D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Monkalms vēl ilgi stāvēja tajā vietā, kur sarkanādainais viņu bija atstājis, un ar bažām domāja par sava neval­dāmā sabiedrotā dabu, ko tas nupat bija parādījis.

Beidzot, aizdzinis domas, kas pašam tādā triumfa brīdī šķita vājība, viņš devās atpakaļ uz savu telti un, garām ejot, pavēlēja dot signālu armijas modināšanai.

Tiklīdz atskanēja pirmie franču bungu rībieni, tādi paši kā atbalss bija dzirdami arī cietoksnī. Drīz vien visu ieleju piepildīja kara mūzika, kuras jautrās, aizraujošās skaņas nomāca bungu pavadījumu. Uzvarētāju taures sauca prie­cīgi un gavilējoši, kamēr pats pēdīgais sliņķis ieņēma savu vietu kareivju rindās, bet angļu flautas noskandēja savu signālu un tūliņ apklusa.

Pa to laiku atausa diena, un, kad franču armija bija sakārtojusies sagaidīt savu ģenerāli, uzlecošās saules stari jau atmirdzēja karavīru spožajā ietērpā. Ģenerālis svinīgi paziņoja armijai par gūtajiem panākumiem, kas gan jau iepriekš bija visiem zināmi. Tūliņ izveidoja nodaļu, kam tika uzticēts gods apsargāt cietokšņa vārtus, un tā node- filēja garām ģenerālim. Tad atskanēja signāls, kas vēstīja angļiem franču tuvošanos.

Pavisam citāda aina norisinājās angļu cietoksnī. Tiklīdz atskanēja brīdinājuma signāls, sākās steidzīga, satraukta gatavošanās aiziešanai. Kareivji drūmām sejām uzmeta plecos tukšās šautenes un ieņēma savas vietas kā cilvēki, kuru dzīslās asinis vēl kūsā pēc nesenās cīņas un kuru vienīgā vēlēšanās ir rast izdevīgu brīdi, lai atriebtu ne­godu, kas tik ļoti ievainojis viņu lepnumu. Sievietes un bērni skraidīja šurpu turpu; daži vāca kopā savu trūcīgo mantību, citi kareivju ierindā meklēja to cilvēku sejas, no kuriem gaidīja palīdzību un aizstāvību.

Monro ieradās pie apklusušajiem kareivjiem stingrs, bet ļoti sadrūmis. Negaidītais trieciens acīmredzot bija viņu ievainojis pašā sirdī, kaut gan viņš centās nest savu ne­laimi, kā vīram pienākas.

Komandanta sāpju pilnais miers dziļi aizkustināja Hei­vardu. Izpildījis savus virsnieka pienākumus, viņš piegāja pie pulkveža un jautāja, vai nevar kaut kā pakalpot tam personiski.

— Manas meitas, — pulkvedis īsi, bet izteiksmīgi at­bildēja.

— Augstais dievs! Vai tad vēl nav gādāts par viņu aizsardzību?

— Šodien es esmu tikai karavīrs, major Heivard, — vecais vīrs atbildēja. — Visi, ko ļūs šeit redzat, ir mani bērni.

Ar to Heivardam pietika. Nezaudējot ne mirkli no dārgā laika, viņš steidzās uz Monro mītni meklēt abas mā­sas. Viņš tās sastapa uz zemās ēkas sliekšņa, jau gatavas aizceļošanai, raudošu, vaimanājošu sieviešu ielenktas, ku­ras bija sapulcējušās pie viņām cerībā te atrast vislielāko drošību. Koras vaigi bija bāli, seja pauda uztraukumu, taču viņa nebija zaudējuši savu parasto nosvērtību. Alises apsarkušās acis liecināja, ka viņa ilgi un rūgti raudājusi. Abas sagaidīja majoru ar neslēptu prieku, un Kora pre­tēji paradumam sāka runāt pirmā.

— Cietoksnis zaudēts, — viņa, skumji pasmaidīdama, sacīja. — Bet es ceru, ka mūsu gods nav aptraipīts?

— Mūsu gods mirdz spožāk nekā jebkad! Bet, dārgā mis Monro, tagad mazāk jādomā par citiem un vairāk par sevi. Karavīra pienākums prasa, lai jūsu tēvs un es kādu laiku ietu kopā ar armiju. Kur atrast jums uzticamu aizstāvi, kas jūs pasargātu jukās un dažādos starpgadī­jumos, kas šādā situācijā ir neizbēgami?

— Mums aizstāvis nav vajadzīgs, — Kora atbildēja.

Kas gan uzdrošināsies aizskart vai apvainot tāda tēva

meitas kā mūsējais?

— Es jūs neatstāšu vienas! — Jaunais virsnieks uz­traukts ātri paskatījās visapkārt. — Kaut arī man piedā­vātu vislabākā karaļa pulka vadību! Neaizmirstiet, ka mūsu Alisei nav tik stingrs raksturs kā jums, un dievs Vien zina kādas šausmas viņa var pārdzīvot.

— Varbūt jums taisnība, — Kora atteica un pasmaidīja vēl skumjāk nekā iepriekš. — Bet vai jūs dzirdat? Gadī­jums mums sūta draugu, kad tas visvairāk yajadzīgš.

