D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Lēnāk, lēnāk, major! — teica izlūks, kas atkal bija pielādējis savu ieroci. — Mēs esam jau mazliet par tālu, lai šautene varētu parādīt savas jaukās spējas, un jūs re­dzat, ka tie 1 velni pašlaik apspriežas. Ļaujiet viņiem pie­nākt šāviena attālumā — uz manām acīm šai ziņā var pa­ļauties, un es tos blēžus pavazāšu visā Horikana .garumā, turklāt galvoju, ka viņu šāvieni nenodarīs mums nekā vai­rāk kā tikai, visļaunākajā gadījumā, nobrāzīs ādu, bet no «briežu nāves» trim lodēm divas izdzēsīs dzīvību.

— Mēs aizmirstam savu mērķi, — Heivards iebilda. — Labāk izmantosim šo izdevību un attālināsimies no ienaidnieka.

— Atdodiet man manus bērnus! — aizsmakušā balsī ierunājās Monro. — Nespēlējieties ilgāk ar tēva ciešanām, bet atdodiet man manus bērniņus!

Pēdējo reizi ar ilgu skatienu palūkojies uz tālajām lai­vām, izlūks nolika šauteni un, nomainīdams piekusušo majoru, ķērās atkal pie aira. Viņa pūles atbalstīja mohi­kāņi, un jau pēc nedaudzām minūtēm viņus no ienaidnie­kiem šķīra tik liels ūdens klajums, ka Heivards atkal at- viēgloti uzelpoja.

<���ļ Ezers tagad sāka izplesties, un viņi brauca pa plašo ūdens jomu, ko, tāpat kā agrāk, ielenca augsti, klinšaini

kalni. Bet salu te bija maz, un no tām viegli varēja izvai­rīties. Airu vēzieni kļuva ritmiskāki un vienmērīgāki. Pēc tikko beigušās skriešanās uz dzīvību un nāvi airētāji tur­pināja savu darbu tik mierīgi, it kā būtu sacentušies āt­rumā prieka pēc, nevis tādos draudīgos, gandrīz bezcerī­gos apstākļos.

Tā viņi īrās vairākas stundas, kamēr sasniedza līci ezera ziemeļu galā. Te laivu piebrauca pie krasta — un visi iz­kāpa malā. Vanagacs ar Heivardu uzrāpās tuvējā kraujā. Pavērojis ūdens klaju, kas pletās viņiem zem kājām, iz­lūks norādīja uz mazu, melnu priekšmetu dažu jūdžu attā­lumā pie zemesraga.

— Vai redzat? — viņš jautāja Heivardam. — Nu, kā jūs domājat, kas tas ir?

— Ja tas nebūtu tik liels tādā attālumā, es to noturētu par putnu. Vai tas var būt dzīvs radījums?

— Tā ir labas bērza tāss laiva, un to airē nikni un vil­tīgi mingi. Šie blēži izliekas, ka viņiem prātā tikai sava vakara maltīte, bet, tiklīdz satumsīs, viņi būs mums uz pēdām kā suņi medījumam. Mums jātiek no viņiem vaļā, citādi var iznākt, ka būs jāatsakās no nodoma dzīties pa­kaļ Viltīgajai Lapsai. Šie ezeri dažreiz ir noderīgi, jo se­višķi, kad vajāts zvērs metas ūdenī, — izlūks turpināja, ar norūpējušos seju paraudzīdamies apkārt. — Bet paslēp­ties tajos var tikai zivis. Man nepavisam nepatīk tie dūmi, kas vijas augšup gar klinti, pie kuras stāv laiva. Lieku galvu ķīlā, ka tos bez mūsējām redz vēl arī citas acis un zina, ko tie nozīmē. Nu, ar runāšanu nekas nebūs līdzēts, laiks sākt rīkoties.

Vanagacs atstāja krauju un, dziļās domās nogrimis, no­kāpa ezera krastā. Savus novērojumus viņš pavēstīja bied­riem delavaru valodā, un pēc tam sekoja īsa un nopietna apspriešanās.

Izlēmuši, kā rīkoties, viņi iznesa laivu no ūdens, kopī­giem spēkiem pacēla uz pleciem un iegāja mežā, iemīdāmi tik platu un redzamu taku, cik vien iespējams. §rīz viņi sasniedza kādu strautu, pārbrida tam pāri un turpināja ceļu tālāk, kamēr pienāca pie lielas, kailas klints. No šās vietas, kur pēdas vairs nevarēja saskatīt, viņi, uzmanīgi kāpdamies atmuguriski, devās atpakaļ uz strautu, pa tā gultni aizgāja līdz ezeram un tūlīt nolaida laivu atkal ūdenī. No zemesraga viņus tagad norobežoja šatira, zema pussaliņa, un ezera mala krietnu gabalu bija apaugusi ar bieziem, pār ūdeni nolikušiem krūmiem. Izmantodami šo dabisko aizsegu, viņi pacietīgi un izmanīgi ar pūlēm virzī­jās uz priekšu, kamēr izlūks paziņoja, ka, pēc viņa domām, var atkal droši izsēsties malā.

Nogaidījuši, kamēr vakara krēsla padarīja apkārtējo priekšmetu apveidus nenoteiktus un neskaidrus, viņi at­kal devās ceļā un tumsas aizsegā klusu un sparīgi īrās rie­tumu krasta virzienā. Kaut gan tā kalna robotajā kontūrā, uz kuru viņi stūrēja, Dankena acis nespēja saskatīt nekā­das sevišķas iezīmes, mohikānis iebrauca laivu paša izvē­lētajā mazajā līcītī ar pieredzējuša stūresvīra precizitāti un. nemaldību.

Laivu atkal izcēla no ūdens un ienesa mežā, kur to rū­pīgi paslēpa zem zaru kaudzes. Dēkām bagātie ceļotāji paņēma savus ieročus un mantas, un tad izlūks paziņoja Monro un Heivardam, ka viņš un indiāņi beidzot ir gatavi doties tālāk.

Viņi bija izkāpuši malā tajā vietā, kur sākas apvidus, kas līdz pat šai dienai Ziemeļamerikas štatu iedzīvotājiem ir mazāk pazīstams nekā Arābijas tuksneši vai Tatārijas stepes. Tas bija neauglīgais un nelīdzenais apgabals, kas atdala Šampleina pietekas no Hudzonas, Mohaukas un Svētā Labrenča upes novadiem. Kopš tā laika, kad risinā­jās mūsu stāstā aprakstītie notikumi, zemes iemītnieku darbīgais gars ir apjozis to ar veselu virkni bagātu un plaukstošu ciematu, bet pat tagad tā mežonīgajos tālāka­jos nostūros ieklīst tikai mednieki un iezemieši.

Taču Vanagacs un mohikāņi bija bieži šķērsojuši šā milzīgā, pirmatnīgā apgabala kalnus un lejas, tādēļ bez vilcināšanās devās tā iekšienē — paļāvīgi un droši kā cilvēki, kas pieraduši pie turienes grūtībām. Ar pūlēm vir­zīdamies uz priekšu, ceļotāji gāja un gāja daudzas Stun­das, ieturot virzienu pēc zvaigznēm vai arī sekojot kāda strauta tecējumam, līdz beidzot izlūks deva zīmi apstāties. Pēc īsas apspriešanās indiāņi iekurināja uguni un veica visus parastos sagatavošanās darbus, lai šai vietā pava­dītu atlikušo nakts daļu.

Rasa jau bija nožuvusi, ūn saule, izkliedējusi miglu, lēja pār mežu spožu gaismu, kad ceļotāji atkal devās tālāk.

Kad viņi bija nogājuši vairākas jūdzes, Vanagacs, kas soļoja priekšgalā, sāka izturēties piesardzlgāk un apdomī- gāk. Viņš bieži apstājās, lai aplūkotu kokus, nekad negāja pāri strautam, pirms nebija uzmanīgi novērtējis tā tecēša­nas ātrumu, ūdens daudzumu un krāsu. Nepaļaudamies tikai uz savu spriedumu, viņš bieži un nopietni pajautāja Čingačguka domas. Vienas šādas apspriešanās laikā Dan­kens ievēroja, ka Unkass, pacietīgi klusēdams, ar lielu interesi ieklausās viņu runā. Viņam ļoti gribējās parunāt ar jauno virsaiti, bet iezemieša mierīgā, cieņas pilnā iztu­rēšanās lika domāt, ka arī viņš, tāpat kā majors pats, pil­nīgi paļaujas uz vecāko biedru tālredzību un gudrību. Bei­dzot izlūks sāka runāt angliski un tūlīt paskaidroja, cik kļūmīgā stāvoklī viņi nonākuši.

— Kad es redzēju, ka huroņu mājupceļš ved uz zieme­ļiem, — viņš sacīja, — nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, ka viņi ies pa ielejām un turēsies starp Hudzonu un Horikattu, kamēr sasniegs Kanādas upju iztekas, kas tos aizvedīs franču zemes sirdī. Taču mēs atrodamies jau "netālu no Skeruna, bet neesam manījuši ne zīmes no pē­dām! Cilvēka prāts ir vājš, un iespējams, ka mēs esam gājuši nepareizi.

— Dievs pasargi mūs no tādas maldīšanās! — iesaucās Heivards. — Dosimies atpakaļ, kur nācām, un pārbaudī­sim vēlreiz ar vērīgākām acīm. Vai Unkasam nebūs kāds padoms tik grūtā brīdī?

Jaunais mohikānis aši paskatījās tēvā, bet klusēja-, sa­glabājot savu mieru un atturību. Činģačguks bija uztvēris dēla skatienu un ar rokas mājienu atļāva viņam runāt. Acumirklī Unkasa seja pārvērtās: nopietnās savaldības vietā tajā iedzirkstījās prieks. Palēkdamies kā briedis, viņš uzskrēja nelielajā pakalnā, kas atradās pāris desmit soļu tālāk, uri, līksmē starodams, nostājās pie svaigi uz- rakņātas zemes, kas izskatījās tā, it kā te nesen pāri būtu gājis kāds smags dzīvnieks. Visu acis pievērsās jauneklim, kura rīcība bija tik negaidīta.