D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Beidzot Magva pārgāja pāri dziļai lejai, pa kuru līku­moja jautrs strautiņš, un sāka rāpties tik stāvā kalnā, ka Kora ar Alisi bija spiestas nokāpt no zirgiem. Kad ceļinieki sasniedza kalna virsotni, viņi nonāca līdzenā laukumiņā, kur auga reti koki. Magvas tumšais stāvs tūliņ izstiepās zem viena no tiem, lai atpūstos. Arī visiem pārējiem at­pūta bija ļoti vajadzīga.

Indiānis bija izvēlējies atpūtai vienu no stāvajiem, ko- nusveidīgajiem pakalniem, kas loti līdzinās mākslīgiem uzbērumiem un ir bieži sastopami Amerikas līdzenumos. Tā virsotnē atradās līdzens laukumiņš, bet pats kalns bija augsts un stāvs, ar lielu krauju vienā malā. Kā atpūtas vietai kalnam nekādu īpašu priekšrocību nebija, toties tā f veids un novietojums likās izdevīgs aizsardzībai — un uzbrukums nevarēja nākt negaidīts. Heivards aplūkoja kalnu vienaldzīgi un bez kādas intereses, jo vairs nece­rēja sagaidīt palīdzību. Tāpēc viņš vairāk rūpējās par ceļa biedrenēm, cenšoties viņas mierināt un uzmundrināt. Piesējis zirgus pie kokiem, viņš noņēma tiem seglus un iemauktus, lai lopiņi varētu ēst koku un krūmu lapas. Tad viņš savāca visu atlikušo ēdamo un nolika to pie liela skābarža, kura zari kā telts izpletās pār viņu galvām.

Kaut gan viņi visu laiku bija gājuši neapstādamies, viens no indiāņiem bija paguvis ar bultu nošaut stirnu, izgriezis labākos gaļas gabalus un visu laiku tos pacietīgi nesis uz muguras. Tagad viņš ar biedriem kāri plēsa un rija jēlo gaļu. Tikai Magva nepiedalījās mielastā, bet sē­dēja atsevišķi, nogrimis dziļās pārdomās.

Tāda atturība, kas nepavisam nav raksturīga indiāņiem, piesaistīja Heivarda uzmanību. Viņam likās, ka huronis pašlaik apsver, kā varētu tikt vaļā no saviem biedriem un saņemt solītās dāvanas. Lai palīdzētu indiānim izstrādāt plānu un viņu vēl vairāk iekārdinātu, Heivards atstāja skābarža paēnu un it kā neviļus tuvojās vietai, kur sēdēja Viltīgā Lapsa.

— Vai Magva vēl nav diezgan tālu gājis pret sauli un vēl baidās no kanādiešiem? — Heivards jautāja, izlikda­mies, ka nemaz nešaubās par viņu draudzīgajām attiecī­bām. — Vai Viljama Henrija forta virsaitim nebūtu lie­lāks prieks redzēt savas meitas, pirms iestājas otra nakts? Ja bēdas nocietinās viņa sirdi, viņš var kļūt mazāk devīgs.

— Vai bālģīmis savus bērnus no rīta mīl mazāk nekā vakarā? — indiānis vēsi vaicāja.

— Protams, nē, — Heivards sacīja, gribēdams labot kļūdu, ja būtu to pieļāvis. — Tiesa gan, baltie vīri bieži aizmirst savu tēvu kapu vietas, bet vecāku mīlestība pret bērniem nekad nebeidzas.

— Vai sirmā virsaiša sirds ir mīksta, un vai viņš domā par bērniem, ko viņam devušas sievas? Viņš ir bargs pret saviem kareivjiem, un viņa acis ir no akmens!

— Viņš ir bargs pret slinkiem un ļauniem kareivjiem, bet pret kārtīgiem un labiem viņš ir taisns un augstsirdīgs. Esmu pazinis daudzus maigus, tēvus, bet vēl nevienu, kas tik ļoti mīlētu savus bērnus. Tu esi redzējis sirmgalvi tikai kareivju vidū, Magva, bet es esmu redzējis viņa acīs asa­ras, kad viņš runāja par bērniem, kas tagad atrodas tavā varā.

Hejvards apklusa. Viņš nesaprata, kā izskaidrot dīvaino izteiksmi, kāda pēkšņi parādījās indiāņa tumšajā sejā, ka­mēr tas tik uzmanīgi klausījās viņa vārdos. Sākumā viņam likās, ka Magva domā par apsolītajām dāvanām, bet tad sejas izteiksme pārvērtās — tagad tā pauda ļaunu uzvaras prieku. To nevarēja būt izraisījusi tikai mantkārība, bet gan kādas citas — bīstamākas jūtas.

— Klausies! — huronis sacīja, un viņa seja acumirklī sastinga mierā. — Ej pie sirmgalvja tumšmatainās meitas un saki, ka Magva grib ar viņu runāt

Dankens nodomāja, ka mantkārīgais indiānis grib dzir­dēt vēl kādus dāvanu solījumus. Tādēļ viņš, gan lēni un negribīgi, devās pie abām meitenēm, kas atpūtās. Piegājis klāt, viņš pateica Korai Magvas pavēli.