Heivards ieklausījās un tūliņ saprata, ko Kora gribēja teikt.

Viņš sadzirdēja austrumu provincēs labi pazīstamas baz­nīcas dziesmas klusās, svinīgās skaņas. Iesteidzies blakus ēkā, kuru tās parastie iemītnieki jau bija atstājuši, viņš atrada tur Dāvidu, kas dziedādams pauda savas dievbijī­gās jūtas. Heivards mazliet pagaidīja, kamēr pēc Dāvida rokas kustības noprata, ka viens pantiņš pabeigts. Pieskā­ries Dāvidam pie pleca, lai piesaistītu sev viņa uzmanību, majors īsos vārdos izteica savu vēlēšanos.

— Tieši tā! — vientiesīgais dziedāšanas entuziasts sa­cīja, kad Heivards bija beidzis runāt. — Esmu atradis abās jaunajās dāmās daudz piemīlīga un harmoniska. Mums, kas kopā esam pārcietuši tik daudz briesmu, pie­klājas arī miera stundā būt vienotiem. Es iešu pie viņām, tiklīdz pabeigšu savu rīta pateicības upuri, kam jāpie­vieno vēl tikai slavas dziesma. Vai jūs piedalīsieties, draugs? Vārdi ir parasti un melodija pazīstama, tā ir «Sautvela».

Uzņēmis melodiju ar kamertoni un izstiepis roku, kas turēja mazo grāmatiņu, Dāvids uzsāka un turpināja dziesmu ar tādu noteiktību, ka viņu tik viegli vis nevarēja pārtraukt. Heivards bija spiests gaidīt, kamēr dziesma beigsies. Redzēdams, ka Dāvids noņem brilles un novieto grāmatiņu kabatā, viņš sacīja:

— Jūsu pienākums būs rūpēties, lai neviens jaunajām lēdijām netuvojas ar rupju nodomu, lai viņas neapvaino vai neizsmej viņu drošsirdīgā tēva nelaimes dēļ. Viņu kal­potāji jums palīdzēs veikt šo uzdevumu.

— Tieši tāi

— Ir iespējams, ka indiāņi vai klaidoņi no ienaidnieka nometnes izfaužas līdz jums. Tādā gadījumā atgādiniet viņiem kapitulācijas noteikumus un draudiet sūdzēties Monkalmam. Pāris vārdu pietiks.

— Ja nepietiks, te man ir līdzeklis, kas tos aizdzīs, — Dāvids sacīja un pašapzinīgi norādīja uz mazo grāma­tiņu. — Šeit ir vārdi, kas izrunāti, nē — izkliegti ar vaja­dzīgo izteiksmi un piemērotā ritmā nomierinās visniknā­kās dusmas:

«Ko pagāni neganti trako!»

— Diezgan! — Heivards pārtrauca šo muzikālo ap­vārdošanu. — Mēs saprotam viens otru. Ir laiks stāties katram pie savu pienākumu pildīšanas.

Gamuts mundri piekrita, un abi tūliņ devās uzmeklēt meitenes. Kora saņēma šo diezgan dīvaino apsargātāju pieklājīgi, un pat Alises bālajā sejā atmirdzēja senākā šķelmība, kad viņa pateicās Heivardam par viņa rūpēm. Heivards apgalvoja, ka viņš darījis visu, kas šajos apstāk­ļos iespējams, lai saudzētu viņu jūtas, jo-par briesmām neesot ko runāt. Viņš apsolījās atkal viņām piebiedroties, tiklīdz būšot pavadījis karaspēku dažas jūdzes uz Hudzo- nas pusi. Tad viņš steidzīgi atvadījās.

Atskanēja signāls aiziešanai, un angļu karaspēka avan­gards sāka kustēties. Dzirdot signāla skaņas, māsas sarā­vās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja baltajos mundieros tērptos franču grenadierus, kuri jau bija ieņēmuši cietok­šņa vārtus. Pēkšņi it kā milzīgs mākonis pārslīdēja pār viņu galvām, un, pacēlušas acis, viņas redzēja, ka atrodas zem baltā Francijas karoga plīvojošām krokām.

— Iesim! — Kora sacīja. — Sī vieta nav vairs piemē­rota angļu virsnieka meitām.

Kad Monro meitas gāja laukā pa vārtiem, franču virs­nieki zemu paklanījās viņu priekšā, bet nekādus pakalpo­jumus nepiedāvāja, zinādami, ka viņām tas nebūtu patī­kami. Visus ratus, visus nastu nesējus dzīvniekus bija aiz­ņēmuši ievainotie un slimie, un Kora nolēma labāk uz­ņemties nogurdinošo gājienu nekā laupīt viņiem šīs ērtī­bas. Transporta līdzekļu trūkuma dēļ arī daudzi sakrop­ļoti un slimi kareivji bija spiesti ar savām vārgajām kā­jām vilkties nopakaļ armijas rindām. Visi devās uz priekšu. Ievainotie un slimie vaidēja sāpēs, viņu biedri soļoja klusēdami, sievietes un bērni drebēja bailēs no ne­zināmās nākotnes.