D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Jo augstāk .viņi kāpa, jo vairāk izklīda biezā pirmsaus- mas migla, un priekšmeti parādījās savā dabiskajā veidā un krāsā. Iznākuši no panīkušo koku pudura neauglīgajā nogāzē, viņi nokļuva kalna virsotnē uz līdzena, sūnām apauguša laukumiņa un redzēja, ka aust rīts. Horikana pretējā krastā, virs 'zaļajām priedēm kalnos sārtojās de­besis.

Izlūks lika abām māsām nokāpt no zirgiem, noņēma no­mocītajiem dzīvniekiem iemauktus un seglus un palaida tos brīvībā, lai meklē sev barību kalnu krūmos un liesajās ganībās.

— Ejiet! — viņš zirgiem uzsauca. — Meklējiet sev ba­rību, kur daba jums to sniedz, bet sargieties, ka paši ne- kļūstat šajos kalnos vilkiem par barību.

— Vai zirgi mums vairs nebūs vajadzīgi? — Heivards jautāja.

— Skatieties un spriediet paši, — izlūks teica, pievir­zījies pie kalna austrumu nogāzē, un pamāja citiem, lai viņam seko. — Ja varētu tik skaidri ielūkoties cilvēku sirdī kā no šās vietas Monkalma nometnē, tad liekuļu vairs nebūtu un mingu viltība vairs nevarētu uzvarēt dela­varu godīgumu.

Piegājuši pie kraujas malas, ceļinieki tūliņ redzēja, cik patiesi ir izlūka vārdi un ar kādu apbrīnojamu tālredzību viņš tos atvedis šajā vietā:

Kalns, uz kura viņi atradās, bija konusveidīgs un apmē­ram tūkstoš pēdu augsts. Tas izvirzījās mazliet priekšā kalnu grēdai, kas stiepās jūdzēm tālu gar ezera rietumu krastu, līdz pievienojās citām kalnu grēdām viņpus ezera, iesniegdamās tālu Kanādā. Visa Horikana dienvidu pie­kraste bija redzama kā uz delnas.

Pašā ezera krastā, mazliet vairāk uz rietumiem nekā uz austrumiem, atradās Viljama Henrija forta garie nocieti­nājumu vaļņi un zemās ēkas. Ezera viļņi apskaloja divu plašu bastionu pamatus, bet no citām pusēm fortu sargāja dziļš grāvis un lieli purvi. Visapkārt nocietinājumiem mežs bija izcirsts, bet pārējo ainavu klāja dabas zaļā sega, izņemot dzidro ūdens spoguli, kas veldzēja skatienu, un asās klintis, kuras slēja kailās, melnās šķautnes virs kalnu grēdas viļņotās līnijas. Pie cietokšņa redzēja gurdi stai­gājam atsevišķus sargkareivjus, bet aiz vaļņiem ceļotāji pamanīja snaužam bezmiega nakts izvārdzinātus kara­vīrus. Pret dienvidaustrumiem netālu no forta atradās nocietināta karaspēka nometne, novietota uz klinšaina paugura, kas būtu bijusi piemērotāka vieta pašam fortam.; Vanagacs paskaidroja, ka nometnē apmetušies palīgspēki, kas no Hudzonas izgājuši kopā ar viņiem. Tālāk uz dien­vidiem no meža pacēlās neskaitāmas dūmu strūklas, ko viegli varēja atšķirt no avotu izgarojumiem. Tur, kā Va­nagacs paskaidroja, apmetusies ienaidnieka armija.

Jauno virsnieku visvairāk uztrauca aina ezera rietumu krastā, netālu no tā dienvidu gala. Uz garas zemes jomas, kas no augšas likās pārāk šaura tik lielai armijai, bet īste­nībā bija vairākus simtus jardu plata un stiepās no Hori­kana krasta līdz kalnu pakājei, atradās lielas karaspēka vienības baltās teltis. Baterijas jau bija izvirzītas uz priekšu, un, kamēr vēl ceļotāji dalītām jūtām nolūkojās lejā uz ainavu, kura kā uz kartes izpletās viņu priekšā, no ielejas atskanēja lielgabala šāviens un pērkonam līdzīgi atbalsojās kalnos austrumu pusē.

— Tur, lejā, viņi nupat jūt rītu, — izlūks lēni un domīgi teica. — Sargi grib uzmodināt gulētājus ar lielgabala šā­vienu. Mēs esam ieradušies dažas stundas par vēlu! Mon- kalms jau piepildījis mežus ar saviem nolādētajiem iro­kēziem!

— Tiešām, cietoksnis ir ielenkts, — Heivards sacīja.

— Bet vai tad nav nekādas iespējas iekļūt fortā? Labāk būt ielenktiem nekā atkal nonākt klejojošu indiāņu rokās.

— Lūk! — Vanagacs iesaucās un neviļus lika Korai pa­skatīties uz to vietu fortā, kur atradās viņas tēva māja.