— Jūs jau 'zināt, ko indiānis vēlas. — Dankens sacīja, pavadīdams Koru pie Magvas. — Neskopojieties solīt vi­ņam pulveri un segas. Bet ziniet, ka tādiem cilvēkiem kā viņš patīk drošsirdība. Jūs varētu viņam apsolīt kaut ko arī no savas puses. Neaizmirstiet, Kora, ka no jūsu saval­dīšanās un apķērības atkarīga ne vien jūsu, bet arī Alises dzīvība.

— Arī jūsējā, Danken!

— Manai dzīvībai ir maza nozīme. Man nav tēva, kas mani gaidītu, un maz ir draugu, kuri nožēlotu manu bē­dīgo likteni. Pietiek, mēs esam klāt! Magva, šeit ir tā, ar ko tu gribēji runāt.

Indiānis lēni piecēlās un brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņš pamāja ar roku, lai Heivards aiziet, un auksti pie­metināja:

— Kad huronis runā ar sievām, viņa cilts aizsedz ausis.

Heivards vilcinājās un negribēja paklausīt, bet Kora, mierīgi pasmaidot, teica:

— Jūs dzirdējāt, Heivard, un smalkjūtība jums liek aiz­iet. Ejiet pie Alises, uzmundriniet viņu ar mūsu izredzēm!

Kora pagaidīja, kamēr jaunais cilvēks aiziet, tad pa­griezās pret indiāni un cieņas pilnā balsī prasīja:

— Ko Viltīgā Lapsa grib sacīt Monro meitai?

— Klausies! — indiānis teica un smagi uzlika roku Ko- rai uz pleca, it kā gribētu piespiest viņu vērīgi klausīties vārdos, kas viņam sakāmi. Kora pilnīgi mierīgi, bet no­teikti atbrīvojās no indiāņa rokas. — Magva ir dzimis vir­saitis un karavīrs pie sarkanajiem huroņiem, kuri dzīvo pie ezeriem. Divdesmit reižu viņš redzēja, kā vasaras saule pārvērš divdesmit ziemu sniegus strautu ūdeņos, iekāms sastapa pirmo bālģīmi. Toreiz viņš bija laimīgs! Tad viņa Kanādas tēvi ielauzās mežos, iemācīja viņam dzert uguns dzērienu — un viņš kļuva gļēvulis. Huroņi viņu aizdzina no tēvu kapiem un vajāja, it kā viņš būtu bizonis. Viņš bēga gar ezeru krastiem un nonāca pie Liel­gabalu pilsētas. Tur viņš medīja un zvejoja, bet ļaudis viņu dzina projām, un viņš nonāca ienaidnieku rokās. Magva, kas ir dzimis huroņu virsaitis, kļuva ienaidnieku mohauku kareivis!

— Esmu par to jau agrāk dzirdējusi, — Kora bilda, kad indiānis apklusa. Viņš centās apvaldīt lielo niknumu, kas iedegās spīvās liesmās, kad viņš runāja par iztēlotām pā­restībām.

— Vai Viltīgā Lapsa vainīgs pie visām šīm nelaimēm? Kas deva viņam uguns dzērienu? Kas viņu pataisīja par gļēvuli? Bālģīmji, tavas krāsas ļaudis!

— Vai es vainīga, ka pasaulē ir nekrietni cilvēki, kam tāda pati ādas krāsa kā man? — Kora jautāja.

— Nē. Magva ir vīrs, bet ne muļķis. Es zinu, ka tādi kā tu nekad neatver lūpas uguns dzērienam. Lielais gars tev ir devis gudrību.

— Kas tad man darāms vai sakāms, lai atvieglotu tavu nelaimi vai tavus maldus?

— Klausies! — indiānis atkal sacīja, pieņemdams lepnu un mierīgu izskatu. — Kad franču un angļu tēvi izraka no Јemes savus karacirvjus, Lapsa pievienojās mohaukiem un devās karā pret savu cilti. Bālģīmji aizdzina sarkan- ādainos no medību vietām, un tagad, kad tie iet karā, vi­ņus vada baltais. Vecais virsaitis pie Horikana ezera, tavs tēvs, bija mūsu karapulku lielais vadonis. Viņš pavēlēja mohaukiem: dari šo, dari to, un viņu klausīja. Viņš deva likumu: ja indiānis sadzersies uguns dzērienu un nāks viņa kareivju audekla vigvamos, to nepiedos. Magva aiz muļķības atvēra lūpas, un karstais uguns dzēriens viņu aizveda uz Monro būdu. Ko sirmgalvis darīja? Lai viņa meita pasaka!

— Viņš neaizmirsa savu likumu un izturējās taisnīgi, sodīdams nepaklausīgo, — Kora droši atbildēja.