D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Vēlēdamies uzzināt visļaunāko un cerēdams iekārdināt indiāni ar bagātīgu samaksu, viņš pārvarēja pretīgumu un griezās pie Magvas:

— Es gribētu pateikt Magvam dažus vārdus, ko drīkst dzirdēt tikai lielā virsaiša ausis.

Indiānis nicīgi paskatījās uz jauno virsnieku un atbil­dēja:

— Runā, kokiem nav ausu.

— Bet huroņi nav kurli, un vārdi, kas der lieliem vir­saišiem, var apreibināt jaunos karavīrus. Ja Magva nevē­las klausīties, karaļa virsnieks cietīs klusu.

Indiānis nevērīgi izmeta dažus vārdus biedriem, kas darbojās, nemākulīgi seglodami zirgus abām meitenēm, tad pagāja malā un ar piesardzīgu mājienu pieaicināja Heivardu klāt.

— Nu, runā, — viņš sacīja, — ja tavi vārdi ir tādi, kas jādzird Magvam.

— Viltīgā Lapsa pierādīja, ka ir tā vārda cienīgs, ko viņam devuši Kanādas tēvi, — Heivards iesāka. — Es redzu viņa gudrību, saprotu, cik daudz laba viņš mums darījis, un atcerēšos to, kad pienāks atalgojuma brīdis. Jā, jā! Lapsa ir ne vien gudrs, viņš prot arī piekrāpt savus ienaidniekus.

— Ko tad Lapsa izdarīja? — indiānis vēsi jautāja.

— Vai gan viņš neredzēja, ka mežā slēpjas ienaidnieki? Vai viņš neredzēja, ka pat čūska nevarētu nemanīta palīst tiem garām? Vai gan viņš tīšām nenomaldījās, lai apmā­nītu huroņus? Vai Magva neizlikās, ka viņš gribētu at­griezties pie savas cilts, kas bija izturējusies pret viņu tik jauni un kā suni aizdzinusi no saviem vigvamiem? Un mēs? Kad mēs sapratām Magvas nolūku, vai mēs nerīko­jāmies tā, lai huroņi domātu, ka baltie cilvēki ir viņa ienaidnieki? Vai nav tiesa? Kad Viltīgā Lapsa ar gudru ziņu padarīja aklas huroņu acis un kurlas viņu ausis, tad viņi aizmirsa, ka darījuši tam Jaunu un piespieduši bēgt pie mohaukiem! Viņi atstāja Magvu ar gūstekņiem vienu pašu dienvidu krastā un paši kā negudri devās uz zieme­ļiem. Es saprotu: Viltīgā Lapsa grib kā īsta lapsa pagriez­ties un aizvest sirmajam, bagātajam skotam viņa meitas. Jā, Magva, es visu saprotu un jau pārdomāju, kā tev at­maksās par tavu gudrību. Tādu pakalpojumu Viljama Hen­rija forta virsaitis atalgos, kā lielam vadonim pieklājas. Viltīgā Lapsa saņems zelta medāli, viņa pulvera rags tiks piepildīts ar pulveri, un viņa somā skanēs tik daudz do­lāru, cik akmeņu mētājas Horikana krastā. Un brieži nāks laizīt viņa rokas, zinādami, ka neaizbēgs no šautenes, ko viņš nesīs uz sava pleca! Es pats nezinu, kā pārspēt Monro ar dāvanām. Es došu…

— Nu, ko tad man dos jaunais virsaitis, kas atnācis no saules lēkta? — huronis jautāja, manījis, ka Heivards vil­cinās. _

— Viņš atvedīs uguns dzērienu no salām, kas atrodas sāļajā ezerā. Uguns dzēriens plūdīs pie Magvas vigvama ātrāk nekā straujā Hudzona, un indiāņa sirds kļūs vieg­lāka par putna spalviņu, viņa elpa būs saldāka nekā saus­serža smarža…

Viltīgā Lapsa klusēdams noklausījās Heivarda rāmajā, veiklajā runā. Kad viņš to slavēja par viltību, ar kādu tas it kā piekrāpis huroņus, indiāņa seja kļuva piesardzīgi nopietna. Kad Heivards pieminēja negodu, ar kādu huroņi- to aizdzinuši no saviem vigvamiem, Lapsas acis mežonīgi iemirdzējās, un Dankens saprata, ka aizskāris pareizo stīgu. Bet, kad viņš savā runā veikli iepina atriebības kāri un bagātīgās dāvanas, mežonis sāka jo uzmanīgi klausīties*

Lapsa bija izteicis savu jautājumu mierīgi un ar cieņa3 apziņu, kā indiāņi parasti mēdz darīt, bet pēc viņa sejas izteiksmes varēja spriest, ka atbilde viņu padarījusi ļoti domīgu. Kādu brīdi huronis klusēja, tad pieskārās ar roku pie nemākulīgi apsietā ievainotā pleca un jautāja:

— Vai draugi atstāj tādas zīmes?

— Vai Garā Karabīne ievainotu tik viegli, ja tu būtu ienaidnieks?

