D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Unkass paliks, — jaunais mohikānis lauzītā angļu valodā mierīgi atteica.

— Tas padarīs mūsu gūstu šausmīgāku un mazinās iz­redzes uz atbrīvošanu. Ejiet, cēlsirdīgais jaunekli! — Kora turpināja un, sastapusies ar mohikāņa kvēlo skatienu, no­laida acis, apzinoties savu varu pār viņu. — Dodieties pie mana tēva, kā jau es teicu, esiet mans uzticamākais sūt­nis. Sakiet, lai viņš uztic jums līdzekļus, ar ko izpirkt meitu brīvību. Ejiet, es jūs lūdzu! Es vēlos, lai jūs ietu!

Noteiktā, mierīgā izteiksme nozuda no jaunā virsaiša sejas, viņš sadrūma, bet vairs nevilcinājās. Klusiem soļiem viņš šķērsoja klints laukumiņu un ienira bangojošajos viļņos. Palicēji stāvēja, elpu aizturējuši, kamēr krietnu gabalu lejāk pamanīja indiāņa galvu. Tad viņš ienira at­kal, un nekas vairs nebija redzams.

Bija pagājušas tikai dažas minūtes no dārgā laika. Kad Unkass nozuda skatienam, Kora pagriezās pret Heivardu un trīcošām lūpām sacīja:

— Esmu dzirdējusi, ka jūs esot labs peldētājs, Danken. Sekojiet šo krietno, uzticamo cilvēku priekšzīmei.

— Vai tādu uzticības apliecinājumu Kora Monro sa­gaida no sava sarga? — skumji pasmaidīdams, jaunais cilvēks jautāja ar rūgtumu balsī.

— Tagad nav īstais laiks apspriest smalkas asprātības vai nepareizus uzskatus, — Kora atbildēja. — Tagad jāap­sver katra pienākums. Šeit jūs mums nekādi nevarat no­derēt, bet jūsu dzīvība var būt nepieciešama citiem.

Viņš neatbildēja, bet skumji uzlūkoja skaisto Alisi, kura kā bērns uzticīgi turējās viņam*pie rokas.

Likās, ka Koru uz acumirkli sagrāba sāpes, kas bija vēl grūtāk panesamas nekā bailes par nākotni. Tad viņa tur­pināja:

— Apdomājiet, ka nāve ir ļaunākais, kas mums var uz­brukt. Un nāvi dievs katram nolicis savā laikā.

— Ir vēl daudz kas ļaunāks par nāvi, — Dankens asi atbildēja, it kā saīdzis par viņas neatlaidību. — Un to va­rētu, novērst cilvēks, kas gatavs mirt jūsu vietā.

Kora tūliņ apklusa, aizsedza seju ar plīvuru un ievilka pusnemaņā ieslīgušo Alisi sev līdzi alas dziļumā.

Kaujas troksni un uztraukumu kā pēc burvju mājiena nomainīja dziļš klusums. Heivarda sakairinātajai fantāzijai viss notikušais likās drausmīgs murgs. Lai gan redzētās ainas bija dziļi iespiedušās apziņā, viņš nespēja tās ap­tvert kā īstenību. Neziņā, kas noticis ar cilvēkiem, kuri uzticējās trakojošajai straumei, viņš sākumā vērīgi klau­sījās, vai nedzirdēs kādu signālu vai kliedzienus, pēc ku­riem varētu spriest, vai bēgļiem laimējies. Bet viņš veltīgi sasprindzināja uzmanību. Kopš Unkasa nozušanas no re­dzesloka nekas neliecināja par drosmīgo cilvēku likteni.

Arī ienaidnieki nerādījās. Likās, katra dzīva radība at­stājusi upes mežainos krastus. Tikai zivju ērglis, kas no tālienes, tupēdams sausas priedes galotnē, bija vērojis kauju, tagad nolaidās no koka un plašiem lokiem riņķoja virs upes, meklējot laupījumu. Arī sīlis, kura skarbos klie­dzienus bija nomākusi mežoņu gaudošana, brīžiem iebrē­cās, it kā priecādamies par netraucēto meža vientulību. Šīs skaņas viesa Heivarda sirdī vāju cerību.

— Huroņi nav redzami, — viņš sacīja Dāvidam, kas vēl arvien nebija atjēdzies no šāviena trieciena sekām. — Pa­slēpsimies alā un paļausimies uz dieva gādību.

— Cik atceros, es kopā ar divām jaukām meitenēm sū­tīju visaugstākajam slavas un pateicības vārdus, — Dāvids pusnemaņā murmināja. — Tad es saņēmu bargu, taisnīgu sodu par saviem grēkiem. Man likās, es aizmigu, bet tas nebija īsts miegs. Manās ausīs skanēja kaujas skarbās skaņas, šķita, ka pienācis pasaules gals un dabā izzudusi saskaņa.

— Nabaga cilvēks! Jūs tiešām atrādāties par matu no nāves. Celieties un nāciet man līdzi! Es jūs aizvedīšu tādā vietā, kur dzirdēsiet vienīgi savu psalmu skaņas.

