D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?

— Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.

—: Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu ka­reivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.

— Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu . stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spē­kiem.

* — Kādi seši vai astoņi tūkstoši vīru, — Monkalms lie­kuļoti vienaldzīgi atteica, — kuru gudrais vadonis domā, ka drošāk tos paturēt cietoksnī nekā sūtīt kaujā.

Tagad bija Heivarda kārta sapīkt, kad Monkalms tik aukstasinīgi nosauca ģenerāļa Veba kareivju skaitu, ko Heivards ar nodomu bija pārspīlējis, Kādu brīdi abi klu­sēja, tad Monkalms atsāka sarunu tādā virzienā, it kā viņš būtu pārliecināts, ka Heivards ieradies pie viņa vienīgi tādēļ, lai pārrunātu padošanās nosacījumus. Heivards no savas puses visādi mēģināja no franču ģenerāļa izvilkt, ko tas uzzinājis no pārtvertās vēstules. Kā vienas, tā otras puses viltība neizdevās, tādēļ pēc ilgām, neauglīgām saru­nām majors atvadījās un devās projām, aiznesot sev līdz patīkamu iespaidu par ienaidnieku vadoņa pieklājību un gudrību, bet neuzzinājis nekā no tā, kā dēļ bija šeit iera­dies. Monkalms viņu pavadīja līdz telts izejai un vēlreiz atkārtoja savu uzaicinājumu forta komandantam noteikt personisku sastapšanos atklātā vietā starp abām nomet­nēm.

Tad viņi šķīrās, un Heivards atgriezās uz franču priekš­posteņiem tādā pašā pavadonībā kā šurp nākot. Iekļuvis cietoksnī, viņš tūlīt devās uz komandanta māju.

Majors Heivards atrada Monro kopā ar abām meitām. Alise sēdēja viņam uz ceļiem un ar saviem smalkajiem pirkstiņiem šķirstīja sirmās sprogas uz tēva pieres. Kad tēvs izlikās sapīcis par viņas niekošanos, viņa aizgainīja māksloto īgnumu, mīļi noskūpstīdama grumbaino pieri ar savām sārtajām lūpiņām. Kora, kas sēdēja turpat līdzās, mierīga un uzjautrināta nolūkojās šajā skatā un ar mātes maigumu, kas bija raksturīgs viņas mīlestībai pret Alisi, smaidīja par jaunākās māsas draisko izturēšanos. Ne tikai pārciestās briesmas, bet arī tās, kas vēl draudēja, uz laiku bija aizmirstas vienotās ģimenes jaukajā idillēs Likās, ka viņi izmanto īso pamieru, lai ziedotu kādu mirkli savām tīrākajām un cēlākajām jūtām. Šā mirkļa mierā un dro­šībā meitas aizmirsa bailes, veterāns <���— rūpes. Heivards, I kas savā dedzībā ātrāk ziņot par atgriešanos bija ienācis | nepieteikts, labu brīdi nemanīts stāvēja un nolūkojās jau- | ka jā skatā. Bet Alises dzīvās, vērīgās acis drīz vien pamanīja viņa attēlu spogulī. Pietvīkdama viņa uzlēca no tēva ceļiem un pārsteigumā skaļi iesaucās;

— Majors Heivards!

— Kas ir ar to jaunekli? — tēvs jautāja. — Es viņu aizsūtīju mazliet palielīties pie francūža. Ha! Ser, jūs esat jauns un veikls. Taisies projām, nebēdne! It kā karavīram nebūtu diezgan raižu, bet viņam vēl nometne pilna tavas tarkšķēšanas!

Alise smiedamās sekoja māsai, kas tūliņ atstāja istabu, jo redzēja, ka viņu klātbūtne nav vairs vēlama.

Monro tūliņ nejautāja jaunajam cilvēkam par viņa mi­sijas rezultātiem, bet brīdi soļoja pa istabu, salicis rokas uz muguras un noliecis galvu- kā cilvēks, kas nogrimis dziļās domās. Beidzot viņš pacēla acis, kurās mirdzēja tēva mīlestība, un iesaucās:

— Viņas abas ir lieliskas meitenes, Heivard, ar tādām katrs varētu lepoties!

— Jums nemaz nav jāprasa manas domas par jūsu mei­tām, ser!

