D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Ja kaut kas varētu padarīt stiprāku manu pieķerša­nos dzīvei, — Heivards uzlūkoja apklusušo Alisi, — tad tas būtu šis atgādinājums. Mūsu mājastēvs jums aplieci­nās, ka man — sešdesmitā pulka majoram — jāpiedalās cīņā. Bet tas nebūs grūti: mums tikai dažas stundas jāaiz­sargājas pret šiem asinssuņiem.

Atbildi nenogaidījis, Heivards atstāja māsas un aizstei­dzās pie izlūka un viņa biedriem, kas vēl gulēja, patvēru­šies spraugā starp abām alām.

— Atkārtoju tev, Unkas, — izlūks sacīja, kad Heivards viņiem piebiedrojās. — Tu šķied par daudz pulvera, tāpēc šautene sit atpakaļ un lode neķer mērķi! Maz pulvera, vieglu lodi un ilgu tēmēšanu — tad droši dzirdēsi minga nāves brēcienu! Tagad noslēpsimies, draugi, jo neviens nevar zināt, kad un kur makuass cērt nāves cirtienu!

Indiāņi novietojās norādītajās spraugās, no kurienes va­rēja redzēt katru, kas tuvotos ūdenskrituma lejasgalam. Saliņas vidū pudurītī auga dažas sīkas, kroplas priedītes. Vanagacs un Heivards zibens ātrumā metās turp un pa­slēpās starp krūmiem un akmeņiem. Viņiem pāri kārās kaila, ieapaļa klints, kurai gar abām pusēm rotaļīgi lēkāja ūdens, kas lejāk iegāzās atvarā. Diena jau bija uzaususi, pretējais krasts un mežs ar drūmajām priedēm un krū­miem bija skaidrf saskatāms.

Sekoja ilgas, uztraukuma pilnas stundas, bet no jauna uzbrukuma nekas nebija manāms. Dankens jau sāka cerēt, ka viņu šāvieni bijuši trāpīgāki, nekā licies, un ka ienaid­nieki galīgi atsisti. Kad viņš par to ieminējās Vanagacij, tas neticīgi pakratīja galvu un teica:

— Jūs nepazīstat makuasu dabu, ja domājat, ka viņi tik viegli liksies mierā bez skalpa! Viņi pārāk labi zina mūsu skaitu un iespējas, lai tik lēti atteiktos no medībām. Cst! Paskatieties uz augšu, tur, kur straume sadalās pret klinti. Šie pārgalvīgie velni pārpeldējuši tajā vietā, un viņiem, kā par nelaimi, izdevies sasniegt alas galu! Cst! Klusu! Citādi vienā mirklī mati nolidos no jūsu galvas!

Heivards pacēla galvu un redzēja skatu, kas viņam, pa­tiesību sakot, likās pārdrošības un veiklības brīnumdarbs. Straume bija nograuzusi mīkstās klints šķautni, kurai pāri gāzās ūdens, un izveidojusi iedobi, kas nebija tik stāva, kā parasti ūdenskritumos mēdz būt. Šajā vietā huroņi bija metušies atvarā, cerēdami, ka straume viņus aiznesīs salas galā, no kurienes būtu viegli piekļūt izraudzītajiem upuriem. Tikko Vanagacs apklusa, starp klintij piedzīta­jiem baļķiem un zariem parādījās četras cilvēku galvas. Tūliņ viņi ieraudzīja arī piekto stāvu peldam zaļganajā ūdenskrituma mutulī, bet straume rāva to salai garām. Tas izmisīgi cīnījās, lai nokļūtu drošībā, un pašlaik iz­stiepa roku, gribēdams pieķerties pie biedriem, bet tad., pēkšņi atkal iegrima virpulī. Rokas gaisā izslējis, šausmās ieplestām acīm, viņš likās izslejamies stāvus, tad it kā tai­sīja lēcienu un nogāzās no klints bezdibeņa atplestajā rīklē. No dziļuma atskanēja viens vienīgs mežonīgs, izmi­sis kliedziens, ko varēja sadzirdēt cauri ūdenskrituma rū­koņai, tad viss atkal kļuva kluss kā kapā.

— Tas mums aiztaupīja vienu šāvienu, — Vanagacs bargi sacīja, — bet pulveris un lodes mums ir tikpat dārgi kā trenkātam briedim mirklis atpūtas! Apmainiet pistolēs pulveri! Ūdens putekļi, kas paceļas virs ūdenskrituma, būs saslapinājuši sēru. Sagatavojieties tuvcīņai, bet es šaušu!

Viņš ielika pirkstu mutē, un atskanēja garš, spalgs svil­piens, uz kuru mohikāņi no klintīm atbildēja. Atskanot signālam, Dankens sadzīto koku starpā pamanīja paceļa­mies indiāņu galvas, bet tās nozuda tikpat ātri, kā pārādī-

jušās. Aiz muguras bija dzirdama klusa čabēšana. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Unkasu, kas rāpās klāt. Va­nagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā, un virsaitis mierīgi un aukstasinīgi ieņēma jaunu pozīciju. Heivards pārdzīvoja drudžaina nemiera brīdi, bet Vanag­acs uzskatīja, ka patlaban ir īstā reize pamācīt jaunos biedrus, kā ar apdomu lietot šaujamos ieročus.

— No visiem ieročiem, — viņš teica, — izveicīga šā­vēja rokās visbīstamākā ir garstobrene — labi nogludi­nāta, no mīksta metāla. Bet tā prasa stingru roku, asu aci un lielu prasmi pielādēšanā. Ieroču meistari iznieko savu māku, izgatavodami īsās medību bises un kavalēristu .

— Ha! — Unkass viņu pārtrauca.

— Es redzu viņus, manu zēn, redzu! — Vanagacs atsau­cās. — Viņi taisās uzbrukt, citādi slēptu savas netīrās mu­guras aiz baļķiem. Nu, lai nāk vien, — viņš piebilda, pār­baudot šauteni. — Pirmais droši saķers savu nāvi, kaut arī viņš būtu pats Monkalms!

Šajā mirklī mežā atkal atskanēja aurojoši kliedzieni, un tūlīt pat četri indiāņi izlēca no baļķu aizsega. Šā brīža drudžainais uztraukums bija tik liels, ka Heivards juta karstu vēlēšanos doties viņiem pretī, bet, redzēdams, cik mierīgi izturas izlūks un Unkass, savaldījās. Izgrūzdami mežonīgus kliedzienus, ienaidnieki lieliem lēcieniem pāri melnajām klintīm tuvojās viņiem. Kad tie atradās dažu jardu atstatumā, Vanagacs lēni pacēla šauteni virs krū­miem un izšāva. Priekšējais indiānis palēcās gaišā kā ievainots briedis un uz galvas iegāzās salas klinšu spraugā.

— Nu, Unkas! — izlūks uzsauca un, acīm iekvēlojoties, izvilka garu dunci. — Grāb to kliedzošo velnu, kas nāk pēdējais! Abus pārējos mēs pieveiksim!

Unkass paklausīja, un atlika vēl tikai divi mežoņi. Hei­vards iedeva vienu no savām pistolēm Vanagacij, un viņi abi steidzās pa nogāzi ienaidniekiem pretī. Viņi izšāva abi reizē, bet netrāpīja.

— Tā jau es domāju! Es to zināju! — Vanagacs nomur­mināja un dusmās iemeta nicināto ieroci ūdens mutuļos. •— Šurp, jūs asinskārie elles suņi!

Tikko izlūks bija šos vārdus izteicis, viņa priekšā no­stājās milzīga auguma indiānis ar mežonīgu, niknu seju. Dankens tajā pašā brīdī uzsāka tuvcīņu ar ^otru mežoni. Vanagacs un viņa pretinieks bija vienādi veikli, un katrs satvēra ienaidnieka pacelto roku, kas turēja briesmīgo dunci. Brīdi viņi nekustīgi uzlūkoja viens otru un sasprin­dzināja muskuļus, pūlēdamies saliekt otra roku. Bet tad baltā vīra sīkstie muskuļi guva.pārsvaru pār mežoņa ma­zāk vingrinātajiem muskuļiem. Vanagacs veikli atbrīvojās un iegrūda dunci pretiniekam krūtīs.

Šajā pašā laikā izmisīgi cīnījās arī Heivards, jo jau pir­majā grābienā mežonis pārlauza viņa plāno zobenu. Cita ieroča viņam nebija, un tagad dzīvība kļuva atkarīga vie­nīgi no fiziskā spēka un izveicības. Lai gan Heivardam abu šo īpašību netrūka, viņš juta, ka sastapis sev līdzīgu pretinieku. Par laimi, viņam drīz izdevās atbruņot in­diāni — tā duncis nokrita zemē. Tagad cīņas iznākums bija atkarīgs no tā, kurš kuru nogrūdīs no reibinoša aug­stuma ūdens izgrauztajā bezdibenī. Cīnīdamies viņi virzī­jās arvien tuvāk kraujai, un Heivards saprata, ka vilci­nāties nedrīkst. Abi saņēma pēdējos spēkus un piestrei- puļoja pie bezdibeņa malas. Heivards juta, ka indiāņa pirksti sažņaudz viņa rīkli, redzēja tā ņirdzīgo smīnu, kad tas ļaunā atriebības kārē centās noraut ienaidnieku sev līdzi nāvē. Jaunā vīrieša ķermenis pamazām padevās pār­spēkam. Bet tad pašā briesmīgākajā brīdī viņa prieķšā pavīdēja tumša roka ar zibošu dunci, un indiāņa pirksti atslāba. Unkass ar glābēja roku atrāva Heivardu no krau­jas malas, bet tas, saniknotajam, pārsteigtajam pretinie­kam gāžoties bezdibenī, vēl kā apburts nespēja atraut ska­tienu no viņa zvērīgās, sašutušās sejas.