D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Kā gan tas varēja notikt, ka jūs ieradāties tik drīz, mans augstsirdīgais draugs, — Heivards jautāja, — tur­klāt bez atbalsta no Edvarda forta garnizona?

— Ja mēs būtu devušies uz upes līkumu, tad gan būtu ieradušies laikā, lai apklātu jūsu līķus ar lapām, bet ne­būtu spējuši glābt jūsu skalpus, — izlūks aukstasinīgi at­bildēja. — Nē, nē! Mēs neizšķiedām spēkus un laiku, do­doties uz fortu, bet noslēpāmies Hudzonas krastos un no­vērojām huroņu rīcību.

— Tad jūs redzējāt visu, kas notika?

— Nē, ne visu. indiāņa skatiens ir par asu, lai to viegli piekrāptu, un mēs bijām tuvu. Bija arī grūti novaldīt šo mohikāņu zēnu slēptuvē! Ak, Unkas, Unkas, tu izturējies drīzāk kā ziņkārīga sieva^ nevis kā karavīrs, kas dzen pēdas!

Unkass uz mirkli pacēla caururbjošo skatienu pret iz-, lūku, bet neteica ne vārda un neizrādīja arī, ka nožēlotu savu kļūdu. Gluži otrādi, Heivardam likās, ka jaunā mohi­kāņa sejā pavīd nicinājums, pat dusmas un ka viņš ap­spiež savu sašutumu gan aiz godbijības pret apkārtējiem, gan aiz parastās cieņas pret balto biedru.

— Vai jūs redzējāt, kā mūs saņēma gūstā? — Heivards jautāja.

— Mēs to dzirdējām, — izlūks nozīmīgi atbildēja. — In­diāņu kauciens runā skaidru valodu cilvēkiem, kas savu mūžu pavada mežos. Bet, kad jūs izkāpāt krastā, mums kā čūskām vajadzēja līst zem lapām. Tad mēs jūs pazaudē­jām, kamēr atkal atradām, pie koka piesietus un noslep­kavošanai nolemtus.

— Brīnums, ka jūs nenogriežaties pa nepareizu taku, jo huroņi sadalījās divās grupās un katrā grupā bija zirgi. :

*— Jā, tajā vietā mēs apjukām un būtu pazaudējuši pē­das, ja nebūtu Unkasa. Mēs devāmies pa taku, kas iegrie­zās mežā, jo gluži pareizi spriedām, ka mežoņi vedīs sa­vus gūstekņus uz to pusi. Bet, kad bijām nogājuši jau daudzas jūdzes, taču nekur nemanījām, ka būtu aizlauzts kāds zariņš, kā biju ieteicis, un redzējām tikai mokasīnu pēdas, tad es sāku šaubīties.

-— Mūsu sagūstītāj i aiz piesardzības lika mums uzvilkt mokasīnus, — Heivards sacīja un parādīja koši izrakstītā mokasīnā apauto kāju.

-— Jā, tas bija saprātīgi, un tā viņi allaž rīkojas, bet mēs esam par gudru, lai tāda parasta viltība mūs maldi­nātu. - ,

— Kam tad mums jāpateicas par izglābšanos,?

— Kaut kam, par ko man, tīrasiņu baltajam, kauns at­zīties: šī jaunā mohikāņa apķērībai tādā lietā, ko man va­jadzēja zināt labāk nekā viņam. Vēl tagad nevaru ticēt, ka tas ir taisnība, kaut gan redzu to pats savām acīm!

— Savādi! Paskaidrojiet, kas gan tas bija?

— Unkass apgalvoja, ka zirgi, ar kuriem jāj jaunās ' lēdijas, liekot vienas puses priekšējo un pakaļējo kāju reizē uz zemes, — Vanagacs turpināja, ziņkārīgi aplūko­dams abas brūnās ķēves. — Bet es taču zinu, ka neviens četrkājainais, izņemot lāci, tā nestaigā!

— Tāda ir šo zirgu īpatnība. Tie nāk no Naragansetas līča krastiem, no mazā Providensas plantāciju rajona, un ir ieslavēti ar savu izturību un šo vieglo, īpatnējo gaitu, lai gan arī citus zirgus bieži apmāca iet tādā pašā'solī.

— Varbūt, varbūt, — Vanagacs teica, ļoti vērīgi no­klausījies šo paskaidrojumu. — Par briežiem un bebriem es .zinu vairāk nekā par nastu nesējiem lopiem. Bet, vai nu tie gāja gāzelēdamies, vai taisni, Unkass šo kustību bija ievērojis, un pēdas mūs noveda pie aplauzītā krūma. Ārējais zars blakus zirga pēdām bija aizlauzts uz augšu, kā sievietes mēdz lauzt puķes, bet pārējie zari bija salau­zīti un noliekti uz leju, kā to mēdz darīt vīrieša stiprā roka. Pēc tā es spriedu, ka viltīgie nelieši pamanījuši aiz­lauzto zaru un nolauzuši pārējos, lai mēs domātu, ka za­rus saārdījis buks ar ra'giem.

— Jūsu apķērība nav jūs vīlusi, jo tā tas tiešām arī notika!

