D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Jūs vēlaties kļūt par manu dēlu, Danken, bet nekā nezināt par tā cilvēka dzīvi, kuru gribat saukt par savu tēvu. Apsēdieties, jaunais cilvēk, es īsos vārdos atklāšu jums savas sirds senās brūces …

Šobrīd Monkalma vēstījumu bija pilnīgi aizmirsis gan tas, kurš to atnesa, gan arī tas, kura ausīm šis vēstījums bija domāts. Abi apsēdās, un, kamēr veterāns klusēja, no­grimis skumjās domās, jaunais cilvēks apvaldīja savu ne­pacietību un godbijīgi gaidīja. Beidzot Monro sāka runāt.

—Major Heivard, es biju jūsu gados, kad saderinājos ar Alisi Grehemu, pārtikuša kaimiņu muižas īpašnieka vienīgo meitu. Bet viņas tēvs nevēlējās mūsu savienoša­nos un ne tikai manas nabadzības dēļ vien. Tādēļ es iztu­rējos tā, kā to pienākums prasa no godīga cilvēka: es at­devu meitenei viņas vārdu atpakaļ, iestājos karaļa die­nestā un atstāju dzimteni. Tiku redzējis daudzas svešas zemes, izlējis asinis dažādās svešās malās, līdz beidzot karavīra pienākumi mani noveda Vestindijas salās. Tur es sastapu meiteni, kas vēlāk kļuva mana sieva un Koras māte. Viņa bija kāda džentlmeņa meita, kurš bija dzimis salās. Viņas mātes senči diemžēl bija piederējuši pie tās nelaimīgo cilvēku rases, kas tiek zemiski verdzināta, lai sagādātu bagātniekiem ērtības! — vecais vīrs lepni pie­bilda. — Bet, ja es sastaptu cilvēku, kas uzdrošinātos pār­mest manai meitai viņas izcelšanos, tas piedzīvotu, ko no­zīmē tēva dusmas! Ha! Major Heivard, jūs jau arī esat dzimis dienvidos, kur šos nelaimīgos uzskata par zemāku rasi!

— Diemžēl tas ir tiesa, ser! — Heivards sacīja un ap­mulsis nodūra acis.

— Un jūs to pārmetat manai meitai? Jūs uzskatāt par neiespējamu sajaukt Heivardu asinis ar kādu no zemākas rases, kaut arī viņa ir pievilcīga un krietna? — aizskartais tēvs dusmīgi jautāja.

— Lai dievs mani sargā no tik neprātīgiem aizspriedu­miem! — Heivards iesaucās, slepus apzinādamies, ka šāds aizspriedums viņā iesakņojies tik stipri, ka kļuvis par otru dabu. — Jūsu jaunākā meita ir tik mčiiga, skaista un burvīga, pulkvedi Monro,- ka manas jūtas pilnīgi sapro­tamas, un jums nevajag mani nepamatoti apvainot.

— Jums taisnība, ser, — vecais vīrs tagad runāja rāmā, pat maigā balsī. — Meitene ir pilnīgs savas mātes attēls, kāda tā bija, kad vēl nepazina bēdas. Kad nāve man no­laupīja sievu, es atgriezos Skotijā, biju mantojis sievas bagātību. Un — vai varat iedomāties, Dankenl Šis eņģelis bija pavadījis divdesmit garus gadus neprecējies, ziedojot sevi tā vīra piemiņai, kurš viņu bija aizmirsis! Vēl vairāk, ser! Viņa piedeva manu neuzticību un kļuva mana sieva, jo visi šķēršļi tagad bija novērsti.

— Tā bija Alises māte? — Dankens iesaucās tik dedzīgi, ka varētu rasties aizdomas, ja Monro domas nevērstos citā virzienā.

— Jā gan, — vecais vīrs sacīja, un sejas muskuļi viņam noraustījās. — Un viņa dārgi samaksāja par mūsu abu laimi. Viņa man piederēja tikai vienu vienīgu gadu, ser! īss brītiņš laimes viņai, kuras jaunība novīta bezcerīgās ilgās!

Vecā vīra sāpju izpausmē bija kaut kas tik cēli bargs, ka Heivards neuzdrošinājās bilst neviena mierinājuma vārda. Monro sēdēja, gluži aizmirsis otra klātbūtni, viņa sejas vaibsti pauda dziļas ciešanas, un smagas asaras ne­traucēti ritēja pār vaigiem uz grīdas. Beidzot vecais vīrs sakustējās, it kā ko atcerēdamies. Tad viņš piecēlās, vienu vienīgu reizi pārsoļoja pāri istabai un, apstājies pie Hei­varda visā savā kareiviskajā staltumā, jautāja:

— Vai jums, major Heivard, nav kāds ziņojums no marķīza de Monkalma, kas man jādzird?

Dankens savukārt sarāvās un tūliņ apmulsis atkārtoja uz brīdi piemirsto ziņojumu.