— Zinu, jaunais cilvēk, zinuj — vecais vīrs nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs gatavojāties tuvāk izteikties par šo jautājumu tajā dienā, kad šeit ieradāties, bet man likās, ka vecam karavīram nepiederas runāt par precībām un kāzu priekiem, kad karaļa ienaidnieki var ierasties svēt­kos kā nelūgti viesi! Tās bija maldīgas domas, Danken, manu zēn, tās bija maldīgas domas. Tagad es esmu gatavs uzklausīt, kas jums man sakāms.

— Kaut arī mani ļoti iepriecina šis jūsu apgalvojums, dārgo ser, man vispirms jānodod jums ziņojums no Mon- kalma *

— Lai francūzis un visi viņa pulki iet pie velna, ser! — veterāns nikni iesaucās. — Vēl viņš nevalda Viljama Hen­rija fortā un nekad nevaldīs, ja Vebs pierādīs, ka viņš ir īsts vīrs. Nē, ser, mēs, paldies dievam, vēl neesam tādās sprukās, ka Monro nebūtu laika nokārtot savas mazās ģi­menes lietas! Jūsu māte bija mana labākā drauga vienī­gais bērns, Danken, un es tagad noklausīšos, ko, jūs man teiksiet, kaut arī visi svētā Luija bruņinieki stāvētu pie

. cietokšņa vārtiem ar pašu svēto karali priekšgalā un vis­žēlīgi lūgtu sarunu ar mani.

Heivards noprata, ka • viņa priekšnieks ļaunā priekā tīšām izrāda nicinājumu franču ģenerāļa ziņojumam, un

nolēma pakļauties šim untumam, kas, kā viņš zināja, ne­būs ilgs. Tādēļ viņš atbildēja tik mierīgi, cik vien tādos apstākļos bija iespējams.

— Jūs zināt, ser, ka es iedrošinājos jūs lūgt piešķirt man godu kļūt par jūsu dēlu.

— Jā, jā, manu zēn, jūsu vārdi bija ļoti skaidri sapro­tami! Bet atļaujiet vaicāt ser, vai jūs esat tikpat skaidri runājis ar manu meitu?

— Zvēru pie sava goda, ka ne! — Dankens strauji iesaucās. — Es nebūtu man dāvātās uzticības cienīgs, ja izlietotu labvēlīgos apstākļus tādam nolūkam!

— Jums ir īsta džentlmeņa uzskati, major Heivard, kas piederas savā vietā. Bet Kora Monro ir pārāk nopietna meitene, ar cēlu un izglītotu garu, lai viņai būtu nepiecie­šama tēva aizbildniecība.

— Kora!

— Nu jā, Kora! Jūs taču lūdzat mis Monro roku, vai ne, ser?

— Es … es … es neapzinos, ka būtu minējis viņas vārdu, — Dankens apmulsis stostījās.

— Ko tad jūs gribat, lai jums atļauju precēt, major Hei­vard? — vecais karavīrs lepni saslējās, aizskarts savās jūtās.

— Jums ir vēl otra, ne mazāk pievilcīga meita.

— Alise! — tēvs iesaucās tikpat pārsteigts kā Dankens, kad viņš atkārtoja Koras vārdu.

— Tāda ir mana vēlēšanās, ser!

Jaunais cilvēks klusēdams nogaidīja, kā Monro izturē­sies pret viņa paziņojumu. Pulkvedis ilgi soļoja pa istabu lieliem, ašiem soļiem, seja viņam krampjaini raustījās, un likās, ka viņš nogrimis dziļās domās. Beidzot Monro ap­stājās Heivarda priekšā, cieši viņu uzlūkoja un uztrau­kumā trīcošām lūpām sacīja:

— Danken Heivard, es jūs mīlēju tā vīra dēļ, kura asi­nis tek jūsu dzīslās; es jūs mīlēju jūsu paša krietno īpa­šību dēļ; es jūs mīlēju, domādams, ka sagādāsiet laimi manam bērnam. Bet mana mīlestība pārvērstos naidā, ja izrādītos, ka tas, no kā es baidos, ir patiesība!

— Lai dievs man žēlīgs, ja kāda mana rīcība vai doma izraisītu tādu pārmaiņu! — jaunais cilvēks iesaucās, ne­nolaizdama acis zem Monro caururbjošā skatiena. Ne­pieļaudams domu, ka Heivards nesaprot jūtas, kas uztrauc viņu pašu, un redzēdams jaunekļa godīgo skatienu, Monro tomēr nomierinājās. Viņš turpināja lēnīgākā balsi: