D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Mans bērns! — satrauktā balsī spēji iesaucās Monro. — Atdodiet man manu bērnu!

— Unkass pamēģinās! — skanēja īsa un aizkustinoša atbilde.

Šis vienkāršais, bet daudznozīmīgais solījums nesasnie­dza tēva ausis; satvēris plīvura gabaliņu, viņš sažņaudza to saujā, bažu pilnām acīm vērdamies apkārtējos krūmos, it kā reizē baidītos un cerētu, ka tie atklās savus noslē­pumus.

— Šeit nav mirušo, — teica Heivards. — Šķiet, vētra te nav gājusi pāri.

— Tas ir pilnīgi droši un skaidrāka patiesība nekā de­besis virs mūsu galvām, — nesatricināmais izlūks atbil­dēja. — Bet vai nu viņa, vai arī tie, kas viņu nolaupījuši, ir gājuši garām šiem krūmiem, jo es atceros to drānu, ko viņa nēsāja priekšā sejai, kurā visiem bija tīkami nolū­koties. Unkas, tev ir taisnība: tumšmatainā ir bijusi šeit un kā izbiedēta stirna skrējusi uz mežu — neviens, kas var izbēgt, taču nepaliks, lai tiktu noslepkavots. Pamek­lēsim viņas atstātās zīmes, jo indiāņu acis, kā man dažu­brīd šķiet, spēj saskatīt pat kolibri pēdas gaisā.

Izdzirdis šo pamudinājumu, jaunais mohikānis aizšāvās projām kā bulta, un izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad no mežmalas jau atskanēja jaunekļa sauciens, kas vēstīja par atradumu. Piegājuši klāt, norūpējušies pēdu meklē­tāji ieraudzīja vēl vienu plīvura gabaliņu plandāmies uz kāda skābārža apakšējā zara.

— Lēnām, lēnām! — izlūks sacīja, aizlikdams dedzī­gajam Heivardam ceļā savu šauteni. — Mēs tagad zinām, kas darāms, bet nevajag izjaukt pēdu skaistumu. Viens pārsteidzīgs solis var sagādāt mums stundām ilgas raizes. Bet mēs esam viņiem uz pēdām — tas ir droši 1

— Lai dievs jūs svētī, krietnais vīrs, lai dievs jūs svētī! — izsaucās Monro.

— Ja viņas ir bijušas vienas, tad iespējams, ka gājušas tepat kaut kur apkārt un atrodas dažu jūdžu attālumā no mums. Bet, ja viņas sagūstījuši huroņi vai kādi citi franču indiāņi, tad varbūt viņi tagad ir jau tuvu Kanādas robe­žām. Bet kas gan par to? — apņēmīgi turpināja izlūks, pa­manījis savu klausītāju sejās lielas bažas un vilšanos.

— Šeit, kur sākas pēdas, ir mohikāņi un esmu es, tad va­rat būt droši, ka mēs atradīsim, kas tās ieminuši, kaut arī viņus no mums šķirtu simt jūdžu. Rāmāk, rāmāk, Unkas! Tu esi tik nepacietīgs kā kolonists ciematā. Tu aizmirsti, ka vieglas kājas atstāj tikai vājas zīmes.

— Ha! — iesaucās Čingačguks, kas visu laiku bija uz­manīgi vērojis mežmalas zemos krūmus, kuri vienā vietā bija pašķīrušies, it kā kāds būtu izgājis tur cauri. Piecēlies stāvus, viņš norādīja uz zemi ar tādu žestu un sejas iz­teiksmi kā cilvēks, kas ieraudzījis riebīgu čūsku.

— Te ir skaidri redzams vīrieša pēdas nospiedums! —- iekliedzās Heivards, noliekdamies pār norādīto vietu.

— Viņš ir iekāpis šās peļķes malā, nospiedums ir pilnīgi neapšaubāms. Viņas ir sagūstītas!

— Labāk tā, nekā ja būtu pamestas mežā bada nāvei, — izlūks teica. — Un tālāk jau viņi būs atstājuši redzamākas pēdas. Es lieku piecdesmit bebrādu pret tādu pašu skaitu kramu, ka nepaies ne mēnesis, kad mohikāņi un es ieiesim viņu vigvamos! Unkas, apskati to tuvāk un pamēģini kaut ko izdibināt par šo mokasīnu, jo tas nepārprotami ir mo­kasīns, nevis zābaks.

Jaunais mohikānis noliecās pār pēdu un, atrausis nost apkārt sakritušās lapas, sāka to pētīt ar tādu pašu uz­manību, kādu augļotājs šajos šaubīgajos laikos veltītu aiz­domīgai naudaszīmei. Beidzot viņš piecēlās, apmierināts ar pārbaudes iznākumu.

— Nu, manu zēn, — noprasīja izlūks, — ko tas stāsta? Vai tev izdevās kaut ko uzzināt?

— Viltīgā Lapsa!

— Ha! Atkal tas nelietīgais velns! Viņa sirojumiem nebūs gala, kamēr «briežu nāve» pateiks tam vienu drau­dzīgu vārdu!

