D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Es priecājos, mans kungs, ka jūs piedalīsieties mūsu sarunā. Tādā gadījumā nebūs vajadzīgs parastais tulks, jo jūs izteiksiet manus vārdus tikpat precīzi, it kā es pats runātu jūsu valodā.

Heivards palocījās. Tad Monkalms pagriezās pret savu eskortu, kas, tāpat kā pretiniekam, stāvēja viņam cieši aiz muguras, un sacīja:

— Atpakaļ, zēni! Ir karsts. Atkāpieties mazliet!

Pirms majors Heivards atkārtoja šo pavēli, lai pierādītu

savu uzticēšanos Monkalmam, viņš pameta skatienu vis­apkārt laukumam un ar bažām pamanīja lielus indiāņu barus, kas bija iznākuši mežmalā un ziņkāri noskatījās abu karavadoņu satikšanās ainā.

— Marķīzs de Monkalms, protams, saprot, ka ir starpība starp viņa un mūsu stāvokli, — mazliet samulsis, Heivards sacīja un norādīja uz bīstamajiem ienaidniekiem, kas rē­gojās visās malās. — Ja mēs atlaistu savu sardzi, mēs pilnīgi atrastos ienaidnieku rokās.

— Mans kungs, jūsu drošību sargā franču muižnieka vārds, — Monkalms atbildēja, izteiksmīgi piespiežot roku pie sirds. — Man liekas, ar to pietiek.

— Ar to pietiek. Atkāpieties! — majors teica virsnie^. kam, kas vadīja sardzi. — Aizejiet tādā attālumā, ka nav dzirdamas mūsu sarunas, un gaidiet pavēles!

Monro, manāmi uztraukts, redzēja, ka sardze atkāpjas, un tūliņ pieprasīja paskaidrojumus.

— Vai tad nav jūsu interesēs, ser, neizrādīt ne mazāko neuzticību? — Heivards sacīja. — Marķīzs de Monkalms ar savu godavārdu galvo par mūsu drošību, tāpēc es

pavēlēju kareivjiem mazliet atkāpties, lai pierādītu, ka mēs uzticamies viņa vārdam.

— Varbūt tas viss ir pareizi, ser, bet es gan šiem mar­ķīziem visai neuzticos.

— Dārgo ser, jūs aizmirstat, ka mūsu priekšā atrodas virsnieks, kas ar saviem darbiem pazīstams kā Eiropā, tā Amerikā. Mums nav jābaidās no karavīra ar tādu repu­tāciju.

Vecais vīrs tikai noplātīja rokas, it kā padodoties neiz­bēgamam ļaunumam.

Monkalms pacietīgi nogaidīja, kamēr pusbalsī vestās sarunas izbeidzās, tad pienāca tuvāk un sāka runāt par sastapšanās iemesliem.

— Es lūdzu sastapšanos ar jūsu priekšnieku, mans kungs, — franču ģenerālis sacīja, — cerībā viņu pārlie­cināt, ka viņš jau darījis visu, kas nepieciešams viņa ka­raļa godam, un ka tagad jāuzklausa cilvēcības balss. Es vienmēr un visur apliecināšu, ka viņš vīrišķīgi pretojās un nepadevās tik ilgi, kamēr pastāvēja vismazākā cerība ienaidnieku atsist.

Heivards pārtulkoja komandantam šo ievadu, un Monro ar cieņu, bet diezgan pieklājīgi atbildēja:

— Lai cik augstu es vērtētu marķīza de Monkalma lie­cību, tā būs vēl vērtīgāka, kad es būšu pilnā mērā to no­pelnījis.

Kad majors pārtulkoja šo atbildi franču ģenerālim, pē­dējais pasmaidīja un piebilda:

— Tas, ko es tagad solu kā atzinību drošsirdībai, var tikt liegts, ja komandants veltīgi ietiepsies. Pulkvedis var apskatīt manu nometni un pats pārliecināties, kāds mums ir skaitliskais pārākums un ka nav iespējams tam sek­mīgi pretoties.

— Es zinu, ka Francijas karalim viņa armija kalpo krietni, — nesatricināmais skots atbildēja,' kad Heivards viņam pārtulkoja Monkalma vārdus. — Bet arī manam Ikaralim ir liels un uzticams karaspēks.

— Taču, par laimi mums, tā šeit nav, — Monkalms atteica.

— Paprasiet franču ģenerālim, vai viņš ar savu tālskati var saredzēt Hudzonu, — Monro lepni piebilda. — Un vai viņš zina, kad un kur mēs. varam sagaidīt ģenerāļa Veba armiju.

— Lai ģenerālis Vebs pats uz to atbild, — viltīgais Monkalms sacīja un pasniedza Monro vaļēju vēstuli.

— No šās vēstules jūs redzēsiet, mans kungs, ka ģene­rālis nedomā traucēt manu armiju.

