D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Ir viegli izpētīt meža takas un atrast biezoknī sāls- bedies un strautus, — viņš sacīja, — bet kas gan varēs pateikt, ka zem šiem klusajiem kokiem un kailajos kalnos atdusas varena armija?

— Tātad mēs atrodamies netālu no Viljama Henrija forta? — Heivards ieinteresēts jautāja, pieiedams izlūkam tuvāk.

— Līdz turienei vēl tāls un grūts ceļš, — izlūks atteica, — un mums labi jāapdomā, kad un kā tur nokļūt. Bet, lūk, — viņš piebilda un norādīja caur kokiem uz vietu, kur spožās zvaigznes atmirdzēja neliela ezera rāmajā, klu­sajā spogulī, — tur ir Asiņu ezers. Pa šo novadu es ne vien esmu bieži staigājis, bet šajā vietā esmu cīnījies ar ienaidnieku no saules lēkta līdz saules rietam!

— Ha! Tad šis ezers ir brašo kareivju kaps, kuri krita kaujā? Esmu dzirdējis tā vārdu, bet nekad vēl neesmu stāvējis tā krastā.

— Jā! Tā tik bija kauja! — Vanagacs turpināja, drīzāk atbildēdams pats savām atmiņām nekā Heivardam. — Ne mazums franču guldīti šajā kapā. Pats savām acīm redzēju, kā ezera ūdens nokrāsojās sarkans no asinīm.

— Tā bija ērta un, es ceru, ir arī mierīga kapa vieta karavīram. Jūs laikam esat ilgi kalpojis šeit pierobežā?

— Es?! — izlūks atsaucās un lepni izslēja stalto stāvu kareiviskā stājā. —• Visi šie kalni ir skanējuši no manu šāvienu atbalss, starp Horikanu un upi neatradīsies ne­viena kvadrātjūdze, kurā mana «briežu nāve» nebūtu noguldījusi ienaidnieku vai zvēru,*, Tss! Vai jūs nekā neredzat kustamies ezera krastā?

— Diezin vai šajā drūmajā mežā būs vēl kāda bezpa- jumtes būtne bez mums!

— Bet varbūt tāda, kam nevajag pajumtes un kas nebaidās nakts rasas, jo pavada savas dienas ūdenī! — izlūks čukstēja un sagrāba Heivarda plecu kā knaiblēs. Jaunais cilvēks saprata, kādas māņticīgas izbailes sagrā­bušas šo parasti bezbailīgo vīru.

— Zvēru pie debesīm, tas ir dzīvs cilvēks, viņš tuvojas. Sagatavojiet ieročus, draugi, mēs nezinām, ko sastapsim.;

— Kas nāk? — barga balss prasīja franču valodā.

— Ko viņš saka? — izlūks čukstēja. — Viņš nerunā ne indiāņu, ne angļu valodā.

— Kas nāk? — tā pati balss atkārtoja. Atskanēja ieroču žvadzēšana, un nācējs nostājās draudošā pozā.

— Francija! — Heivards franciski atsaucās, iznāca no koku ēnas ezera krastā un apstājās dažus soļus no sarg­kareivja.

— No kurienes jūs nākat un kurp dodaties tādā laikā? — grenadieris jautāja izloksnē, kas liecināja, ka viņš ieradies no Francijas.

— Atgriežos no izlūkošanas, dodos gulēt.

— Vai jūs esat karaļa virsnieks?

— Protams, biedri, vai tu domā, ka esmu provincietis? Esmu strēlnieku pulka kapteinis. — Heivards redzēja, ka sargkareivis ir no kājnieku pulka. — Man līdz ir angļu cietokšņa komandanta sagūstītās meitas. Ahā! Tu par viņām jau esi dzirdējis! Es viņas sagūstīju pie otra forta un vedu pie ģenerāļa …

— Nudien, cienījamās dāmas, man ļoti žēl! — Jaunais kareivis, pieklājīgi un graciozi palocīdamies, pielika roku pie cepures. — Bet ko lai dara — tāds ir karš! Jūs redzē­siet, ka mūsu ģenerālis ir drošsirdīgs vīrs un uzmanīgs pret dāmām.

— Tāds ir karavīru paradums, — Kora franciski pie­bilda, apbrīnojami savaldīdamās. — Sveiki, draugs! No­vēlu jums patīkamāku uzdevumu.

Kareivis pieklājīgi sveicināja, un Heivards piebilda:

— Ar labu nakti, biedri!

Ceļotāji lēni devās tālāk un atstāja sargkareivi soļojam pa klusā ezera krastu. Viņam neņāca ne prātā, ka ienaid? nieks varētu būt tik pārdrošs. Viņš dungoja pie sevis dziesmiņu, kuras vārdus viņam bija atgādinājusi sastap­šanās ar abām sievietēm un atmiņas par tālo, skaisto Franciju:

«Vive le vin, vive l'amour …»'

— Cik labi, ka jūs pratāt sarunāties ar šo blēdi, — iz­lūks čukstēja, kad viņi bija pagājuši tālāk no ezera, un nolaida šauteni zemē. — Es tūlīt redzēju, ka tas ir viens no kašķīgajiem frančiem. Tā viņa laime, ka viņš- bija laipns un izturējās draudzīgi, citādi viņa kauli drīz vien atrastos pie citu tautiešu kauliem.