— To pamanīt nebija grūti, — izlūks piebilda, neuzska­tot, ka būtu parādījis sevišķu apķērību. — Pavisam kas

cits ir zirga īpatnējā gaita! Tad es sapratu, ka nelietīgie mingi dodas uz avota pusi, jo labi zina šā ūdens brīnišķī­gās īpašības.

— Vai tad tas ir tik slavens? — Heivards jautāja, vērī­gāk aplūkodams mazo ieleju ar burbuļojošo avotiņu.

— Reti kāds indiānis, kas klejo uz dienvidiem vai aus­trumiem no lielajiem ezeriem, nebūs dzirdējis par šo avotu. Vai negribat nogaršot?

Heivards paņēma kausu, iedzēra dažus malkus un, ne­patikā saviebies, izlēja pārējo ūdeni zemē. Izlūks, kā pa­radis, klusi un gardi nosmējās, varen apmierināts pakra­tīja galvu un turpināja:

— Ahā! Jums ūdens negaršo, neesat pie tā pieradis. Arī man tas agrāk negaršoja, bet es pieradu, un tagad es to kāroju kā briedis sāli. Jūsu savircOtos vīnus nevar kā­rot vairāk, kā sarkanādainis kāro šo ūdeni, sevišķi, ja viņš ir slims. Bet Unkass jau ir sakūris uguni, un laiks domāt par ēšanu, jo mums priekšā vēl garš ceļš.

Kad visi bija pēduši, Vanagacs paziņoja, ka laiks doties ceļā. Māsas uzsēdās zirgos, Heivards un Dāvids paņēma < šautenes un sekoja viņām, izlūks bija ceļvedis, mohikāņi noslēdza gājienu. Ceļotāji ātri devās pa šauro taku uz ziemeļiem, atstājuši dziedinošo avotu, kura ūdens ietecēja strautā, un pametuši indiāņu līķus kalnā neapraktus.

Likās, ka Vanagacs, tāpat kā agrāk indiānis, kura vietu viņš tagad ieņēma, noģida taku instinktīvi, jo nekad ne­palēnināja gaitu, nekad neapstājās apdomāties. Laiku pa laikam viņš pameta skatienu sāņus uz sūnām, kas auga uz kokiem, šad tad pacēla acis pret rietošo sauli, brīdi pavē­roja strautu virzienu, kuriem brida pāri, un ar to viņam pietika, lai nešaubīgi zinātu ceļu. Pamazām, meža nokrāsa mainījās: zaru jumola spilgtais zaļums kļuva arvien tum­šāks. Tas nozīmēja, ka diena iet uz beigām.

Māsas ar sajūsmu vēroja caur koku zariem krāšņo, zel­taino starojumu, kas kā mirdzošs vainags apņēma sauli un lika virs kalniem dusošajiem mākoņiem rietumos iekvēloties gan sārtā, gan spilgti dzeltenā krāsā. Vanagacs

pēkšņi pagriezās un, norādīdams uz skaisto saules rietu,

sacīja:

— Tā ir zīme, kas liek cilvēkam parūpēties par barību un atpūtu. Būtu labāk un gudrāk, ja viņš saprastu dabas zīmes un mācītos no putniem gaisā un zvēriem mežā. Mūsu nakts būs īsa, jo, tiklīdz uzlēks mēness, mums jāro­sās un jādodas tālāk. Atceros, ka te es kāvos ar makua- siem savā pirmajā karā, kad biju spiests izliet cilvēku asinis. Toreiz mēs uzcēlām nelielu nocietinājumu, lai pa­sargātu savus skalpus no trakajiem mežoņiem. Ja zīmes mani neviļ, mēs šo vietu atradīsim dažus jardus pa kreisi.

Nesagaidījis piekrišanu vai atbildi, izturīgais izlūks, ar rokām pašķirdams kuplās atvases, kas gandrīz apsedza zemi, devās kastaņu jaunaudzes biezoknī kā cilvēks, kas cer uzmeklēt pazīstamu vietu. Atmiņa viņu nebija vīlusi. Pēc pāris simt soļiem, izspraucies caur krūmu un ērkšķu biezokni, viņš nonāca nelielā klajumā. Tā vidū pacēlās zems, zaļš pakalns, kura virsotnē rēgojās izlūka pieminē­tais cietoksnis. Tāšu jumts jau sen bija satrunējis, iebru­cis un sabirzis pīšļos, bet milzīgie, steigā sakrautie priežu baļķi vēl stāvēja kā agrāk, lai gan viens stūris bija stipri sašķiebies un draudēja sagāzties un sagraut visu celtni.

Heivards un viņa biedri vilcinādamies tuvojās nedroša­jai būvei, bet Vanagacs un indiāņi devās iekšā bez bai­lēm, pat ar lielu interesi. Izlūks apskatīja sienas no iekš­puses un ārpuses kā cilvēks, kam ik brīdi nāk prātā jau­nas atmiņas. Cingačguks delavaru valodā ar uzvarētāja lepnumu īsi pastāstīja dēlam par kauju, ko, jauns būdams, šai nomaļajā vietā izcīnījis. Viņa balsī tomēr ieskanējās arī grūtsirdība, padarot to maigu un melodisku.