D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Taisnīgi! — indiānis izsaucās un uzmeta viņas mierī­gajai sejai niknu skatienu. — Vai tas ir taisnīgi — darīt ļaunu un tad par to sodīt? Tas nebija Magva, kas toreiz runāja, uguns dzēriens runāja un darīja viņa vietā, bet Monro tam neticēja. Huroņu virsaiti sasēja visu bālģīmju kareivju priekšā un pēra kā suni!

Kora cieta klusu, nezinādama, kā aizbildināt tēva neap­domāto bardzību, lai indiānis to saprastu.

— Skaties! — indiānis teica un atrāva vieglo audumu, kas nepilnīgi sedza viņa izkrāsotās krūtis. — Te ir rētas no dunčiem un lodēm — ar tām karavīrs var lepoties sa­vas cilts priekšā. Bet Monro atstāja rētas uz huroņa mu­guras, un tās viņam kā sievietei jāslēpj zem balto cilvēku krāsotā audekla.

— Es biju domājusi, ka indiāņu virsaitis ir pacietīgs, — Kora teica, — un ka viņa gars nejūt sāpes, ko cieš miesa.

— Kad čipevi [9] piesēja Magvu pie staba un cirta šo brūci, — indiānis sacīja, ar pirkstu lepni rādīdams lielu rētu, •— tad huronis smējās par viņiem un teica, ka tikai sievas cērt tik viegli! Tad viņa gars lidoja mākoņos! Bet, kad viņš juta Moni*o sitienus, viņa gars gulēja zem bērza. Huroņa gars nekad nepiedzeras, tas atceras vienmēr.

— Bet to var nomierināt. Ja mans tēvs izturējies ne­taisni, rādi viņam, ka indiānis prot pārestību piedot, un atdod viņam meitas. Tu jau dzirdēji no majora Heivarda.

Magva noraidoši kratīja galvu. Viņš negribēja vairs dzirdēt piedāvājumus, ko sirdī nicināja.

— Ko tad tu gribi? — Kora prasīja pēc mokoša klusuma brīža. Viņa saprata, ka viltīgais huronis krāpis pārstei­dzīgo un devīgo Dankenu.

— To, kas huroniņi patīk: labu pret labu, ļaunu pret ļaunu.

— Tad tu gribi atriebt nevarīgām meitenēm to ļaunumu, ko tev nodarījis Monro? Vai drošsirdīga vīra cienīgāk nav iet pie viņa un prasīt gandarījumu?

— Bālģīmju rokas ir garas, un viņu dunči ir asi, — indiānis atteica un ļauni iesmējās. — Kāpēc lai Lapsa iet pretī kareivju šautenēm, ja viņa rokās atrodas Monro sirds?

— Saki, Magva, — ko tu gribi darīt? — Kora jautāja, pūlēdamās runāt mierīgā, stingrā balsī. — Vai tu gribi aizvest mūs meža biezokņos, vai arī esi izdomājis kādu lielāku ļaunumu? Vai nav tāda atalgojuma, tādu līdzekļu, kas mazinātu pārestību un mīkstinātu tavu sirdi? Tad, lū­dzu, izgāz savu ļaunumu pār mani, bet atbrīvo manu māsu! Saņem bagātību, atlaid viņu brīvībā, apmierini savu atriebības kāri ar vienu upuri. Ja sirmais vīrs zaudēs abus bērnus, tas viņu iegrūdis kapā. Kas tad atalgos Lapsu?

— Klausies! — huronis atkal sacīja. — Gaišacainā at­griezīsies pie Horikana ezera un izstāstīs vecajam virsai­tim, kas noticis, ja tumšmatainā pie savu tēvu Lielā gara zvērēs nemelot.

— Kas man jāapsola? — Kora jautāja. Viņas mierīgā, pašcieņas pilnā izturēšanās indiāni neviļus savaldīja.

— Kad Magva atstāja savu tautu, viņa sievu atdeva ci­tam virsaitim. Tagad Magva atkal ir samierinājies ar hu- roņiem un atgriezīsies pie savu tēvu kapiem lielā ezera krastā. Lai angļu virsaiša meita viņam seko un paliek viņa vigvamā uz visiem laikiem.

Lai cik pretīgs Korai bija šāds priekšlikums, viņa saval­dījās un mierīgi, neizrādot ne mazāko nepatiku, atbildēja:

— Kas Magvam par prieku dalīt savu būdu ar sievu, ko viņš nemīl, ar svešas bālģīmju cilts sievu? Būs labāk, ja viņš paņems Monro zeltu un ar dāvanām un laipnību nopirks kādas huroņu meitenes sirdi.

Indiānis brīdi klusēja, bet uzlūkoja Koru ar tādu ska­tienu, ka viņa neizturēja, pietvīka un nodūra acis. Tad indiānis īpaši ļauni piebilda:

— Kad uz huroņa muguras atkal sūrstēs sitieni, viņš zinās, kur atrast sievieti, kam likt tos sajust. Monro meita nesīs viņam ūdeni, audzēs viņa graudus, ceps viņa medī­jumu. Sirmgalvja miesas gulēs pie lielgabaliem, bet viņa sirdi Lapsa varēs sasniegt ar savu dunci.

