D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Abi naidīgie karaspēki 1757. gada 9. augusta nakti Ho­rikana mežos pavadīja apmēram tāpat, kā pavadītu tad, ja būtu sastapušies Eiropas klajumos. Uzvarētie bija klusi, drūmi un nomākti, uzvarētāji gavilēja. Bet kā bēdām, tā arī priekiem ir savas robežas: vēl pirms rītausmas viss apklusa, un bezgalīgo mežu klusumu dažbrīd pārtrauca

tikai kāda jauna, līksma francūža jautrs sauciens no ārē­jiem posteņiem vai arī draudīgs uzkliedziens, kas nāca no forta puses un neļāva ienaidniekiem tuvoties, pirms nebija pienācis noteiktais brīdis. Bet arī šīs atsevišķās nejaušās skaņas noklusa smagajā pirmsausmas stundā.

Šajā dziļajā klusumā franču nometnē kādas plašākas telts durvju aizsegs tika pabīdīts sāņus, un no tās iznāca liela auguma cilvēks. Viņš bija ietinies apmetnī, kas pa­sargāja no meža vēsā mitruma un arī paslēpa viņa stāvu. Grenadieris, kas apsargāja franču komandieri, ļāva viņam netraucēti paiet garām un atdeva militāro godu. Virsnieks ātri izgāja cauri telšu pilsētiņai un devās cietokšņa vir­zienā.

Sastopot kādu no daudzajiem sargkareivjiem, kas stājās viņam ceļā, nepazīstamais deva īsas, bet, kā likās, apmie­rinošas atbildes, jo neviens nekavēja viņu turpināt ceļu.

Nevērojot šos biežos, īsos traucējumus, viņš klusēdams devās no nometnes centra uz ārējiem priekšposteņiem un beidzot piegāja pie sargkareivja, kas atradās vistuvāk ienaidnieka nocietinājumiem. Atskanēja parastais sau­ciens:

— Kas nāk?

— Francija, — bija atbilde.

— Parole?

— Uzvara, — gājējs atbildēja un piegāja kareivim gluži tuvu, lai tas varētu sadzirdēt viņa čukstus.

— Labi, — sargs teica un uzmeta šauteni plecā. — Jūs ļoti agri pastaigājaties, mans kungs.

— Modrība ir nepieciešama, mans bērns! — otrs atbil­dēja, atsedza apmetņa ieloku un cieši ielūkojās kareivim sejā; tad pagāja viņam garām un turpināja ceļu uz angļu nocietinājumiem.

Kareivis izslējās, ierocis smagi noklaudzēja, kad viņš to izstiepa vispadevīgākajā un godbijīgākajā sveicienā. Kad- sargs atkal uzmeta šauteni plecā, pagriezās un sāka ap­staigāt savu posteni, viņš caur zobiem nomurmināja:

— Tiešām, jābūt modram. Liekas, ka mūsu ģenerālis nekad neguļ! *

Virsnieks turpināja ceļu, neizrādīdams, ka dzirdējis vārdus, kas sargkareivim pārsteigumā izlauzās pār lūpām. Viņš neapstājās, iekāms nebija nonācis ezera zemajā krastā, bīstami tuvu cietokšņa rietumu bastionam. Viegli mākoņi aizsedza mēnesi, bet bija pietiekami gaišs, lai

saredzētu apkārtējo priekšmetu neskaidros siluetus. Aiz piesardzības virsnieks pieslējās pie koka un stāvēja tur labu laiku, ar vislielāko uzmanību vērodams angļu cietok­šņa tumšos, klusos vaļņus. Viņš neaplūkoja cietoksni kā ziņkārīgs, dīks vērotājs; viņa skatiens slīdēja šurpu turpu kā cilvēkam, kas saprot kara mākslu, bet ir arī mazliet neuzticīgs. Beidzot likās, ka redzētais viņu apmierina. Viņš uzmeta skatienu kalna virsotnei austrumos, it kā ne­pacietīgi gaidītu rītausmas tuvošanos, un jau grasījās griezties atpakaļ, kad kluss tjoksnis aiz tuvākā bastiona izciļņa lika viņam apstāties.

Nākamajā acumirklī pie bastiona malas parādījās kāds stāvs un sastinga mierā, savukārt nolūkojoties uz attāla­jām franču nometnes teltīm. Tad galva pagriezās pret austrumiem, likās, ka arī šis cilvēks uztraukts gaida rītu. Pēc tam viņš atslējās pret valni un, kā šķita, noraudzījās uz spoguļgludo ezera līmeni, kurā mirdzēja tūkstošiem zvaigžņu, gluži kā pie zemūdens debess velves. Skumjā poza, agrā stunda un domās nogrimušā vīra staltais stāvs uz angļu nocietinājumu vaļņiem vērīgajam skatītājam ļāva uzminēt šā cilvēka personību. Smalkjūtība un pie­sardzība mudināja viņu aiziet, un viņš jau aizvirzījās aiz koka stumbra, kad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja kāda cita skaņa un lika sastingt uz vietas. Klusi, tikko sadzir­dami noplunkšķēja ūdens, tad nočirkstēja grants. Tumšs stāvs iznira no ūdens un bez mazākā trokšņa zagās pāris soļu atstatumā garām vietai, kur stāvēja francūzis. Pret ūdens spoguli viņa redzeslokā iezīmējās šautenes stobrs, kas lēni cēlās augšup, bet, pirms norībēja šāviens, fran­cūža roka nogūlās uz šautenes gaiļa.

