D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Heivards saprata, ka iestājies kritisks brīdis, kad nav jāspriedelē, bet jārīkojas. Viņš nostājās starp abām mā­sām un vilka aši viņas sev līdz, neizlaižot no acīm tikko saskatāmo ceļveža stāvu. Drīz vien izrādījās, ka Vanagacs nav pārspīlējis, runājot par miglas biezumu, jo viņi nebija nogājuši vēl ne divdesmit jardu, kad vairs nevarēja cits citu saredzēt.

Viņi bija apmetuši nelielu līkumu pa kreisi un atkal pagriezās pa labi uz takas pusi. Heivardam likās, ka viņi nogājuši jau gandrīz pusi atstatuma, kas tos šķīra no drau­dzīgā forta, kad apmēram divdesmit pēdu priekšā atska­nēja bargs uzkliedziens franču valodā:

— Kas nāk?

— Uz priekšu! — izlūks čukstēja un atkal nogriezās pa kreisi.

— Uz priekšu! — Heivards sacīja meitenēm, kad uz- kliedzienu al&ārtoja vairākas bargas balsis. — Es! — viņš skaļi atsaucās un vairāk vilka, nekā veda savas pavadones uz priekšu.

— Muļķis! Kas par «es»?

— Francijas draugs.

— Man tu liecies vairāk pēc Francijas ienaidnieka. Stāvi, citādi, nudien, pataisīsim tevi par velna draugu! Nē? Uguni, biedri, uguni!

Pavēli tūliņ izpildīja, un miglā atskanēja ap piecdesmit šāvienu reizē. Par laimi, mērķis nebija redzams un lodes lidoja citā virzienā, bet tik tuvu, ka Dāvidam un abām meitenēm likās, ka tās svilpo viņiem gar ausīm. Kliedzieni atkārtojās, un skaidri varēja sadzirdēt pavēli ne vien šaut, bet ari sekot bēgļiem. Kad Heivards dzirdētos vārdus pār­tulkoja, Vanagacs apstājās un, ātri izlēmis, pavēlēja:

— Šausim visi reizē. Viņi domās, ka še atrodas izlūku nodaļa, un aprims vai ari gaidīs pastiprinājumu.

Plāns bija labi izdomāts, bet neizdevās. Tiklīdz franči izdzirdēja viņu šāvienus, viss līdzenums atdzīvojās un musketes rībēja visā klajumā no ezera krastiem līdz dziļā­kajiem meža biezokņiem.

— Mēs atsauksim šurp visu armiju, un sāksies vispā­rējs uzbrukuihs, — Heivards sacīja. — Vediet, mans draugs, steigsimies, jūsu un mūsu dzīvība ir apdraudēta!

Izlūks labprāt paklausīja, bet, steigā mainot virzienu, bija nomaldījies no takas. Velti viņš grozīja pret vēju gan vienu, gan otru vaigu — abi juta vēsumu. Šajā liktenīgajā brīdī Unkass uzdūrās uz lielgabala lodes skudru pūznī atstāto sliedi.

— Laidiet mani pa priekšu! — Vanagacs sacīja, nolie­cās, lai aplūkotu lodes virzienu, un ātri devās tālāk.

Kliedzieni, lāsti, sasaukšanās un muskešu šāvieni ska­nēja vienā laidā un nāca, kā likās, no visām pusēm. Pēk­šņi atspīdēja spoža gaismas svītra, migla kamoliem uz- virpuļoja augšup, pāri līdzenumam norībēja vairāki liel­gabalu šāvieni, un to dārdoņa atbalsojās kalnos.

— Šauj no forta! — Vanagacs iesaucās un spēji pagrie­zās atpakaļ. — Bet mēs kā apmāti muļķi skrienam uz mežu, tieši makuasu dunčiem virsū!

Aptvēris savu kļūdu, mazais pulciņš steidzās atgūt no­kavēto laiku. Heivards labprāt nodeva Koru Unkasa gā­dībā, un viņa tikpat labprāt pieņēma piedāvāto palīdzību. Bija dzirdams, ka nikni, iekarsuši kareivji dzenas viņiem pakaļ. Jebkuru brīdi viņiem draudēja gūsts, ja ne nāve.

— Nekādas žēlastības neliešiem! — kliedza viens no vajātājiem, kurš, kā likās, vadīja ienaidnieka uzbrukumu.

— Gatavojieties, stāviet stingri, sešdesmitā pulka va­roņi! — pēkšņi kaut kur no augšas noskandēja spēcīga, valdonīga balss. — Vispirms saskatīt ienaidnieku, tēmēt zemu, tad izšaut!

— Tēt! Tēt! — miglā atskanēja spalgs sievietes klie­dziens. — Tā esmu es! Alise! Tava Elsija! Saudzē, ak, sau­dzē savas meitas!

— Stāt! — iepriekšējais runātājs iekliedzās tik mok­pilnā balsī, ka tās skaņa sasniedza mežu un atplūda at­pakaļ kā drūma atbalss. — Tā ir viņa! Dievs man atde­vis manus bērnus! Atveriet vārtus! Laukā, sešdesmitais, laukā! Nešaujiet, lai neskartu manus jēriņus! Aizdzeniet franču suņus ar durkļiem!

