D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Tādā gadījumā mums laikam vajadzēs iet pa dažā­diem ceļiem, jo, lai cik vieglas un mazas būtu viņas atstā­tās pēdas, šeit viņa nav gājusi.

Heivards saduga sevī. Visa viņa dedzība doties tālāk šķita vienā mirklī izgaisusi. Neievērodams otra pēkšņo garastāvokļa maiņu, izlūks, brītiņu padomājis, turpināja:

— Šai mežonīgajā apvidū nav nevienas citas sievietes, kas būtu varējusi atstāt tādu kājas iespiedumu kā šis, izņemot tumšmataino un viņas māsu. Mēs zinām, ka pirmā ir bijusi šeit r bet kur gan ir kāda zīme par otru? Paiesi­mies tālāk pa šīm pēdām, un,- ja nekā neatradīsim, tad būs jāgriežas atpakaļ un jāmēģina uziet citu taku… Unkas, dodies uz priekšu un uzmanīgi aplūko sausās la­pas! Es vērošu krūmus, bet tavs tēvs lai rūpīgi apskata zemi. Ejam, draugi! Saule jau laižas aiz kalniem.

— Vai tad es arī nevaru kaut ko darīt? — Heivards norūpējies jautāja.

— Jūs! — atsaucās izlūks, kas ar saviem sarkanādaina- jiem draugiem jau devās uz priekšu. — Jā, jūs varat turē­ties mums aizmugurē un uzmanīties, lai neizbradātu pēdas.

Nogājuši ne vairāk kā dažus desmit metrus, indiāņi ap­stājās. Acīmredzot viņi bija kaut ko pamanījuši, jo sāka raudzīties uz zemi sevišķi uzmanīgi. Tēvs un dēls ātri un skaļi runāja savā starpā, te aplūkodami brīnišķīgo atra­dumu, te atkal priecīgi pievērsdamies viens otram.

— Viņi ir uzgājuši mazās pēdu! — iesaucās izlūks un aizsteidzās uz priekšu. — Kas tad tas? Šai vietā ir bijusi ierīkota slēptuve! Nē, zvēru pie labākās šautenes visā pie­robežas novadā, ka te ir bijuši viņu zirgi! Tagad noslē­pums ir pilnīgi atklāts un viss ir skaidrs kā polārzvaigzne pusnaktī. Jā, šeit viņi ir sēdušies zirgos. Gaidot lopiņi bijuši piesieti pie šā te koka. Un tur aizved plata taka uz ziemeļiem, taisnā ceļā uz Kanādu!

— Bet tomēr arī šeit nav nekādas zīmes par Alisi — jaunāko mis Monro, — Heivards sacīja.

- Ja vien par tādu neizrādīsies spīdošais nieciņš, ko Unkass tikko pacēla no zemes. Padod to šurp, puis, lai mēs apskatām!

Heivards tūlīt pazina Alises iemīļoto kareklīti un ar mīloša cilvēka nemaldīgo atmiņu atcerējās to redzējis lik­tenīgajā šausmu dienas rītā uz iecerētās daiļā kakla. Viņš satvēra dārgo rotu, un vienā mirklī tā pazuda izlūka acīm, kurš neizpratnē veltīgi vēl meklēja mazo lietiņu pa zemi, kad tā jau sen bija karsti piespiesta pie Dankena puksto­šās sirds.

— Fu! — neapmierināti izsaucās Vanagacs, izbeigdams rakņāties pa lapām ar šautenes galu. — Tā ir droša ve­cuma pazīme, ja redze sāk pasliktināties. Tāds spožs vizu­lis, un nevaru ieraudzīt! Nu, bet es vēl spēju pietiekami labi nošķielēt uz mērķi, lai noslēgtu savus rēķinus ar min- giem. Taču man gribētos, atrast arī šo lietiņu, kaut vai tikai tāpēc, lai nodotu to īstajai īpašniecei, — bet tad būs jānostaigā no viena gala līdz otram garš ceļš pa pēdām, jo šobrīd mūs šķir Svētā Labrenča upes platā straume vai varbūt pat jau Lielie ezeri.

— Jo vairāk tāpēc mums nevajadzētu ilgāk kavēties, —- Heivards ieminējās. — Dosimies ceļā!

— Jaunas asinis un karstas asinis mēdz teikt, esot gandrīz viens un tas pats. Mēs taču netaisāmies doties vāveru medībās vai ietrenkt briedi Horikanā, bet gan iet pa pē­dām dienām un naktīm, šķērsot mūžamežu, kur reti kāds sper kāju un kur nekādas grāmatu gudrības jums grūtā brīdī nepalīdzēs. Indiānis nekad nedodas šādā ceļā, pirms nav izsmēķējis apspriešanās pīpi pie ugunskura, Kaut arī es esmu baltais, es turu godā šo viņu paražu, jo atzīstu to par saprātīgu un gudru. Tāpēc mēs tagad griezīsimies atpakaļ un dedzināsim šonakt savu ugunskuru vecā cie­tokšņa drupās. Un no rīta mēs būsim spirgti un gatavi ķerties pie darba kā vīri, nevis kā pļāpīgas sievas vai karstgalvji puikas.