— Ha! — iesaucās mežonis, kura nodevīgais nodoms tik neparastā un negaidītā veidā bija izjaukts.

Nebilstot ne vārda, franču virsnieks uzlika roku indiā­nim uz pleca un dziļā klusumā veda viņu projām no šās vietas, kur abu saruna varētu kļūt bīstama un kur viens no viņiem bija nolūkojis sev upuri. Atsitis apmetni, lai parādītu mundieri un svētā Luija krustu, kas greznoja viņa krūtis, Monkalms bargi jautāja:

— Ko tas nozīmē? Vai mans dēls nezina, ka starp angļiem un viņa Kanādas tēvu karacirvis ir aprakts?

— Ko lai huroņi dara? — mežonis atbildēja nepareizā franču valodā. — Nevienam karavīram vēl nav skalpa, un bālģīmji taisās slēgt draudzību!

— Ha! Viltīgā Lapsa! Man liekas, tā ir pārāk liela cen­tība no drauga puses, kurš nupat bija ienaidnieks! Cik saules ir norietējušas, kopš Lapsa atstāja angļu nometni? „ — Kur tagad saule? — drūmais mežonis prasīja. — Aiz kalna. Un tagad ir tumšs un auksts. Bet, kad tā uzlēks, būs gaišs un silts. Viltīgā Lapsa ir savas cilts saule. Starp viņu un viņa tautu bija daudz mākoņu, bet tagad viņš spīd un debess ir skaidra.

— Es ļoti labi zinu, ka Lapsai ir vara pār viņa cilti, — Monkalms sacīja. — Vēl vakar viņš medīja huroņu skal­pus, bet šodien viņi pie ugunskura klausās Lapsas pado­mus.

— Magva ir liels virsaitis!

— Lai viņš to pierāda, mācīdams savai tautai, kā jāiz­turas pret jaunajiem draugiem!

— Kāpēc Kanādas virsaitis atveda savus jaunos ka­reivjus šajos mežos un šāva ar lielgabalu tur uz to zemes māju? — viltīgais indiānis jautāja.

— Lai to iekarotu. Šī zeme pieder manam kungam, un tavam tēvam tika pavēlēts aizdzīt angļus, kas šeit neliku­mīgi apmetušies. Viņi ir ar mieru aiziet, un tagad viņš tos vairs nesauc par ienaidniekiem.

— Labi. Bet Magva paņēma ktfracirvi, lai to nokrā­sotu ar asinīm. Vēl tas ir spožs; kad tas būs sarkans, Magva to apraks!

— Bet Magva deva vārdu neaptraipīt Francijas lilijas [11] . Aiz sāļā ezera dzīvojošā lielā karaļa ienaidnieki ir viņa ienaidnieki; viņa draugi ir huroņu draugi.

— Draugi! — indiānis iesaucās rūgtā nicinājumā. — Lai mans tēvs dod roku Magvam!

Monkalms, kas apzinājās, ka sapulcēto cilšu padevību viņš var uzturēt vairāk ar piekāpšanos nekā ar varas lie­tošanu, negribīgi izpildīja mežoņa prasību. Magva pielika franču ģenerāļa pirkstu pie dziļas rētas uz savām krūtīm un pacilāts jautāja:

— Vai mans tēvs zinā, kas tas ir?

— Kurš karavīrs to nezina? Šajā vietā ir trāpījusi lode.

— Un šeit? — Indiānis pagrieza pret Monkalmu kailo muguru, kas nebija apsegta ar kokvilnas drānu kā pa* Tasti. .

— Tas? Mans dēls ir ticis stipri sists! Kas to darīja?

— Magva gulēja aizmidzis angļu vigvamos, un rīkstes atstāja te savas pēdas! — indiānis atbildēja un dobji iesmējās, bet šie smiekli nespēja apslēpt mežonīgo nik- numu, kas viņu smacēja. Tad viņš pēkšņi savaldījās un lepni piebilda:

— Ej saki saviem jaunajiem kareivjiem, ka tagad ir miers! Gan Viltīgā Lapsa zinās, kā runāt ar huroņu kara­vīriem!

Neteicis vairāk ne vārda un nenogaidījis atbildi, Magva iespieda šauteni padusē un klusi devās cauri nometnei uz mežu, kur bija apmetusies viņa cilts. Nometnē viņam ik uz soļa uzsauca sargkareivji, bet viņš drūmi soļoja uz priekšu, nepievērsdams šiem saucieniem nekādas uzma­nības. Sargi palaida huroņi garām, jo pazina ne vien viņa gaitu un izskatu, bet arī stūrgalvīgo pārdrošību.