— Arī ūdenskrituma rūkoņā ir melodija, un ūdens ča­lošana ir maiga, — Dāvids sacīja un piespieda roku pie apdullušās galvas. — Bet vai gaisā nav dzirdama kauk­šana un vaimanas, it kā notiesāto dvēseles …

— Nē, nē! — Heivards nepacietīgi viņu pārtrauca. — Kaukšana ir apklususi. Izņemot ūdens rūkoņu, viss ir kluss un rāms… Ejiet iekšā, tur varēsiet mierīgi dziedāt savas iemīļotās dziesmas!

Dāvids skumji pasmaidīja, bet, dzirdot pieminam iemī­ļoto nodarbošanos, viņa sejā atplaiksnījās prieks. Viņš ļāva sevi vest turp, kur cerēja nomierināt izmocīto dzirdi ar maigām melodijām. Heivarda atbalstīts, viņš iegāja alā, bet Heivards paķēra klēpi sasafrasa krūma zaru, aiz­krāva alas ieejai priekšā un rūpīgi to nomaskēja. Aiz za­riem viņš uzkāra mežinieku nomestās segas. Tādējādi iek­šējā ala nu atradās tumsā, bet ārējā alā pa šauro spraugu iespiedās vāja gaisma.

— Man nepatīk indiāņu paradums padoties nelaimei bez cīņas, — Heivards sacīja, kārtodams zarus. — Mūsu de­vīze «Kamēr vēl dzīvs, tikmēr ceri!» ir daudz labāka un vairāk piemērota karavīra dabai. Jums, Kora, drosmes ir diezgan, jūs nevajag mierināt. Bet vai jūs nevarētu, nožā­vēt asaras nabaga trīcošajai meitenei, kas piekļāvusies jums pie krūtīm?

— Esmu jau mierīgāka, Danken, — Alise teica caur asarām, atraudamās no māsas un- cenzdamās izlikties droša, — daudz mierīgāka. Šajā nomaskētajā alā mēs, jā­domā, esam drošībā. Te mūs neatradīs, nekas ļauns mums netiks nodarīts, un drosmīgie cilvēki, kas mūsu dēļ jau tik daudz briesmu pārcietuši, mums palīdzēs.

— Lūk, tagad mūsu maigā Alise runā tā, kā Monro meitai pieklājas, — Heivards sacīja un paspieda viņai roku.

Tad viņš apsēdās alas vidū un krampjaini sažņaudza rokā pistoli — un viņa drūmi sarauktā piere liecināja par nelokāmu apņemšanos^

— Ja arī huroņi šeit ieradīsies, viņi šo pozīciju neie­ņems tik viegli, kā cer, — viņš nomurmināja, tad pieslēja galvu pie klints un, acis no ieejas nenolaidis, sāka pacie­tīgi gaidīt tālākos notikumus.

Kad viņa balss apklusa, iestājās ilgs, dziļš klusums. Li­kās, ka neviens pat neelpo. Alā ieplūda svaigais rīta gaiss. Pagāja brīdis pēc brīža, nekas viņus netraucēja, un izmo­cītajās sirdīs sāka aust vāja cerība.

Jūtu saviļņojums neskāra vienīgi Dāvidu". Gaismas svītra apspīdēja viņa bālo seju un krita uz mazās grāmatiņas lapām, kuras viņš atkal šķirstīja, it kā meklējot šim brī­dim piemērotu dziesmu. Pēc neatlaidīgas meklēšanas viņš tādu atrada un skaļi pavēstīja: — «Vaita sala»! — Tad viņš ar kamertoni uzdeva augstumu un uzsāka savā mai­gajā balsī šai dziesmai vajadzīgās ievada modulācijas.

— Vai tas nav bīstami? — pacēlusi tumšās acis pret Heivardu, Kora jautāja.

— Nabadziņš! Viņa balss ir tik vāja, ka ūdenskrituma rūkoņā neviens to nesadzirdēs, — Heivards atbildēja.

— Turklāt ala noslāpē skaņas. Lai viņš bauda savu prieku, ja to var darīt bez riska.

— «Vaita sala»! — Dāvids atkārtoja un palūkojās vis­apkārt tik svinīgi, it kā viņam būtu jāapklusina troksnis klasē.

Pēc brīža atskanēja dziedātāja balss — klusas, trīcošas skaņas, un drīz vien melodija piepildīja šauro alu. Visi, dziļi saviļņoti, klausījās burvīgajās skaņās, nepievērzdami uzmanību vārdu savārstījumam. Alise slepus noslaucīja asaru un aizgrābta lūkojās Gamuta bālajā sejā. Arī Kora labvēlīgi pasmaidīja, un Heivards uz brīdi novērsa acis no alas ieejas. Jūtot klausītāju simpātijas, arī dziedātājs pats sajūsminājās, un viņa balss kļuva drošāka un skaļāka. Vēl mirklis — un dziesma jau skanēja pilnā spēkā, bet tad pēkšņi laukā atskanēja drausmīgs bļāviens. Dziesma pārtrūka, dziedātājs apklusa, it kā nabadziņam sirds būtu sakāpusi kaklā un viņu noslāpējusi.