— Necilvēks! Tu esi sava ļaunā vārda cienīgs! — Kora vairs nevaldīja pār savām dusmām. — Tikai sātans var izdomāt tādu atriebību! Bet tu maldies, ja domā, ka esi ļoti stiprs! Tu gan turi savās rokās Monro sirdi, bet tu nenobiedēsi to ar vislielāko ļaunumu!

Uz jaunās meitenes drošajiem vārdiem indiānis atbil­dēja tikai ar nejauku smaidu, kas liecināja par negrozāmu apņemšanos. Tad viņš pamāja ar roku, ka saruna beigu­sies. Kora jau nožēloja asos vārdus un gribēja piekāpties, bet Magva gāja projām un pievienojās saviem nesātīga- jiem biedriem. Heivards piesteidzās uztrauktajai meitenei klāt un jautāja, kā beigusies saruna, kuru viņš uzmanīgi bija vērojis no tālienes. Kora nekā noteikta neatbildēja, jo negribēja uztraukt Alisi, bet pēc viņas sejas majors noprata, ka saruna nav bijusi veiksmīga. Kad Alise māsu apbēra ar jautājumiem par gaidāmo likteni, Kora tikai pamāja ar roku uz sarkanādaiņu pulciņu, piekļāva Alisi sev pie krūtīm un, nespēdama valdīt uztraukumu, nomur- - mināja:

- — Lasi tur viņu sejās mūsu likteni! Bet nogaidīsim, no­gaidīsim!

Koras krampjainās kustības un saraustītie vārdi izpauda vairāk nekā gari paskaidrojumi. Gūstekņi vērīgi lūkojās turp, kur tika izlemts jautājums par viņu dzīvību vai nāvi.

Magva atradās pārējo huroņu vidū, kas, pierijušies līdz kaklam, slinki vāļājās pa zemi. Viņš sāka runāt cienīgi, kā indiāņu virsaitim piederas. Jau pēc viņa pirmajiem vārdiem mežoņi saslējās un godbijīgi klausījās. Indiānis runāja savā izloksnē, tāpēc baltie tikai pēc viņa izteiksmī­gajām roku kustībām varēja nojaust runas saturu.

Sākumā Magvas vārdi un kustības šķita mierīgas un nosvērtas. Kad viņš jau bija pievērsis sev mežoņu uzma­nību, Heivardam likās, ka tiek runāts par huroņu dzimteni un viņu cilti, jo Magva bieži norādīja uz lielo ezeru pusi. Klausītāji acīmredzot bija ar viņu vienis prātis, bieži iz­saucās: — Ha! — un piekrītoši saskatījās. Lapsa bija ļoti viltīgs un izmantoja šo piekrišanu saviem nolūkiem.

Tagad viņš runāja par ilgiem, girūtiem pārgājieniem, kad huroņi pametuši plašos, medījamiem zvēriem bagātos mežus un jaukās nometnes, lai karotu ar Kanādas tēvu ienaidniekiem. Viņš pieminēja, saucot vārdā, visus gru­piņas karavīrus, uzteica katra nopelnus un pakaliMjumus ciltij, atgādināja viņu brūces un to, cik skalpu viņr iegu­vuši. Un katrreiz, kad viltīgais indiānis nosauca kādu no klātesošajiem, šā mežoņa seja atmirdzēja sajūsmā. Glai­motais huronis bez kautrēšanās uzņēma šo uzslavu par pelnītu un izrādīja savu piekrišanu ar kliedzieniem un ķermeņa kustībām. Bet tad runātāja balss kļuva dobjāka,

tajā vairs neskanēja uzvaras gaviles, ar kādām viņš bija pieminējis savu ciltsbrāļu uzvaras un varoņdarbus. Magva aprakstīja Glena ūdenskritumu, nepieejamo klinšu salu ar alām un daudzās Glena krāces un ūdens virpuļus. Pēc tam viņš iesaucās: — Garā Karabīne! — un huroņi, dzirdot pieminam ienīsto vārdu, tūlīt pat atbildēja ar skaļu, gari stieptu indiāņu karasaucienu. Nogaidījis, kamēr mežā ap­klusa šā kliedziena atbalss, Magva norādīja uz sagūstīto majoru un sāka attēlot, kā miris karavīrs, ko Heivards nogrūdis dzelmē. Magva ne tikai pieminēja huroņi, kurš bija karājies starp debesīm un zemi un kura drausmīgajā nāves ainā bija nolūkojies viss bars, viņš pat saķēra kādu koka zaru un attēloja ciltsbrāļu priekšā visas šausmas. Beidzot viņš ātri pastāstīja, kādā veidā miris katrs viņu biedrs, un cildināja nošauto huroņu vīrišķību un tikumus.