D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?

— Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vie­nam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!

Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:

— Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!

— Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar no­žēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav la­bāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.

— Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas 2 kara arsenāls?

— Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.

— Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa

majestātei pusgadsimta un ieguvis sirmus matus, ja nezi­nātu to, ko jūs man sakāt, un nesaprastu, cik grūts ir mūsu stāvoklis. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ko no mums prasa karaļa armijas un mūsu pašu gods. Kamēr vēl nav zudusi cerība uz palīdzību, es aizstāvēšu šo cietoksni kaut vai ar akmeņiem, kas man būtu jāsalasa ezera krastā. Tā­dēļ mums nepieciešama šī vēstule, lai zinātu Edvarda forta komandiera nodomus.

— Vai varu jums šajā lietā pakalpot?

— Varat, ser. Marķīzs Monkalms līdztekus citām pie­klājības izpausmēm lūdz personisku sarunu ar mani, kas notiktu kādā vietā starp cietoksni un viņa nometni. Viņš vēloties sniegt papildu informāciju. Es domāju, ka nebūtu gudri izrādīt pārāk lielu vēlēšanos sastapties ar viņu, tā­dēļ es gribētu sūtīt jūs, vecāko virsnieku, savā vietā.

Heivards labprāt bija ar mieru aizstāt komandantu pa­redzētajās pārrunās. Sekoja ilga un slepena apspriede, kurā pieredzējušais un kā visi skoti viltīgi apķērīgais Monro izskaidroja majoram viņa uzdevumu. Pēc tam Hei­vards aizgāja.

Tā kā viņš bija tikai komandanta pilnvarotais, tad, pro­tams, nenotika nekāda goda parādīšana, kas būtu nepie­ciešama, ja satiktos divi pretinieku karaspēka vadoņi. Pa­miers vēl turpinājās. Bungu rīboņas pavadīts, maza, balta karodziņa aizsargāts, majors Heivards izgāja pa cietokšņa vārtiem desmit minūtes pēc instrukciju saņemšanas.

Viņu ar parastajām formalitātēm saņēma pretī nākošais franču virsnieks un tūliņ pavadīja uz atsevišķo telti, kurā mita slavenais franču karaspēka vadonis.

Ienaidnieka ģenerālis sagaidīja jauneklīgo sūtni, stāvē­dams augstāko virsnieku vidū, kuriem piebiedrojās arī tumšādainie virsaiši, kas ar savu cilšu karavīriem bija sekojuši Monkalmam. Heivards ātri pārlaida skatienu in­diāņu grupai un sarāvās, ieraudzījis Magvas ļauno seju. Viltīgais huronis vēroja viņu mierīgi un drūmi kā parasti. Pār jaunā virsnieka lūpām gandrīz izlauzās pārsteiguma sauciens, bet tad viņš atcerējās savu uzdevumu un to viru, pie kura bija ieradies, apslēpa jebkuru jūtu izpausmi un pievērsās ienaidnieka ģenerālim, kas jau bija paspēris soli viņam pretī.

Attēloto notikumu laikā marķīzs Monkalms bija pašos spēka gados un, jāpiebilst, bija sasniedzis savas slavas kalngalus. Bet arī šajā apskaužamajā stāvoklī viņš bija laipns un izcēlās ne vien ar lielu pieklājību, bet arī ar bruņniecisku drosmi. Heivards novērsa skatienu no Mag­vas ļaunās sejas un ar labpatiku uzlūkoja franču ģenerāļa smaidošos, inteliģentos vaibstus un cēlo, militāro stāju.

— Mans kungs, — Monkalms ierunājās franču valodā, — man ļoti liels prieks! Ba! Kur tad tulks?

— Es ceru, mans kungs, ka tulks nebūs vajadzīgs, — Heivards franciski atbildēja. — Es mazliet runāju fran­ciski. _

— A! Ļoti priecājos! — ģenerālis sacīja, draudzīgi sa­ņēma Heivardu pie elkoņa un ieveda dziļāk teltī, kur viņus nevarēja noklausīties. — Es neciešu šos blēžus: ne­kad nezini, kā pret viņiem izturēties. Tātad, mans kungs, — viņš turpināja franciski, — es, protams, justos pagodināts, ja būtu ieradies jūsu komandants, taču esmu laimīgs, ka viņš izraudzījies tik izcilu virsnieku kā jūs, kas, bez šaubām, ir tikpat patīkams kā viņš pats.

Heivards zemu palocījās; kompliments viņam patika, kaut arī viņš bija varonīgi apņēmies neļaut nekādiem veikliem vilinājumiem piespiest viņu aizmirst karaļa inte­reses. Monkalms brīdi klusēja it kā apdomādamies, tad turpināja:

— Jūsu komandants ir drošsirdīgs karavīrs un pilnīgi spējīgs atsist manu uzbrukumu. Bet, mans kungs, vai ne­būtu laiks vairāk ievērot cilvēcības balsi un mazāk vadī­ties no karavīra drosmes? Pirmā tāpat raksturo varoni kā otrā.

— Mēs domājam, ka abas šīs īpašības ir nešķiramas, — Heivards smaidot atbildēja. — Līdz šim gan jūsu ekselen­ces spars veicinājis mūsu drosmi, bet pagaidām vēl nav bijis iemesla atbildēt ar to pašu uz otru ierosinājumu.

Monkalms savukārt palocījās, bet darīja to kā cilvēks, kas pārāk pieradis pie glaimiem, lai tos ievērotu. Pēc brīža viņš piebilda:

— Ir iespējams, ka tālskatis mani viļ un ka jūsu nocie­tinājumi labāk iztur mūsu apšaudi, nekā man likās. Vai jums ir zināmi mūsu spēki?

— Ziņas par kareivju skaitu ir dažādas, — Heivards nevērīgi atbildēja, — bet lielākais skaits, kas tiek minēts, nepārsniedz divdesmit tūkstošu.

Monkalms saknieba lūpas un pavērās sarunu biedrā ar pētījošu skatienu, it kā gribētu lasīt viņa domas, tad ar sev raksturīgo savaldību turpināja sarunu, it kā apstipri­nādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.

— Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc aplenkuma sākuma?

— Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai at­sistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.

— Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cil­vēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots ap­spriest cietokšņa padošanos?

— Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?

— Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina ma­nus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.

Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas ne­sen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.