— Vai delavari lien kā čūskas pie tiem, ko viņi mīl? Vai viņi ložņā ap saviem draugiem, lai tiem iedzeltu?

— Vai Lielā Čūska ar troksni līstu pie tiem, kas ne­drīkst dzirdēt?

— Vai baltais virsaitis dedzina savu pulveri brāļu sejā?

— Vai viņš kādreiz netrāpa, ja grib nokaut? — Dan­kens ar labi tēlotu nicīgu izsmieklu prasīja.

Pēc šiem viltīgajiem jautājumiem un ašajām atbildēm iestājās ilgs klusums. Dankens redzēja indiāņa šaubas un, lai nodrošinātu savu uzvaru, gribēja sākt uzskaitīt dāva­nas, bet indiānis ar izteiksmīgu rokas mājienu viņu pār­trauca un teica:

— Pietiek! Magva ir gudrs virsaitis. Ko viņš darīs, tas būs redzams. Ej un slēdz savas lūpas! Kad Magva runās, tad tu atbildēsi.

Heivards manīja, ka Lapsa piesardzīgi atskatās uz pārē­jiem huroņiem, un tūlīt aizgāja, lai tiem nerastos aizdo­mas, ka viņi ir izlīguši. Magva piegāja pie zirgiem un pa­māja Heivardam, lai palīdz Korai un Alisei iesēsties seg­los. Abas māsas visu laiku nepacēla acu no zemes, lai neredzētu ļaunās mežoņu sejas. Palīdzēdams viņām uzkāpt zirgā, Heivards pačukstēja par savām jaunajām cerībām.

Indiāņi, ka's sekoja vadonim, bija aizveduši sev līdzi arī Dāvida ķēvīti, tāpēc Gamuts ar Heivardu bija spiesti iet kājām. Heivards par to daudz neskuma, jo, lēni ejot, viņš varēja aizkavēt visu pulciņu. Viņa skatiens vēl ar­vien vājā cerībā vērsās uz Edvarda forta pusi, it kā gai­dot, vai mežā neatskanēs troksnis, kas vēstītu, ka palīgi jau tuvu.

Kad viss bija sagatavots, Maģva, uzņemdamies vadību, nostājās priekšgalā un devās ceļā. Viņam sekoja Dāvids, aiz viņa jāja abas māsas. Heivards soļoja meitenēm bla­kus, bet abās pusēs gūstekņiem un arī aizmugurē gāja hu­roņi. Viņu modrība neatslāba ne mirkli.

Visi klusēja, tikai Heivards šad tad pateica Korai un Alisei dažus mierinājuma vārdus, un Dāvids žēlabainās vaimanās pauda savu padevību liktenim. Gūstekņus veda uz dienvidiem, Viljama Henrija fortam pretējā virzienā. Taču Heivards zināja, ka Magva nav aizmirsis viņam pie­solīto atalgojumu.

Jaunais virsnieks labi pazina indiāņu piesardzību un nedomāja, ka viņi dotos taisnā, ceļā uz mērķi, kad izdevī­gāk lietot viltību. Viņi gāja jūdzi pēc jūdzes pa bezgalīgo mūžamežu, bet vēl arvien ceļojums nebija galā.

Vienīgi Kora atcerējās izlūka norādījumus un, tiklīdz radās kaut mazākā izdevība, izstiepa roku, lai nolauztu kādu zariņu. Bet huroņu modrība padarīja šo grūto un bīstamo uzdevumu neiespējamu. Tikko Kora pastiepa roku, viņa tūlīt sastapa huroņa ļauno, vērīgo skatienu. Tad viņa izlikās izbijusies un ar izstiepto roku sakārtoja apģērbu. Vienu vienīgu reizi viņai palaimējās nolauzt zariņu un tajā pašā brīdī ienāca prātā nomest zemē cimdu. Bet hu­ronis tūlīt pamanīja sekotājiem domāto zīmi, pacēla cimdu un aplauzīja krūmam visus zarus, it kā tur būtu plosījies meža zvērs. Pēc tam viņš pielika roku pie tomahauka un palūkojās Korā tik draudoši, ka viņa vairs neuzdrošinājās atstāt kādu zīmi.

Abām indiāņu grupām bija zirgi, tāpēc gūstekņi nece­rēja, ka viņus varētu atrast pēc zirgu atstātām pēdām.

Heivards labprāt būtu sācis runāt ar Magvu, ja tas viņu kaut kādā veidā uz to iedrošinātu. Bet Viltīgā Lapsa visu laiku drūmi klusēja un reti atskatījās. Vadoties vienīgi pēc saules un dažādām tikko pamanāmām, iezemiešiem vien zināmām zīmēm, viņš gāja gan pa skraju priežu niežu, gan pa mazām, auglīgām ielejām, brida pāri upītēm un strautiem, šķērsoja viļņotas kalnienes, paļaudamies tikai uz savu instinktu, bet tik droši un taisni, kā lido putns. Ne reizi viņš nesaminstinājās. Vienalga, vai taka vijās tikko saskatāma vai izzuda pavisam, vai tā bija taisna un labi iemīta, viņa soļi nekļuva ne āļrāki, ne gausāki.