Vairāk izteikdams savas cerības nekā šaubas, Heivards sacīja:

— Viens mokasīns ir tik ļoti līdzīgs otram,.ka te viegli iespējams kļūdīties.

— Tad jau jūs varat tikpat labi teikt, ka viena kājas pēda ir līdzīga otrai, kaut gan mēs visi zinām, ka dažas ir garas, bet citas īsas, dažas platas* bet citas šauras, dažas augstas, bet citas plakanas, dažas ar pirkstiem uz iekšu, bet citas — uz āru. Viens mokasīns nav vairāk līdzīgs otram kā viena grāmata otrai. Palaid mani to apskatīt, Unkas! Ne grāmatai, ne mokasīnam nav par ļaunu, ja to vēl otrs novērtē. — Izlūks noliecās un tūlīt piebilda:

— Tev taisnība, zēn! Indiānis, kas iemācījies dzert, vien­mēr iet ar platāk izvērstām kājām nekā nesamaitāts ieze-

"mietis, jo tāds jau žūpas paradums, vai nu tas būtu bal­tais, vai sarkanādainais. Un arī pēdas garums un pla­tums tieši tas pats! Paskaties, sagamor! Tu ne vienreiz vien esi mērījis šīs pēdas.

Cingačguks paklausīja. Mirkli papētījis, viņš piecēlās un mierīgā balsī izrunāja tikai vienu vārdu:

— Magva.

— Jā, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Tātad te ir gājusi tumš­matainā un Magva.

— Un Alise ne? — noprasīja Heivards.

— Par viņu vēl nav nekādu zīmju, — atbildēja izlūks, vērīgi aplūkodams apkārtējos kokus, krūmus un zemi.

— Kas tas tur? Unkas, atnes šurp to lietiņu, kas tur pāri pretī karājas ērkšķu krūmā.

Kad indiānis bija izpildījis teikto, izlūks paņēma atra­dumu un, pacēlis to augstu gaisā, iesmējās savus klusos, sirsnīgos smieklus.

— Tas ir dziedoņa pūšamais rīks! Unkas, pameklē tāda zābaka nospiedumus, kurš būtu bijis pietiekami prāvs, lai noturētu vairāk nekā sešas pēdas augstu cilvēka mie­sas būdu, — viņš sacīja. — Es sāku mazliet cerēt uz šo muzikantu, kopš viņš atmetis gaudošanu, lai pievērstos kaut kam prātīgākam,

— Vismaz Kora ar Alisi nav gluži vienas, — Heivards teica.

*

— Jā, — nicinoši pavīpsnādams, sacīja Vanagacs, — dziesmiņas viņš ar tām padziedās! Vai viņš ir spējīgs pagādāt buku pusdienām, atrast ceļu pēc sūnām uz skā­baržu stumbriem vai pārgriezt kādam huronim rīkli? Ja ne, tad pirmais strazds, ko viņš ieraudzīs, būs gudrākais no abiem. Nu, zēn, vai šis radījums ir atstājis kādas zīmes?

— Te ir kaut kas līdzīgs pēdai, ko ieminis kāds, kas valkā zābakus, — Heivards sacīja. '— Vai tas būtu bijis mūsu draugs?

— Ņem lapas viegliņām, citādi izjauksi tās apveidu! Tā! Tas ir gan kājas nospiedums, bet to ieminusi tumš­matainā. Dziedonis to nosegtu ar savu papēdi!

— Kur? Ļaujiet man palūkoties uz mana bērna iemītām pēdām! — iesaucās Monro, trauksmaini pašķirdams krū­mus un ar mīlestību noliekdamies pār gandrīz izdzisušo iespiedumu.

Kaut arī šo zīmi bija atstājis viegls un steidzīgs solis, tā tomēr bija vēl skaidri samanāma. Raugoties tajā, vecā karavīra acis aizmiglojās asarām. Gribēdams novirzīt bēdu sagrauztā tēva domas uz ko citu, Heivards teica izlūkam:

— Tā kā mums tagad ir šīs nemaldīgās zīmes, dosimies ceļā! Katrs mirklis, ko mēs kavējamies, gūstekņiem liekās kā mūžība.

— Ne jau visātrāk skrejošo briedi visgrūtāk nomedīt, — atbildēja Vanagacs, nenovērsdams acu no pēdām. — Mēs zinām, ka te ir gājis šis nelietīgais huronis, tumšmatainā un dziedonis. Bet kur ir tā ar želtainajām cirtām un zila­jām acīm? Kaut arī pamaza augumā un ne uz pusi tik drosmīga kā vecākā māsa, viņa tomēr ir jauka no vaiga un patīkama sarunu biedre. Vai tad viņai te nebūtu draugu, ja nevienam nerūp viņas liktenis?

— Pasarg dievs, ja viņai kādreiz trūktu draugu! Vai tad mēs tagad viņu nemeklējam? Vismaz es nepārtraukšu meklēšanu, kamēr viņa būs atrasta.