— Pietiek, major Heivard! — vecais vīrs saniknots iesaucās. — Veselus sējumus apcerējumu par franču pie­klājību varētu uzrakstīt no tā, ko es dzirdēju. Šis kungs lūdz mani uz sarunām, un, kad es viņam aizsūtu spējīgu aizstājēju, — jo tas esat jūs, Danken, lai gan vēl gados jauns! — tad viņš man atbild mīklās!

— Varbūt viņš par šo aizstājēju nav tik labās domās, dārgo ser, — Heivards smaidot atteica. — Neaizmirstiet, ka uzaicinājums, ko viņš tagad atkārto, ir domāts cietok­šņa komandantam, nevis viņa palīgam.

— Vai tad aizstājējam nav tāda pati vara un cieņa kā tam, kas viņu sūta? Bet nē, šis francūzis vēlas runāt ar Monro! Patiesi, ser, man ir liela vēlēšanās izpildīt viņa iegribu, kaut vai tikai tāpēc, lai parādītu viņam, ka mums netrūkst stingrības par spīti viņa aicinājumiem un skait­liskajam pārsvaram! Es domāju, major, ka tā nebūtu slikta politika.

Heivards, kas domāja, ka ļoti svarīgi būtu uzzināt iz­lūkam atņemtās vēstules saturu, ar prieku atbalstīja šo domu un sacīja:

— Bez šaubām, francūža pašapziņa nepieaugs, redzot mūsu aukstasinību.

— Nekad vēl neesmu dzirdējis patiesākus vārdus no jūsu mutes!

— Kādi būtu jūsu rīkojumi sakarā ar sarunām?

— Es tikšos ar francūzi un darīšu to bez bailēm un tūlīt! Ejiet, major Heivard, nosūtiet vēstnesi un dodiet signālu ar taurēm, lai viņi zina, kas pie viņiem ierodas. Mēs sekosim ar nelielu sardzi, kā tas piederas cilvēkam, kurš sargā sava karaļa godu. Un paklausieties, Danken, — viņš piebilda pusčukstus, lai gan istabā neviena cita ne­bija, — varbūt būtu gudri netālu novietot kareivju grupu gadījumam, ja aiz visa tā slēpjas nodevība.

Jaunais virsnieks izsteidzās no istabas, lai izpildītu pa­vēli, un, tā kā diena jau gāja uz beigām, viņš rīkojās bez kavēšanās. Vajadzēja tikai pāris minūšu, lai nostādītu dažus kareivjus ierindā un nosūtītu vēstnesi ar karodziņu, tā paziņojot par cietokšņa komandanta tuvošanos. To pa­darījis, Heivards pieveda nelielu sardzes grupu pie forta vārtiem, kur komandants viņus jau gaidīja. Tiklīdz bija izpildīta parastā kareivju aiziešanas ceremonija, Monro un viņa jaunais biedrs, eskorta pavadīti, atstāja cietoksni.

Viņi bija nogājuši ne vairāk kā simt jardu no cietokšņa, kad parādījās svīta, kas pavadīja franču ģenerāli uz sa­runu vietu. Viņi nāca no ielejas, pa kuru tecēja strauts, kas šķīra aplencēju baterijas no cietokšņa. Kopš tā brīža, kad Monro atstāja cietoksni, lai stātos ienaidnieka priekšā, viņa stāja bija kļuvusi majestātiska, gaita un sejas iz­teiksme visaugstākajā mērā kareivīga. Kad sirmais vete­rāns ieraudzīja balto spalvu pušķi, kas plīvoja pie Mon­kalma cepures, viņa acis iemirdzējās un staltais, spēcīgais stāvs šķita vienā mirklī nometis visu gadu nastu.

— Piekodiniet mūsu zēniem būt modriem, ser! — viņš klusā balsi sacīja Heivardam.

Viņu pārtrauca tuvojošās franču grupas bungu rīboņa. Angļi tūliņ atbildēja ar to.pašu. Tad no katras grupas iz­nāca priekšā kareivis ar baltu karodziņu — un piesar­dzīgais skots apstājās. Sardze atradās viņam cieši aiz mu­guras. Pēc šās īsās militārās sasveicināšanās Monkalms ātriem, gracioziem soļiem devās uz priekšu, noņēma ce­puri un palocījās tik zemu, ka balto spalvu pušķis gandrīz skāra zemi.

Monro stāja gan bija vīrišķīgāka un valdonīga, bet vi­ņam trūka francūža brīvās izturēšanās un pieglaimīgās pieklājības. Kādu brīdi abi klusēja un aplūkoja viens otru ziņkārīgi un ar interesi. Tad, kā augstākais dienesta pa­kāpē un sastapšanās ierosinātājs, ierunājās Monkalms. Ar dažiem vārdiem apsveicis Monro, viņš pagriezās pret Hei­vardu, uzsmaidīja viņam kā pazīstamam un franciski sa­cīja: