D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Heivards stāvēja, domīgi vērodams apkārtējo ainavu, kad no aizsarg vaļņa puses pie vārtiem sadzirdēja tuvojo­šos soļus. Viņš piegāja pie bastiona malas un ieraudzīja izlūku, kas franču virsnieka pavadībā tuvojās fortam. Va- nagacs seja izskatījās novājējusi un raižu pilna, viņš likās nomākts,-it kā izjustu visdziļāko pazemojumu, ka nokļuvis ienaidnieka varā. Iemīļotā šautene viņam bija atņemta un rokas sasietas uz muguras ar briežādas siksnām. Baltie ka­rodziņi, kas garantēja pamiera sarunu vedējiem drošību, pēdējā laikā parādījās tik bieži, ka Heivards sākumā šiem diviem uzmeta tikai paviršu skatienu, jo domāja, ka atkal nāk kāds no ienaidnieka virsniekiem ar šādu uzdevumu. Bet, kad viņš pazina sava drauga mežinieka stalto stāvu un stingros, lai gan rūpju nomāktos vaibstus, viņš pār­steigumā sarāvās un pagriezās, lai nokāptu no bastiona cietokšņa pagalmā.

Bet tad viņa uzmanību piesaistīja citas balsis un lika uz brīdi aizmirst savu. nodomu. Aizsargvaļņa iekšējā stūrī viņš sastapa abas māsas, kas, tāpat kā viņš, bija iznākušas pastaigāties, lai ieelpotu svaigu gaisu un gūtu patīkamu pārmaiņu pēc telpās pavadītajām stundām. Viņi nebija sa­tikušies kopš tā smagā brīža, kad Heivards abas meitenes bija pametis cietokšņa vārtu priekšā, lai nodrošinātu vi­ņām iekļūšanu fortā. Kad viņš tās atstāja, Kora un-Alise bija raižu un noguruma izmocītas un novārgušas; tagad viņš redzēja tās atspirgušas un ziedošas, kaut gan vēl ar­vien baiļpilnas un satrauktas. Tādēļ nebija nekāds brī­nums, ka šī sastapšanās lika jaunajam cilvēkam šobrīd aizmirst visu citu un doties jaunavām pretī, lai viņas uz­runātu. Bet straujā Alise aizsteidzās viņam priekšā.

— Ahā! Bēglis! Atkritējs bruņinieks, kas, kuģim grim-, stot, pamet savas dāmas, lai meklētu laimi kautiņā! — Alise -iesaucās, un viņas balsī skanēja mākslots pārme­tums, kas bija glaimojošā pretrunā ar viņas mirdzošajām acīm un izstieptajām rokām. — Dienām, nē — veselu mū­žību mēs gaidījām, ka jūs metīsieties mums pie kājām un lūgsiet žēlastību un piedošanu par savu mazdūšīgo aiz- šmaukšanu, varētu pat teikt — aizbēgšanu, jo patiesi, kā jūsu godājamais draugs izlūks teiktu, pat aizšauts briedis skriešanā nebūtu jūs pārspējis!

— Jūs saprotat, ka Alise grib izteikt mūsu pateicību un vislabākos novēlējumus, — nopietnā, apdomīgā Kora pie­bilda. — Mēs patiesi bijām mazā nesaprašanā, kāpēc jūs tik neatlaidīgi izvairījāties no nama, kur jūs gaidīja ne vien meitu pateicība, bet arī tēva atzinība.

— Jūsu tēvs pats jums varēs pateikt, ka, lai gan nebiju tuvumā, tomēr neaizmiršu domāt par jūsu drošību, — jaunais cilvēks atbildēja. — Mēs cīnījāmies par šobrīd pašu svarīgāko objektu, — viņš norādīja uz nocietināto nometni līdzās fortam. — Kas ieņems nometni, tam pie­derēs arī cietoksnis ar visu, kas tajā atrodas. Kopš mūsu šķiršanās esmu tur pavadījis dienas un naktis, jo domāju, ka mans pienākums ir būt kopā ar saviem kareivjiem. —• Tad ar slikti slēptu nožēlu viņš piebilda: — Bet, ja es būtu zinājis, ka mana rīcība, ko uzskatīju par savu virs­nieka pienākumu, tiks iztulkota kā slēpšanās, tad, pro­tams, es justos apkaunots.

— Heivard! Danken! — Alise iesaucās un nolieca galvu, lai ielūkotos viņa novērstajā sejā, pie tam viena zeltainā sproga noslīdēja uz pietvīkušā vaidziņa un daļēji paslēpa ritošo uztraukuma asaru. — Būtu es zinājusi, ka mana tukšā pļāpāšana jūs sāpinās, es vēlētos, kaut būtu mēma! Kora var apstiprināt, cik augsti mēs vērtējam jūsu pakal­pojumus un cik dziļa — jā, es varētu teikt, cik kvēla ir mūsu pateicība!

— Vai Kora to apstiprina? — Dankens jautāja, un at­klāts, priecīgs smaids aizdzina mākoni no viņa sejas. — Ko mūsu nopietnā māsa saka? Vai viņa domā, ka karavīra dedzība aizbildina bruņinieka paviršību?

Kora tūliņ neatbildēja, bet novērsās un nolūkojās Ho­rikana gludajā līmenī. Kad viņa atkal pacēla tumšās acis uz jauno cilvēku, tajās atspoguļojās tādas ciešanas, ka Dankens aizmirsa visu pārējo un juta vienīgi maigu līdz­cietību pret jauno meiteni.

— Jūs esat nevesela, dārgā mis Monro? — viņš iesau­cās; — Mēs te jokojamies, bet jūs ciešat!

— Tas nekas, — Kora atturīgi atbildēja un laipni atrai­dīja piedāvāto atbalstu. — Ēs nespēju redzēt tikai dzīves saulaino pusi kā šī nevainīgā, dedzīgā jūsmotāja, — viņa piebilda, viegli un mīļi noglāstīdama uztrauktās māsas roku. — Tās ir pieredzes sekas, un daļēji vainojams arī mans nelaimīgais raksturs. Redziet, — viņa saņēmusies turpināja, it kā apzinādamās, ka pienākums liek apspiest katru vājību, — palūkojieties apkārt, major Heivard, un sakiet — ko var sagaidīt karavīra meita, kuras lielākā laime ir tēva gods un slaya?

— Ne viens, ne otrs necietīs, ja apstākļi ir tādi, ko cilvēka spēkiem nav iespējams grozīt, — Heivards de­dzīgi atbildēja. — Bet jūsu vārdi man atgādina manu pie­nākumu. Došos tagad pie jūsu drošsirdīgā tēva un noklau­sīšos, kādi ir viņa pēdējie nodomi attiecībā uz mūsu aiz­stāvēšanos. Lai dievs jūs dara laimīgu, cēlā tļ i Kora! Es varu un vēlos jūs tā saukt.

Kora sirsnīgi paspieda Heivardam roku, kaut gan lūpas viņai drebēja un vaigi bija kļuvuši pelnu pelēki.

— Lai kāds būs mūsu liktenis, es zinu, ka jūs vienmēr darīsiet godu savam dzimumam. Alise, palieciet sveika! — jūsmīgā apbrīna Heivarda balsī pārvērtās maigumā. — Mēs drīz atkal redzēsimies, un es ceru — kā priecīgi' uzvarētāji!

Nenogaidījis meiteņu atbildi, jaunais virsnieks nostei­dzās lejā pa bastiona kāpnēm, kas bija apaugušas ar zāli, ātri devās pāri parādes laukumam un drīz vien atradās pie komandanta. Monro lieliem soļiem staigāja šurpu turpu pa šauro telpu, sejā viņam atspoguļojās uztraukums.

— Jūs esat nojautis manu vēlēšanos, major Heivard, — viņš sacīja, — Es nupat gribēju lūgt jūs ierasties pie manis.

— Man ļoti žēl, ser, ka sūtnis, kuru es jums tik silti ieteicu, atgriezās franču apsardzībā, Es ceru, ka nav iemesla apšaubīt viņa uzticamību?

— Garās Karabīnes uzticamība man ir labi zināma, — Monro atbildēja, -r- Tā stāv pāri jebkādām šaubām. Bet liekas, ka viņa laime šoreiz to atstājusi. Monkalms viņu notvēris. Tagad viņš man to atsūtījis, ar savu nolādēto franču pieklājību piemetinādams, ka, «zinādams, cik aug­stu es vērtējot šo cilvēku, viņš nedrīkstot viņu aizturēt».

— Bet palīdzība no ģenerāļa?

— Vai jūs, ienākot pa cietokšņa vārtiem, nepalūkojā- ties uz dienvidiem un viņus neredzējāt? — vecais kara­vīrs rūgti iesmējās. — Pag, pag, jaunais cilvēk, jūs esat nepacietīgs, dodiet taču šiem džentlmeņiem laiku pārgā­jienam!

— Tātad viņi nāk? Vai izlūks tā sacīja?

— Bet kad viņi atnāks? Un pa kādu ceļu? Tas muļķis man to neteica. Liekas, ka ir bijusi vēstule, un tas ir vie­nīgais patīkamais fakts šajā lietā. Liekas, ja vēstulē būtu ļaunas ziņas, tad šis franču mosjē savā iztapībā gan justos spiests mums to likt manīt!

— Tātad viņš paturēja vēstuli, ser, un atlaida vestnesi?

— Jā, to viņš izdarīja, un tā ir tā saucamā franču «bonhomie»'.

— Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?

— O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas prin­cim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!