Dankens dzirdēja, kā čirkst sarūsējušās viras, metās uz priekšu trokšņa virzienā un sastapa garu rindu tumšsar­kanos mundieros tērptu kareivju. Viņš pazina pats savu bataljonu, steigšus nostājās tā priekšgalā, un drīz vien forta tuvākajā apkārtnē nepalika ne pēdas no-gūstītājiem.

Redzot, ka Dankens viņas tik negaidīti pametis, Kora un Alise brīdi stāvēja trīcēdamas un apmulsušas. Bet, pirms viņas spēja attapties vai ko sacīt, no miglas vāliem izsteidzās milzīga auguma virsnieks, kura matus gadi un dienests bija izbalinājuši baltus, bet kura kareiviskais staltums nebija zudis, tikai kļuvis vēl cildenāks. Viņš spieda abas meitenes sev pie krūtīm, lielas, karstas asaras ritēja pār viņa bālajiem, grumbainajiem vaigiem, un viņš īpatnējā skotu izloksnē izsaucās:

— Pateicos tev, ak kungs! Lai tagad nāk jebkādas bries­mas, tavs kalps ir gatavs stāties tām pretī!

Franči uzbruka ar tādu pārspēku, ka Monro nevarēja tam sekmīgi turēties pretī. Likās, ka Vebs ar savu armiju mierīgi snauž Hudzonas krastā un ir pilnīgi aizmirsis savu tautiešu kritisko stāvokli. Monkalms bija piepildījis mežus laivu pārvilkšanas vietā ar saviem indiāņu bariem, to karasaucieni un kaukšana bija dzirdami angļu nometnē un stindzināja asinis dzīslās cilvēkiem, kuri jau tā tiecās pār­spīlēt draudošās briesmas.

Likās, ka pieredzes bagātais franču ģenerālis apmie­rinājies ar sekmīgi veikto grūto pārgājienu pa neapdzī­votajiem mežiem un nevēlas ieņemt apkārtējos kalnus, no kurienes tas bez grūtībām varētu ienaidnieku iznīcināt.

Dīvaino izvairīšanos no kalniem vai, pareizāk sakot, bailes no kāpšanas grūtībām varētu nosaukt par toreizējo kara operāciju vājo pusi. Šās kļūdas cēlonis bija iedibinā­jies paradums cīnīties ar indiāņiem tikai mežos, kur cie­tokšņi bija reti un artilēriju nevarēja izmantot.

Piektās aplenkuma dienas pievakarē un sava atsāktā dienesta ceturtajā dienā majors Heivards, izmantodams nupat izziņoto kara darbības pārtraukumu, devās uz vienu no bastioniem, lai ieelpotu svaigo ezera gaisu un pavē­rotu, ko paveikuši ielencēji. Viņš bija viens pats, ja ne­skaita sargkareivi, kas soļoja šurpu turpu pa valni; ari artilēristi steidzās izbaudīt īso atelpu savā grūtajā darbā. Bija brīnišķīgi rāms vakars, no ezera pūta spirdzinoša vēs­miņa. Likās, ka tagad, kad apklusuši lielgabalu dārdi un ložu svilpieni, daba pati grib parādīties vismaigākajā un pievilcīgākajā veidā. Saule sūtīja zemei savus pēdējos, jau atvēsušos starus, un gaisā vairs nebija spiedīgā kar­stuma, kāds raksturīgs šejienes klimatam vasaras mēnešos. Ar svaigu zaļumu klātie kalni rēnajā gaismā izskatījās skaisti, kad no tiem pret sauli pacēlās nelieli miglas plī­vuri, mezdami lejup vieglas ēnas. Horikana plašumā du­sēja neskaitāmas saliņas. Dažas no tām bija zemas un šķita iegrimušas viļņos, citas pacēlās pāri ezera līmenim kā zaļi, samtaini pakalni. Starp saliņām mierīgi braukāja lai­vās ielencēju armijas karavīri vai arī, nekustīgi sēdēdami laivās virs ezera gludā spoguļa, nodarbojās ar zvejošanu.

Netālu bija izkārti divi nelieli, balti karodziņi: viens pie forta priekšējā stūra, otrs pie ienaidnieka priekšējās baterijas. Tā bija pamiera zīme, kas bija ne vien pārtrau­kusi kara darbību, bet, kā likās, arī apslāpējusi karotāju naidīgumu. Aiz tiem, gan atritinādamies, gan satīdamies smagās zīda krokās, plīvoja naidīgie Anglijas un Francijas karogi.

Kāds simts jaunu, bezrūpīgu franču vilka tīklu uz oļaino krastu, bīstami tuvu bargajam, bet tagad apklusušajam lielgabalam, un viņu skaļie kliedzieni un jautrie smiekli atbalsojās pret kalniem austrumos. Daži steidzās uz ezeru, lai atvēsinātos tā viļņos, citi ar franču tautai piemītošo nerimstošo zinātkāri kāpa apkārtējos kalnos. Ienaidnieka sardze, kas novēroja ielenktos, un paši ielenktie nepieda­lījās izpriecās, bet atradās dīku, simpatizējošu skatītāju lomā. Šur un tur ari priekšposteņu kareivji bija sākuši dziedāt vai dejot. M5mā izbrīnā ap viņiem drūzmējās tumšādainie mežoņi, iznākuši no savām slēptuvēm mežā. Vārdu sakot, visa aina izskatījās vairāk pēc svētku izprie­cas nekā pēc atelpas stundas, kas nolaupīta niknā, asi­ņainā kara briesmām un mokām.