D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Cingačguks jau bija noņēmis uzvaras apliecinājumus no mirušo nekustīgajām galvām.

Bet Unkass kopā ar Heivardu steidzās palīgā māsām. Viņi veikli atbrīvoja Alisi un nodeva Koras izstieptajās rokās.

Alise bija noslīdējusi ceļos Korai līdzās. Piecēlusies viņa apkrita māsai ap kaklu, elsodama sauca tēva vārdu, un viņas maigajās dūjas acīs atmirdzēja jaunas cerības stari.

— Mēs esam glābtas! Glābtas! — viņa čukstēja. — Mēs atgriezīsimies pie mīļotā tēva, un viņa sirds nelūzīs sāpēs! Arī tu, Kora, māsiņ! Nē, vairāk nekā māsa — mana māte! — arī tu esi glābta. Un Daņkens, — ar nevainīgu, gaišu smaidu viņa pagriezās pret jauno cilvēku, — arī mūsu drošsirdīgais, cēlais Dankens ir neskarts!

Uz šiem dedzīgajiem, gandrīz nesakarīgajiem vārdiem Kora atbildēja, tikai klusējot spiezdama māsu pie krūtīm un noliekdamās pār viņu maigā sirsnībā. Vīrišķīgais Hei­vards, redzot šo aizkustinošo ainu, nekaunējās asaru, kas noritēja pār vaigiem. Unkass stāvēja netālu, vēl cīņas asi­nīm nošķaidīts, šķietami vienaldzīgs, bet mežonīgā izteik­sme viņa acīs bija nozudusi, tajās jautās līdzjūtība.

Pa šīs dabiskās jūtu izpausmes laiku Vanagacs vērīgi pārliecinājās, vai huroņi, kas neiederējās šajā jaukajā skatā, nav vairs spējīgi traucēt tā saskaņu. Tad viņš pie­gāja pie Dāvida, kas visu laiku ar priekšzīmīgu pacietību bija gaidījis atbrīvošanu, un pārgrieza viņa saites.

— Tā! — izlūks iesaucās, aizmetot projām pēdējo klūgu.

— Tagad jūs atkal valdāt pār saviem locekļiem, lai gan liekas, ka jūs tos neprotat izlietot labāk kā tad, kad pie­dzimāt. Ja jūs neapvainotos par padomu, es jums labprāt to dotu. Neesmu gan par jums vecāks, bet esmu ilgi no­dzīvojis mežonīgās vietās un ieguvis lielu pieredzi. Mans padoms būtu: pārdodiet svilpīti, kas jums kabatā, pirma­jam muļķim, kurš to vēlētos iegūt, un nopērciet par to naudu kādu derīgu ieroci, kaut vai tikai kavalērista pistoli. Centīgi vingrinoties, jūs ar laiku kaut ko panāksiet.

— Ieroči un taures skaņas piederas kaujai, bet pateicī­bas dziesmas — uzvarai! — atbrīvotais Dāvids teica.

— Draugs, — viņš turpināja, sniedzot Vanagacij savu vājo, tievo roku, viņa acis sāka ātri mirkšķināties un kļuva mitras, — es tev pateicos, ka mati uz manas galvas Vēl aug tur, kur tos dievs iestādījis; jo, lai gan citiem cilvēkiem varbūt ir spīdošāki un vijīgāki mati, manējie man liekas gluži piemēroti un noderīgi šai galvai, kuru tie sedz. Es nepiedalījos cīņā nevis tādēļ, ka negribēju, bet tādēļ, ka pagāni bija mani sasaistījuši. Tu biji cīņā drošsirdīgs un veikls, tāpēc es tev pateicos, pirms ķēros pie svarīgāku pienākumu pildīšanas, jo tu esi pierādījis, ka esi kristīgā uzslavas cienīgs!

— Mans pakalpojums ir nieks, tādus jūs bieži piedzī­vosiet, ja ilgāk uzkavēsieties pie mums, ^— atbildēja iz­lūks, dziedātāja neliekuļotās pateicības vārdu aizkustināts. — Es esmu atguvis savu veco draugu, «briežu nāvi», tā jau pati par sevi ir uzvara. — Viņš maigi noglāstīja šau­tenes aizslēpu. — Irokēzi ir viltīgi, bet šoreiz viņi pārrē­ķinājās, noliekot šautenes tālu no atpūtas vietas. Ja Un- kasam un viņa tēvam piemistu parastā indiāņu apdomība, mēs būtu uzbrukuši ar trim šautenēm un nobeiguši visu bandu uzreiz — a'rī viltīgo nelieti, tāpat kā viņa biedrus.

Izlūks nosēdās zemē un ar tēvišķīgu rūpību sāka pār­baudīt savu šauteni.

Arī Dāvids apsēdās un izvilka no kabatas mazo grāma­tiņu un brilles metāla ietvaros. Pacēlis acis uz debesīm, viņš skaļā balsī sacīja:

— Uzaicinu jūs, draugi, kopā ar mani sūtīt slavas dziesmu dievam par necerēto izpestīšanu no mežoņu un neticīgo rokām. Dziedāsim jauko un svinīgo dziesmu, kas saucas «Northemptona».