Pēc izlūka izturēšanās Heivards noprata, ka strīdēties būtu veltīgi. Monro atkal bija ieslīdzis apātijā, no kuras, šķiet, to varēja izraut tikai kāds jauns un spēcīgs pārdzī­vojums. Samierinādamies ar nepieciešamību, jauneklis pa­ņēma veterānu pie rokas un sekoja indiāņiem un izlūkam, kas jau devās atpakaļ pa taku uz līdzenuma pusi.

Vakara krēsla vērta apkārtni vēl drūmāku, kad mūsu ceļotāji iegāja Viljama Henrija forta drupās. Izlūks ar saviem biedriem tūlīt sāka gatavoties pārnakšņošanai. Viņi pieslēja dažus siju gabalus pret nomelnējušo sienu, un, kad Unkass tos pārklāja ar zariem, iznāca gluži apmie­rinoša pagaidu mītne. Jaunais indiānis, pabeidzis darbu, norādīja ar roku uz savu primitīvo būdiņu. Sapratis šo kluso žestu, Heivards laipni aicināja Monro ieiet. Atstājis sagrauzto sirmgalvi vienu ar viņa bēdām, Dankens tūlīt atkal iznāca ārā, jo pats jutās pārāk satraukts, lai dotos pie miera.

Kamēr Vanagacs un indiāņi sakūra ugunskuru un ietu­rēja savas vienkāršās vakariņas, kas sastāvēja no žāvētas lāča gaļas, jauneklis aizgāja pie sagrautā forta sienas ezera pusē. Vējš bija aprimis, un viļņi pie viņa kājām skalojās pret klinšaino krastu jau daudz mierīgāk un vienmērīgāk. Mākoņi, it kā noguruši no negantās traūk- šanās, sāka sadalīties — smagākie tumšā blāķī nogūlās pie apvāršņa, bet vieglākie vēl arvien ātri slīdēja pār ezeru . vai arī riņķoja virs kalnu virsotnēm gluži kā iztraucētu putnu bars ap savām ligzdām. Šur tur caur klīstošajiem mākoņiem parādījās ugunīgi sarkana zvaigzne, ar blāvu atblāzmu apgaismodama drūmās debesis. Apkārtējos pa­kalnus jau klāja necaurredzama tumsa. Līdzenums gulēja kā milzīga, pamesta kapliča; tās daudzo nelaimīgo iemīt­nieku nāves dusu netraucēja ne mazākais troksnītis.

Sevī nogrimis, Dankens labu brīdi raudzījās šajā ainavā, kas tik mokoši atsauca atmiņā pagātni. No forta iekšienes, kur ap kvēlojošo ugunskuru sēdēja mežinieki, viņa ska­tiens pievērsās melnajai tumsai, kas ietina līdzenumu, kur atradās mirušie. Drīz vien viņam izklausījās, it kā no turienes nāktu kādas neizprotamas skaņas. Nokaunējies par savām iedomām, jauneklis pagriezās uz ezera pusi un centās pievērst uzmanību nespodri mirgojošajiem zvaig­žņu atspīdumiem nemierīgajā ūdenī. Taču viņa sasprin­dzinātā dzirde joprojām uztvēra neskaidras skaņas. Bei­dzot viņam šķita, ka tumsā skaidri dzirdētu steidzīgu soļu dipoņu. Nespēdams vairs apspiest savu nemieru, Dankens klusā balsī pasauca izlūku. Vanagacs paņēma šauteni un nonāca lejā, taču viņa mierīgā izturēšanās liecināja, ka viņš uzskata šo apmešanās vietu par pilnīgi drošu.

— Paklausieties! — Heivards sacīja. — Līdzenumā dzir­dami kaut kādi klusi trokšņi, kas liek domāt, ka varbūt Monkalms vēl nav pilnīgi atstājis gavu uzvaras lauku.

— Tad jau ausis būs vērīgākas par acīm, — nesatrau­camais izlūks atbildēja, izrunādams vārdus neskaidri un lēnām, jo tikko bija iebāzis mutē krietnu .kumosu lāča gaļas un tai tagad bija jāveic divkāršs darbs. — Es pats redzēju viņu apmetušos Taijā ar visu karaspēku. Kad šie jūsu franči ir kaut ko veikli nostrādājuši, viņiem patīk atgriezties mājās un nosvinēt savus panākumus, dejojot un palīksmojoties ar sievietēm.

— Nezinu. Indiānis kara laikā reti guļ; un varbūt "kāds laupītkārs huronis ir atšķīries no citiem. Vajadzētu izdzēst ugunskuru un nolikt sargu. Dzi! Vai jūs dzirdat šo troksni?

— Vēl retāk indiānis klaiņā pa kapiem. Kaut arī vien­mēr gatavs nogalināt, viņš parasti apmierinās ar skalpu..