D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kad apjukušais, iebaidītais pūlis bija iznācis klajumā ārpus drošajiem cietokšņa vaļņiem, tā acīm pavērās plaša ainava. Netālu pa labi atradās apbruņotā franču armija, jo, tiklīdz franču sardze bija ieņēmusi cietoksni, Mon­kalms pieveda klāt savus pulkus. Franči klusēdami, bet vērīgi noraudzījās uzvarēto gājienā, kuriem netika liegts apsolītais militārais gods; neviens no uzvarētājiem nemeta pretiniekiem acīs kādu zobgalību vai apvainojumu.

Angļu pulki, kopā apmēram trīs tūkstoši cilvēku, lēni virzījās pa līdzenumu uz to vietu, kur mežā bija izcirsta stiga un sākās ceļš uz Hudzonu. Gar plašo mežmalu kā tumšs mākonis drūzmējās indiāņi, nolūkodamies savu ienaidnieku aiziešanā gluži kā plēsīgi zvēri, kam tikai bai­les no spēcīgās armijas neļauj uzklupt laupījumam. Daži tomēr bija iejaukušies starp uzvarētajiem un neapmieri­nāti, drūmi soļoja tiem līdz. Taču vairākums pagaidām tikai pasīvi, bet vērīgi nolūkojās aizejošajos.

Avangards, ko vadīja Heivards, bija jau sasniedzis mežu un lēni nozuda tajā, kad Kora sadzirdēja skaļas,* «Jūsmīgas balsis un pagriezās pret pulciņu nosebojušos ka­reivju. Kādam izlaidīgam provincietim citi ņēma nost pie­vāktās mantas, kuru dēļ viņš bija aizklīdis no savas no­daļas rindām.

Tas bija ļoti spēcīgs vīrietis, pārāk mantkārīgs, lai at­dotu salaupīto bez cīņas. Strīdā iejaucās apkārtējie, vieni gribēja aizkavēt, citi atbalstīt laupīšanu. Balsis kļuva ar­vien skaļākas un niknākas, un kā pēc burvja mājiena uz­radās ap simt mežoņu, kuru vēl nesen bija tikai kādi desmit. Tobrīd Kora pamanīja, ka Magvas veiklais stāvs ieslīd savu ciltsbrāļu vidū; viņš tiem kaut ko pārliecinoši un daiļrunīgi stāstīja. Sievietes un bērni apstājās un sa­spiedās kopā kā uztrauktu, izbiedētu putnu bars.

Tad Magva pielika plaukstas pie lūpām, un atskanēja liktenīgais, drausmīgais karasauciens. Mežā izklīdušie in­diāņi satrūkās, izdzirduši šo labi pazīstamo kliedzienu, un tūliņ līdzenumā un meža biezoknī .par atbildi noskanēja mežonīgi kaucieni. Tās bija skaņas, kādas reti dzird no cilvēka, rīkles.

Paklausot drausmīgajam signālam, vairāk nekā divi tūk­stoši saniknotu mežoņu izskrēja no meža un neticamā ātrumā metās klajumā. Sākās neaprakstāma slepkavošana. Nāve bija redzama visur visbaismīgākajā un atbaidošā­kajā veidā. Pretošanās tikai satracināja slepkavas, un viņi kapāja savus upurus vēl pēc tam, kad tie vairs nespēja pretoties. Asinis plūda straumēm. Tās redzot, huroņi iekvēlinājās vēl vairāk.

Disciplinētās karaspēka daļas ātri izkārtojās blīvās rin­dās un centās iebiedēt uzbrūkošos mežoņus ar impozantu militāru ierindu. Zināmā mērā tas viņiem izdevās, bet šau­tenes nebija pielādētas, un mežoņi daudziem tās izrāva no rokām.

Tādos apstākļos neviens nevarēja pateikt, cik laika pa­gājis. Varbūt drausmīgā aina vilkās tikai desmit minūtes, bet abām māsām, kuras bezspēcīgi, šausmās sastingušas, stāvēja bara vidū, tā likās kā vesela mūžība. Kad sākās slepkavošana, apkārtējie kliegdami spiedās viņām klāt, un bēgt nebija iespējams. Tagad, kad daudzi jau bija no­kauti un pūlis, izbaiļu dzīts, izretinājies, viņas redzēja, ka bēgšanai atlicis tikai viens ceļš — pretī mežoņu toma­haukiem. Visapkārt skanēja kliedzieni, vaidi, lūgšanās, lāsti.

Šajā mirklī Alise ieraudzīja tēva lielo augumu, kas ātrā gaitā devās pāri klajumam uz franču armijas pusi. Nevē­rodams briesmas, Monro steidzās pie Monkalma pieprasīt pavadonību sievietēm, ko tas gan bija solījis, bet nebija laikā norīkojis. Vairāki desmiti mirdzošu karacirvju un atskabargainu šķēpu stājās viņam ceļā,, bet pat vislielā­kajās dusmās mežoņi respektēja vecā karavīra aukstasi­nību un cienījamo stāvokli. Pulkvedis tikai enerģiski pa­grūda nost bīstamos ieročus, un mežoņi apmierinājās ar draudiem, ko nevienam nebija drosmes izpildīt. Atriebī­gais Magva šajā mirklī meklēja savu upuri kareivju rin­dās, ko pulkvedis nupat bija atstājis.