Tad viņš nosauca lappusi un pantu grāmatā, kur viņa izvēlētā dziesma bija atrodamā, un pielika kamertoni pie lūpām tikpat nopietni un svinīgi, kā bija paradis to darīt baznīcā. Bet šoreiz neviens viņam nepievienojās, jo Kora ar Alisi šajā brīdī bija nogrimušas jau pieminētajā maigo jūtu izpausmē. Viņš nesamulsa, ka auditorija tik niecīga — jo īstenībā viņu dzirdēja vienīgi saīgušais izlūks —, bet skaļā balsī uzsāka un bez traucējumiem nobeidza garīgo dziesmu.

Vanagacs, pārbaudīdams kramu un pielādēdams šauteni, vienaldzīgi klausījās, Dziesmai trūka vajadzīgā noskaņo­juma, un tā nemodināja viņa sirdī nekādas jūtas. Nekad vēl Dāvids nebija izšķiedis savu talantu tik nejūtīgiem klausītājiem,

Izlūks, galvu kratīdams, kaut ko nomurmināja par «iro­kēziem» un «rīkli», tad piecēlās un aizgāja savākt un pār­baudīt iegūto huroņu ieroču krājumu. Cingačguks pie­biedrojās viņam un atrada tur gan savu, gan dēla šauteni. Pat Heivards un Dāvids saņēma ieročus, arī munīcijas bija pietiekami daudz.

Kad mežinieki bija izvēlējušies ieročus un sadalījuši ieguvumu, izlūks'skaļi paziņoja, ka laiks doties ceļā. Ga­muts trija beidzis dziedāt, un māsas bija apvaldījušas savu jūtu uzplūdus. Heivards un jaunais mohikānis palīdzēja viņām nokāpt pa stāvo krauju no kalna. Lejā viņi atrada zirgus, kas mierīgi plūca krūmu lapas, un, kad meitenes bija iesēdušās seglos, visi sekoja ceļvedim, kurš tik dau­dzas reizes bija viņus glābis no nāves briesmām.

Ceļojums nebija ilgs. Vanagacs nogriezās, pa labi no tikko samanāmās taciņas, pa kuru bija nākuši huroņi, un devās biezoknī. Viņš pārbrida burbuļojošu strautu un ap­stājās šaurā ielejā zem kuplām vīksnām. Vieta atradās tikai dažas asis no liktenīgā kalna pakājes, un jaunās sie­vietes zirgus izmantoja, vienīgi šķērsojot seklo strautu.

Likās, ka izlūks un abi indiāņi labi pazīst vientuļo stū­rīti, kurā bija nonākuši. Pieslējuši šautenes pie kokiem, viņi ņēmās kādā vietā atkārpīt sausās lapas. Parādījās zila glūda, no kuras iztecēja dzidrs, dzirkstošs avots ar skaidru, burbuļojošu ūdeni. Izlūks palūkojās visapkārt, it kā mek­lētu kādu priekšmetu, kas vairs nav atrodams savā vietā.

— Tie bezrūpīgie velni mohauki ar saviem brāļiem tus- karoriem un onondagiem ir bijuši šeit dzert, — viņš rūca. — Šie vazaņķi aizmetuši kausu! Tā iet, ja necienīgiem su­ņiem piešķir tādu svētību! Šeit, meža biezoknī, pats dievs ir gādājis par viņiem un licis no zemes dzīlēm tecēt ūdens strūklai, pret kuru visu koloniju aptiekāru preces ir nieks! Bet neģēļi piemīdījuši glūdu, piegānījuši tīro vietiņu, it kā viņi būtu meža zvēri, ne cilvēki!

Unkass klusēdams pasniedza izlūkam meklēto kausu, kas bija rūpīgi pakārts vīksnas zarā, tikai Vanagacs savā īgnumā nebija to pamanījis. Vanagacs piesmēla kausu ar ūdeni un pagāja tālāk, kur zeme bija stingrāka un sausa. Tur viņš mierīgi apsēdās un ar redzamu baudu iedzēra lielu malku ūdens. Tad viņš sāka rūpīgi pārmeklēt huroņu somu, kurā tika glabāts proviants.

— Paldies, manu zēn! — viņš sacīja, atdodams tukšo kausu Unkasam. — Tagad palūkosimies, ko šie trakie hu- roņi ēduši, gulēdami slēptuvē. Paskatieties! Nelieši taču zina, kuri ir labākie brieža gaļas gabali, un varētu sagriezt un izcept muguras gabalu kā visprasmīgākais pavārs! Bet nē, viss ir jēls! Irokēzi ir pilnīgi mežoņi. Unkas, paņem manas šķiltavas, iekur uguni! Garšīgs virums mums palī­dzēs atgūt spēkus pēc tik ilga gājiena.

Heivards, redzēdams, ka ceļveži nolēmuši uzturēties šeit ilgāku laiku un gatavot ēdienu, palīdzēja meitenēm nokāpt no zirgiem un arī pats apmetās viņām blakus, lai kādu brīdi atpūstos pēc grūtās, asiņainās cīņas. Kamēr ēdiens vārījās, ziņkārība dzina viņu izprašņāt glābējus, kā viņi varējuši tik necerēti atsteigties palīgā īstajā laikā.