Nenogaidot, kamēr Dankens šos vārdus pārtulkos, Monro paķēra vēstuli ar tādu dedzību, kas rādīja, cik svarīgs viņam ir vēstules saturs. Kamēr acis ātri pārskrēja vārdiem, viņa seja pamazām zaudēja kareiviskā lepnuma izteiksmi, tajā atspoguļojās sāpes, lūpas sāka drebēt. Tad papīrs izslīdēja viņam no rokas un galva noslīga uz krū­tīm kā cilvēkam, kura cerības sagrautas ar vienu sitienu. Dankens pacēla vēstuli un, pat nelūdzis atļauju, ātri iz­lasīja ļauno vēsti. Ģenerālis nemudināja vis viņus preto­ties, bet ieteica steidzīgi padoties, jo viņam neesot iespē­jams sūtīt no sava karaspēka nevienu pašu cilvēku viņiem palīgā.

— Viltojuma nav! — Heivards sacīja, uzmanīgi aplū­kojis vēstuli no visām pusēm. — Šis ir ģenerāļa Veba pa­raksts, tai vajag būt pārtvertajai vēstulei.

— Viņš mani nodevis! — Monro rūgti iesaucās. — Viņš ir iegrūdis negodā tā cilvēka namu, kurš nekad nav pa­zinis pazemojuma, un apkaunojis manus sirmos matus!

— Nerunājiet tā! — Heivards teica. — Vēl mēs esam cietokšņa un sava goda kungi! Pārdosim savu dzīvību par tādu cenu, lai ienaidnieki uzskata, ka par pirkumu pārāk dārgi samaksāts!

— Pateicos tev, manu zēn! — vecais vīrs iesaucās, no­kratīdams savu sastingumu. — Tu atgādināji Monro viņa pienākumu. Dosimies uz cietoksni un sagatavosim aiz no­cietinājumu vaļņiem sev kapu!

— Kungi! — Monkalms saviļņots sacīja un paspēra soli tuvāk. — Jūs nepazīstat Luiju Senverānu, ja domājat, ka viņš izmantos šo vēstuli, lai pazemotu varonīgus vīrus vai iegūtu sev apšaubāmu slavu. Iekams jūs mani atstājat, uz­klausieties manus noteikumus!

— Ko francūzis saka? — vecais karavīrs bargā balsī jautāja. — Vai viņš nelielās, ka sagūstījis izlūku ar vēs­tuli no galvenā štāba? Sakiet viņam, ser, lai viņš labāk izbeidz aplenkumu un dodas uz Edvarda fortu, ja grib iebiedēt pretinieku ar vārdiem!

Heivards paskaidroja, ko Monkalms teicis.

— Ģenerāli Monkalm, mēs klausāmies, — vecais pulk­vedis sacīja jau mierīgāk, kad Heivards bija pabeidzis.

— Noturēt tortu jums nav iespējams,' — augstsirdīgais pretinieks teica. — Mana pavēlnieka intereses prasa, lai tas tiktu nopostīts. Bet jums personiski un jūsu drošsirdī­gajiem biedriem netiks atņemtas tās tiesības, kas kara­vīram dārgas.

— Mūsu karogi? — Heivards prasīja.

— Vediet tos atpakaļ uz Angliju un parādiet savam ka­ralim.

— Mūsu ieroči?

— Paturiet tos! Neviens tos nenesīs ar lielāku godu kā jūs.

— Mūsu aiziešana un cietokšņa nodošana?

— Viss notiks jums goda pilnā veidā.

Heivards paskaidroja šos noteikumus savam pavēlnie­kam. Monro tos noklausījās pārsteigts un, kā likās, preti­nieka neparastās un negaidītās-augstsirdības dziļi aizkus­tināts.

— Ejiet jūs, Danken! — viņš sacīja. — Ejiet marķīzam līdzi uz viņa telti un nokārtojiet šo jautājumu. Savās ve­cumdienās es sastapos ar divām lietām, ko nekad necerēju pieredzēt: angli, kas baidās atbalstīt draugu, un francūzi, kas ir par godīgu, lai izmantotu savas priekšrocības!

Vecais karavīrs atkal nolieca galvu uz krūtīm un lēniem soļiem atgriezās cietoksnī. Pulkveža nomāktība satraukta­jam garnizonam skaidri rādīja, ka viņš nes ļaunas vēstis.

Majors Heivards palika, lai vienotos par kapitulācijas noteikumiem. Pirmās nakts sardzes laikā viņš atgriezās cietoksnī un pēc īsas apspriešanās ar komandantu atkal aizgāja. Tad tika atklāti paziņots, ka karadarbība tiek iz­beigta un ka Monro parakstījis līgumu, saskaņā ar kuru otrā rītā cietoksnis jānodod ienaidniekam. Garnizons pa­tur savus ieročus, karogus un visu bruņojumu, tātad, pēc militārajām tradīcijām, nezaudē karavīru godu.