— Redziet, kā pēc lielgabala šāviena birst akmeņi no ko­mandanta mājasl Franči to nojauks ātrāk, nekā tā uzcelta, lai gan ēka ir stipra un sienas biezas.

— Danken, es nespēju izturēt, redzot tēvu briesmās, kurās nevaru ar viņu dalīties, — bezbailīgā Kora uz- • traukta sacīja. — Iesim pie Monkalma, lūgsim caurlaidi. Viņš nedrīkst atraidīt meitas lūgumu!

— Jūs nenonāksiet līdz francūža teltij ar matiem uz galvas, — izlūks strupi atbildēja. — Ja man būtu kaut viena no tām tūkstoš laivām, kas guļ tur krastmalā, tad to varētu izdarīt. Ha! Drīz šaudīšana mitēsies — rau, nāk virsū migla, kas pārvērtīs dienu naktī, un indiāņa bulta tad būs bīstamāka par lielgabala lodi. Ja jums pietiek spēka un ja gribat sekot, tad es došos uz priekšu! Man ļoti gribētos izlauzties uz fortu kaut vai tikai tādēļ, lai

Iztrenkātu šos suņus mingus, kas tur ložņā meža malā.

— Jā, mums ir pietiekami spēka! — Kora noteikti ap­galvoja. — Mēs esam gatavas doties jebkādās briesmās!

Izlūks uzlūkoja viņu patiesā sajūsmā un smaidot sacīja:

— Kaut man būtu viens tūkstotis viru ar stingriem lo­cekļiem un asu skertienu, kuri tik maz baidītos no nāves kā jūs! Nepilnā nedēļā es šos franču tarkšķus aiztrenktu atpakaļ viņu migā. Bet,sāksim kustēties, — viņš piebilda, uzrunādams pārējos biedrus. — Migla veļas šurp tik ātri, ka mēs būsim ielejā īstajā laikā un izmantosim to par aizsegu. -Neaizmirstiet: ja ar mani kaut kas notiktu, tad ejiet tā, ka vējš pūš kreisajā vaigā, vai, vēl labāk, sekojiet mohikāņiem. Viņi saož ceļu — diena vai nakts.

Tad viņš pamāja ar roku, lai viņam seko, un veikliem, piesardzīgiem soļiem devās pa krauju lejā. Heivards pa­līdzēja māsām, un pēc dažām minūtēm viņi jau atradās tālu no virsotnes, kur bija uzkāpuši ar tādām pūlēm.

Vanagacs bija novedis ceļotājus lejā līdzenumā tieši pretī forta rietumu ieejai. Tā atradās apmēram pusjūdzi no viņiem. Te viņš apstājās un pagaidīja, kamēr pienāca Heivards ar abām māsām. Tā kā viņi bija gājuši ļoti ātri un ceļš arī nebija grūts, viņiem bija izdevies sasniegt ieleju ātrāk nekā miglai, kas vēlās šurp no ezera. Tagad vajadzēja nogaidīt, kamēr migla ietin ienaidnieka no­metni savā mīkstajā segā. Mohikāņi izmantoja šo brīdi, lai izietu no biezokņa un izlūkotu apkārtni. Vanagacs ne­lielā atstatumā viņiem sekoja.

Viņš atgriezās ļoti drīz, gluži pietvīcis aiz dusmām, un izteica savu alošanos ne visai maigos vārdos.

— Viltīgais francūzis nolicis sargposteni tieši mūsu ceļā, — viņš sacīja, — sarkanādainos un baltos. Šajā miglā mums tikpat daudz izredžu krist viņu nagos, cik paiet garām!

— Vai nevar apiet viņiem apkārt un pēc tam atkal atgriezties uz takas? — Heivards prasīja.

— Ja kāds miglā nogājis no takas, vai viņš var pateikt, kad un kā to atkal atradīs? Horikana migla nav vis dūmu strūkliņas no miera pīpes vai ugunskura dūmi pret moskī­tiem!

Izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad norībēja lielgabals, lode aizdrāzās viņiem garām biezoknī, atsitās pret koku un nokrita zemē. Tūlīt pēc drausmīgā sūtņa parādījās abi mohikāņi, un Unkass kaut ko ļoti dedzīgi un nopietni stāstīja delavaru valodā.

— Tā var gan būt, manu zēn! — izlūks nomurmināja, kad mohikānis bija beidzis. — Niknu drudzi nevar ārstēt kā zobu sāpes. Nu tad iesim, mūs apņem migla!

— Pagaidiet! — Heivards iesaucās. — Vispirms pa­stāstiet, kāds ir jūsu nodoms.

— Pastāstīt nav grūti, bet cerības ir mazas. Tomēr labāk kā nekas. Šī lode, — izlūks sacīja un paspēra nekaitīgo dzelzs bumbu ar kāju, — ripojot no forta, ir atstājusi sliedi, un, ja visas citas zīmes mūs vils, tad mēs orientē­simies pēc šās vagas. Diezgan runāts, sekojiet man, citādi migla izklīdīs un mēs paliksim vidū starp abām armijām.