D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Unkas, kas notika ar mūsu ienaidnieku? — Dankens jautāja. — Mēs dzirdējām tavu šāvienu un cerējām, ka tas nebija veltīgs.

Jaunais virsaitis atbīdīja sava mednieka krekla kroku un klusēdams parādīja liktenīgo matu kušķi, savas uzva­ras simbolu. Cingačguks paņēma skalpu rokā un kādu brīdi to ļoti uzmanīgi aplūkoja. Tad viņa skarbajā sejā parādījās riebuma izteiksmi un, nomezdams skalpu, viņš iesaucās:

— Oneids!

— Oneids! — atkārtoja izlūks, pienākdams klāt, lai ap­skatītu asiņaino trofeju. — Ak kungs! Ja oneidi ir mums uz pēdām, tad šie velni mūs ielenks no visām pusēm! Balto acis nesaskata atšķirības starp šo un kāda cita in­diāņa ādas gabaliņu, bet sagamors saka, ka tas ir no miiiga galvas; nē, viņš pat nosauc cilti, pie kuras piederē­jis šis nabaga velns, un tik viegli, it kā skalps būtu grā­matas lapa un katrs mats burts. Bet ko tu teiksi, puis? Kādu ļaužu bijis šis nelietis?

Unkass pavērās izlūkam sejā un savā maigajā balsī atbildēja:

— Oneids.

:— Atkal oneids! Ja viens indiānis kaut ko pavēsti, tad. parasti tas ir taisnība, bet, ja to apstiprina viņa cilts vīri, tad tā ir vissvētākā patiesība.

— Nabaga zellis.mūs ir noturējis par frančiem, — Hei­vards sacīja. — Viņš taču nebūtu tīkojis pēc drauga dzī­vības.

— Viņš būtu varējis noturēt mohikāni kaujas krāso­

jumā par huroņi! Tad jau jūs tikpat labi varētu sajaukt Monkalma grenadieru baltos mundierus ar karaliskās ame­rikāņu armijas sarkanajiem kamzoļiem, — izlūks teica.

— Nē, nē! Šis mūdzis zināja, uz ko viņš mērķē, un nekā­das pārskatīšanās nebija, jo delavari- un mingi neieredz viens otru, vienalga, kurā pusē balto savstarpējos karos viņu ciltis cīnītos. Tāpēc, kaut arī oneidi kalpo viņa svē­tajai majestātei, es pats bez ilgas domāšanas ar savu «briežu nāvi» būtu nokniebis kādu no šiem neliešiem, ja laimīgs gadījums tam liktu šķērsot manu ceļu.

— Tas būtu bijis mūsu noslēgtās vienošanās pārkāpums.

— Ja cilvēkam biēži iznāk darīšanas ar kādu tautu, — turpināja Vanagacs, — kuras ļaudis ir godavīri, un viņš pats nav nelietis, tad viņu starpā izaug mīlestība. Bet starp mohikāni un mingu ir apmēram tāda pati mīlestība kā starp balto cilvēku un čūsku.

— Esmu apbēdināts, to dzirdot.

- — Nu, kas attiecas uz mani, es mīlu taisnību, — izlūks sacīja. — Un tādēļ es neteikšu, ka ienīstu mingus, bet tomēr man jāatkārto, ka tikai tumsas dēļ šis apkārtložņā- jošais oneids ņēma savu galu bez «briežu nāves» līdz­dalības.

Godīgais, bet nesamierināmais mežinieks aizgriezās no ugunskura, nevēlēdamies turpināt strīdu. Heivards sa­traukts aizgāja atpakaļ uz -cietokšņa valni. Viņš nebija radis karot meža apstākļos un jutās neomulīgi, iedomājo­ties, ka iespējami šādi nodevīgi uzbrukumi.

Dankens pietiekami labi zināja indiāņu paražas, lai sa­prastu, kādēļ abi karavīri un Vanagacs, sabikstījuši uguns­kuru un uzmetuši tam jaunus zarus, nopietni un svinīgi nosēdas dūmu lokā. Novietojies vienā cietokšņa stūrī, no kurienes varēja redzēt, kas ņotiek iekšpusē, viņš, apbru­ņojies ar visu savu pacietību, gaidīja tālāko.

Pēc īsas un iespaidīgas pauzes Cingačguks aizdedzināja pīpi, kuras galviņa bija meistarīgi izgrebta no pīpju ak­mens, bet kātu veidoja koka caurulīte, un sāka smēķēt. Pietiekami ievilcis nomierinošās zāles aromātu, viņš pa­sniedza smēķējamo izlūkam. Šādā veidā pīpe pilnīgā klu­sumā trīs reizes apstaigāja apkārt. Neviens no klātesoša­jiem nerunāja ne vārda. Tad sagamors, kā vecākais gados un cienījamākais pēc stāvokļa, dažos vārdos mierīgi un nosvērti izteica savas domas par apspriežamo jautājumu. Viņam atbildēja izlūks. Tad atkal ierunājās Cingačguks, jo izlūks viņam nepiekrita. Bet jauneklīgais Unkass tur­pināja klusi un godbijīgi klausīties", kamēr Vanagacs aiz laipnības pajautāja arī viņa domas. Pēc runātāju izturē­šanās Heivards noprata, ka tēvs un dēls strīdīgajā jautā­jumā turas pie viena ieskata, bet baltais vīrs domā citādi. Strīds pamazām iedegās asāk.

Unkasa vārdi tika uzklausīti tikpat uzmanīgi, kā viņa tēva vairāk nobriedušās gudrības caurstrāvotie spriedumi. Neizrādīdami ne mazāko nepacietību, viņa sarunu biedri nesteidzās atbildēt, pirms nebija dažus mirkļus pavadījuši klusās pārdomās.

Mohikāņu runu pavadīja tik nepārprotami un izteik­smīgi žesti, ka Heivardam nebija grūti izsekot viņu domu gaitai. Bieži jo bieži indiāņi attēloja gājienu pa mežu, un pēc tā skaidri varēja saprast, ka viņi grib dzīties pakaļ bēgļiem pa sauszemi, turpretim Vanagacs vairākkārtīgie rokas mājieni uz Horikana pusi nozīmēja, ka viņš ieteic doties tālāk.pa ūdeni.

Pēc visa likās, ka izlūks nespēj pierādīt savu taisnību un viņa plāns tiks noraidīts, bet tad viņš pietrūkās kājās un, atmetis savu vienaldzību, pēkšņi sāka žestikulēt tikpat dedzīgi un izteiksmīgi kā iezemieši un laida darbā visu indiāņu daiļrunības mākslu. Paceldams roku, viņš norādīja saules ceļu un atkārtoja šo žestu tik daudz reižu, cik dienu būtu vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, tad attēloja garu un grūtību pilnu ceļu pāri kalniem un upēm. Būdā mierīgi guļošā Monro vecums un nespēks tika parādīti ar tik iz­teiksmīgiem žestiem, ka nevarēja pārprast to nozīmi. Dan­kens ievēroja, ka pat viņa spēki tika diezgan nevērīgi novērtēti, — izstiepis plaukstu, izlūks pieminēja viņu, no­saucot par Dāsno Roku — vārdā, kādu Heivards savas de­vības dēļ bija iemantojis starp visām draudzīgajām cil­tīm. Pēc tam viņš attēloja laivas vieglo un slīdošo kustību kā iespaidīgu pretstatu vārga un noguruša cilvēka ļodzī- gajiem soļiem. Izlūks pabeidza, norādīdams uz oneida skalpu, acīmredzot skubinādams steigšus doties ceļā un tā, lai nepaliktu nekādu pēdu.

Mohikāņi nopietni klausījās runātājā. Pamazām viņi ļāvās pārliecināties, un uz beigām Vanagacs runu pava­dīja tādās reizēs parastie piekrišanas saucieni. Vārdu sa­kot, Unkass ar tēvu tagad atbalstīja viņa priekšlikumu, atteikdamies no savām iepriekšējām domām.

Tiklīdz apspriežamais jautājums bija izlemts, acumirklī šķita aizmirsts strīds un viss, kas ar to sakarā, izņemot g^la rezultātu. Pat nepalūkojies apkārt, lai kā uzvarētājs izbaudītu atzinīgos skatienus, Vanagacs izstiepās visā ga- riijnā pie dziestošajām oglēm un aizvēra acis.

Mohikāņi, kas visu laiku bija domājuši tikai par citu interesēm, tagad izmantoja šo brīdi, lai veltītu mazliet uz­manības paši sev. Acumirklī atmezdams nopietno un attu­rīgo indiāņu virsaiša izturēšanos, Cingačguks jautri uzru- naja dēlu maigā, mīlestības pilnā balsī. Unkass ar prieku atsaucās tēva draudzīgajam tonim, un, pirms vēl izlūka smagā šņākšana pavēstīja, ka viņš aizmidzis, abi tā biedri bija pilnīgi pārvērtušies.

Nav iespējams aprakstīt viņu valodas melodiskumu šā­dos maiguma un jautrības brīžos. Viņu balss diapazons — jo sevišķi tas sakāms par jaunekli — bija apbrīnojams: no viszemākā basa tā pacēlās līdz pat sievišķīgi maigiem toņiem. Tēva acis ar neslēptu prieku vēroja dēla lokanās, un veiklās kustībās, un viņš nekad neaizmirsa atbildēt ar smaidu uz Unkasa kluso, aizrautīgo iesmiešanos, Saga- mora sejas vaibsti atmaiga sirsnīgās tēva jūtās, tajos vairs nebija ne vēsts no bardzības.

Kādu stundu viņi tā nodevās savām labākajām jūtām. Tad Cingačguks izteica vēlēšanos likties gulēt, ietīdams galvu segā un izstiepdamies uz kailās zemes. Unkasa jaut­rība acumirklī izgaisa. Rūpīgi sarausis ogles tā, lai no tām nāktu siltums tēvam uz kājām, jauneklis arī pats samek­lēja drupās sev guļvietu.