— Tēt! Tēt! Mēs esam šeit! — Alise kliedza, kad viņš nelielā atstatumā pagāja garām un, kā likās, nepamanīja viņas. — Nāc, tēt, citādi mums jāmirst!

Viņa atkārtoja saucienu vairākas reizes un tādā balsī, ka pat akmenim būtu jāiežēlojas, bet atbildes nebija. Vienreiz tēvs, it kā būtu sadzirdējis viņas balsi, apstājās un paklausījās. Bet tajā brīdī Alise jau bija bez samaņas noslīgusi zemē un Kora nometusies ceļos pie māsas ne­kustīgā ķermeņa.

Monro kā alojies pakratīja galvu un turpināja ceļu, iz­pildot augsto pienākumu, kādu atbildīgais postenis viņam ^uzlika.

— Lēdij! — ierunājās Gamuts, kas, lai gan bezpalīdzīgs un nederīgs, ne domāt nedomāja savas aizbilstamās atstāt. — Tās ir sātanu dzīres, kur kristīgajiem nepienākas uz­turēties. Celsimies un bēgsim!

— Ej, — Kora atteica, nolūkodamās nekustīgajā māsā, s— glābies pats! Man tu vairs nevari palīdzēt.

Pēc izteiksmīgā rokas mājiena, kas šos vārdus pavadīja, Dāvids noprata, ka viņas lēmums ir negrozāms. Brīdi viņš vēl nolūkojās tumšajos stāvos, kas visapkārt turpināja savu sātana darbu, tad viņa garais stāvs stāvs izstiepās vēl taisnāks, krūtis izriezās, sejas vaibsti pārvērtās un likās paužam spēcīgās jūtas, kas viņu bija pārņēmušas.

— Ja mazais jūdu zēns spēja uzveikt Zaulā ļauno garu ar savas arfas skaņām un svētiem vārdiem, tad nav par ļaunu arī tagad izmēģināt mūzikas varu! — viņš teica.

Uzņēmis visaugstāko toni, viņš sāka dziedāt tik varen stiprā balsī, ka pārkliedza pat asiņainā slaktiņa troksni. Vairāki mežoņi steidzās šurp cerībā aplaupīt neaizsar­gātās māsas un iegūt viņu skalpus, bet, ieraugot blakus viņām dīvaino, nekustīgo stāvu, apstājās un sāka klausī­ties.- Pārsteigumu drīz vien nomainīja apbrīna, viņi ar gandarījumu atzina baltā vīra drošsirdību, kurš pašlaik dziedāja savu miršanas dziesmu, un devās tālāk pie ci­tiem, mazāk drosmīgiem upuriem. Panākumu iedrošināts un maldināts, Dāvids saņēma visus spēkus, lai, kā viņš domāja, pastiprinātu svētās dziesmas iespaidu.

Neparastās skaņas sasniedza kāda mežoņa ausis, kurš niknumā skraidīja no grupas pie grupas, it kā aiz nicinā­juma nevēlēdamies aizskart vienkāršos ļaudis, bet meklē­dams savas slavas cienīgāku upuri.

Tas bija Magva. Viņš izgrūda līksmu kliedzienu, ierau­got agrākās gūsteknes atkal savā varā.

— Nāc! — viņš sacīja, ar asiņaino roku sagrābdams Koras apģērbu. — Huroņa vigvams stāv atvērts. Vai tas nav labāks par šo vietu?

— Nost! — Kora iekliedzās un aizsedza acis, lai ne­redzētu riebīgo seju.

Indiānis ņirdzīgi iesmējās, pacēla asinīm notraipīto roku un teica:

— Tās ir sarkanas, bet nāk no balto dzīslām!

— Briesmoni! Uz tavas sirdsapziņas ir asinis, vesela jūra asiņu! Tu sarīkoji šo slepkavību!

— Magva ir liels virsaitis! — indiānis pacilātībā iesau­cās. — Vai tumšmatainā nāks pie viņa cilts?

— Nekad! Cērt, ja gribi, un pabeidz savu sātana at­riebības darbu!

Viltīgais indiānis brīdi vilcinājās, tad, paķēris uz rokām vieglo, nekustīgo Alises stāvu, ātri devās pāri ielejai uz mežu.

— Stāvi! — Kora iekliedzās un metās viņam pakaļ. «— Laid vaļā bērnu, nelieti! Ko tu gribi darīt?

Bet Magva neklausījās, pareizāk sakot, viņš apzinājās savu varu un nolēma to izmantot.

— Pagaidiet, lēdij, pagaidiet! — Gamuts sauca Korai, kas viņu nemaz neievēroja. — Mežoņi jau sajūt svēto burvību, drīz visas šausmīgās jukas norims!