No ezera puses atskanēja garš, sāpīgs vaids, it kā mi­rušo gari patiešām vēl uzturētos ūdens kapā.

— Tas taču bija dzīvs kareivis? — izlūks ieteicās. — Ne­viens spoks neprastu tik veikli rīkoties ar ieročiem!

— Jā, tas bija dzīvs, bet vai nabaga zēns vēl tagad ir dzīvs, par to jāšaubās, — paskatījies apkārt un nekur ne­redzēdams Čingačguku, Heivards sacīja.

Atkal atskanēja vaids, vājāks par pirmo, tad kaut kas smagi iekrita ūdenī, un atkal viss bija klusu.

Mazais pulciņš vēl stāvēja neziņā, ko darīt, kad no bie­zokņa izslīdēja indiāņa stāvs un piebiedrojās viņiem. Ar vienu roku viņš piestiprināja nelaimīgā francūža skalpu pie jostas, ar otru novietoja asiņaino dunci un tomahauku. Tad viņš ap apmierinātu izskatu ieņēma savu vietu pul­ciņa vienā malā kā cilvēks, kas apzinās izdarījis krietnu darbu.

Izlūks nolaida šauteni zemē, atspiedās pret tās stobru un brīdi klusēja. Tad viņš skumji pakratīja galvu un nomurmināja:

— Es gan vēlētos, kaut tas būtu noticis ar nolādēto mingu, nevis ar to jautro, jauno zēnu no vecās pasaules!

— Pietiek! — Heivards teica, baidīdamies, ka māsas var nojaust kavēšanās cēloni. — Tas ir padarīts, un tur nekā nevar grozīt, lai gan labāk būtu, ja tas nebūtu no­ticis. Jūs redzat, ka mēs atrodamies ienaidnieka sardzes līnijā. Pa kādu ceļu jūs domājat doties?

— Jā, — Vanagacs sacīja, atkal savaldījies. — Tā ir, kā jūs sakāt, ir par vēlu par to domāt! Jā, franči ielenkuši

«Lai dzīvo vīns, lai dzīvo mīla,..» fortu visā nopietnībā, mums jāizlien viņiem cauri kā caur adatas aci.

— Un laika mums maz, — Heivards piebilda, palūko­jies augšup, kur miglas vāli sedza norietošo mēneši.

— Un laika maz, — izlūks atkārtoja. — Mēs -varētu to izdarīt divējādi, bet ar dieva palīgu, citādi ne.

— Sakiet ātri, laiks skrien!

— Pirmkārt: meitenēm jākāpj nost no zirgiem, un tie jāpalaiž brīvībā, lai. iet, kur grib. Mohikāņi ietu pa priekšu, un mēs varētu izlauzties cauri sargiem un nokļūt fortā pāri viņu līķiem.

— Tas neiet, tas neiet! — Heivards iesaucās. — Karei­vis tā varētu izlauzties, bet ne mēs ar tādiem ceļabiedriem.

— Jā, tas būtu asiņains ceļš tādām maigām kājiņām! — arī izlūks vilcinādamies atzina. — Es to minēju kā savai drošsirdībai piemērotu rīcību. Nu, tad mums jāgriežas atpakaļ, jāapmet līkums ap sardzes līniju, tad jānovirzās uz rietumiem un jādodas kalnos. Tur es jūs varu noslēpt mēnešiem ilgi, un nekādi Monkalma algoti sātana suņi ne- uzodīs jūsu pēdas.

— Nu, tad darīsim tā! — nepacietīgais jaunais cilvēks sacīja. — Bet tūliņ!

Tālākas runas bija liekas. Vanagacs īsi pateica: — Se­kot! — un visi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nokļu­vuši kritiskajā un bīstamajā stāvoklī. Viņi bija piesardzīgi un gāja klusu, jo ik brīdi varēja sastapt ienaidnieka pat­ruļu vai uzdurties sargpostenim. Viņi atkal nedzirdami gāja pa ezera krastu, un atkal izlūks ar Heivardu pameta pa slepenam skatienam uz ezera drūmajiem ūdeņiem. Velti viņi lūkojās, vai nepamanīs stāvu, kas nesen bija soļojis pa kluso krastu. Notikušo asinsdarbu atgādināja tikai mazi vilnīši, kas rādīja,'ka ūdens līmenis vēl nav nomierinājies.

Vanagacs drīz nogriezās no agrākā ceļa un devās^ uz kalniem, kas norobežoja šauro klajumu rietumos. Atrā gaitā viņš veda savus ceļabiedrus pa tumšo, robaino klinšu ēnu. Ceļš bija grūts, vajadzēja iet pāri klinšu radzēm, kāpt pāri plaisām, un viņi lēni tika uz priekšu. Abās pu­sēs pacēlās kaili, melni kalni, kas tomēr viesa zināmu dro­šības sajūtu un tādējādi atviegloja ceļa grūtības. Beidzot viņi sāka kāpt kalnā pa ļoti stāvu un nelīdzenu taku, kas vijās starp klintīm un kokiem, gan apejot šķautnes, gan piekļaujoties koku ēnai, .kā to bija ieminuši cilvēki, kam liela pieredze tuksnesīgās vietās.