D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Mēs esam pazuduši! — Alise iekliedzās un metās Korai ap kaklu.

— Vēl ne, vēl ne! — uztrauktais Heivards sacīja.

— Kliedziens nāca no salas vidus, mežoņi būs ieraudzī­juši nošautos biedrus. Mūsu slēptuvi viņi nezina, un cerī­bas vēl nav zaudētas.

Lai cik vājas bija izredzes izglābties, tomēr Heivarda vārdi atstāja iespaidu. Jaunās meitenes atguva tik daudz drosmes, ka spēja, klusu ciešot, nogaidīt tālākos no­tikumus.

Drīz atkal atskanēja gaudošana un balsis dažādās salas vietās. Sākumā tās dzirdēja tālumā, bet tad arvien tuvāk alai.

Beidzot cauri kņadai izlauzās skaļš uzvaras sauciens da­žus soļus no alas nomaskētās ieejas. Heivards domāja, ka viņu slēptuve atklāta, un pēdējais cerības stars viņa sirdī izdzisa. Tad, izdzirdējis, ka kliedzieni atskan pie klints, uz kuras Vanagacs ar nožēlu bija atstājis savu šauteni; viņš atkal mazliet nomierinājās. Majors skaidri sadzirdēja indiāņu sasaukšanos un varēja izšķirt ne vien atsevišķus vārdus, bet pat veselas frāzes kanādiešu izloksnē. Vairā­kas balsis reizē sauca: — Garā Karabīne! — un tuvējā mežā tālu atbalsojās vārds, kādā, kā Heivards zināja, ienaidnieki bija iesaukuši mednieku — angļu armijas iz­lūku. Tikai tagad viņš saprata, kas īsti bijis viņu ceļvedis.

— Garā Karabīne! Garā Karabīne!… — skanēja no mutes mutē, un viss huroņu bars salasījās ap kara trofeju, kura, kā viņiem likās, pierādīja tās briesmīgā īpašnieka galu. Tad viņi atkal izklīda pa salu, klaigādami ienīstā izlūka vārdu.

— Tagad visam drīz jāizšķiras, — Heivards čukstēja baiļu pārņemtajām meitenēm. — Ja huroņi neatradīs mūsu slēptuvi, tad mēs esam glābti. Cik varēju noprast no viņu sarunas, mūsu draugi ir izglābušies, un drīz mēs varam sagaidīt palīdzību no Veba.

Pagāja vēl dažas minūtes baigā klusumā. Heivards zi­nāja, ka pa šo laiku huroņi sīki pārmeklē visu salu. Viņš vairākkārt dzirdēja huroņu soļus, dzirdēja, kā čabēja sau­sās lapas un lūza samītie zariņi, kad viņu kājas pieskārās alas priekšā sakrautajiem sasafrasa krūma zariem. Piepeši zaru guba mazliet ieslīga uz iekšu, viens segas stūris no­krita — un vāja gaisma iespīdēja alas dibenā. Alise šaus­mās piekļāvās Korai pie krūtīm, Heivards kā dzelts uzlēca kājās. Priekšējā alā atskanēja kliedzieni, kas vēstīja, ka vajātāji iegājuši tajā. Pēc brīža daudzās skaļās balsis lie­cināja, ka huroņi salasījušies pie viņu slēptuves.

Tikai pāris soļu atdalīja vienu alu no otras, un Heivards saprata, ka bēgt nav iespējams. Viņš pagāja garām Dāvi­dam un abām meitenēm un nostājās pie ieejas, lai pirmais sagaidītu drausmīgos viesus. Tagad tikai dažas pēdas viņu šķīra no nežēlīgajiem vajātājiem. Majors stāvēja pie ne­jauši pavērušās spraugas un izmisis nolūkojās huroņu rīcībā.

Viņš būtu varējis pieskarties pie muskuļotā pleca kā­dam gandrīz līdzās stāvošam milzīga auguma indiānim, kas skaļā, pavēlošā balsī izrīkoja pārējos. Otrā alā indiāņi izpurināja un izčamdīja visas nedaudzās' izlūka pamestās lietas. Asinis no Dāvida brūces bija nokrāsojušas sasafrasa krūma zarus. To ieraugot, huroņi atkal iekaucās kā suņi, kas atraduši nozaudētas brieža pēdas. Viņi izārdīja smar­žīgās cisas, sanesa zarus klinšu spraugā un sāka tos izmē­tāt, it kā cerēdami atrast tajos paslēpušos tik ilgi nīsto un bīstamo ienaidnieku. Kāds mežonīga izskata indiānis pa­cēla klēpi zaru un, priekā klaigādams, rādīja uz tumšajiem asiņu traipiem. Heivards saprata tikai vairākas reizes at­kārtotos vārdus: «Garā Karabīne!» Tad huroņu uzvaras gaviles apklusa., indiānis nometa zarus uz kaudzes, ko Heivards bija sakrāvis otrās alas ieejas priekšā, un aiz­sedza spraugu, pa kuru viņš bija lūkojies ārā. Pārējie me­žoņi darīja tāpat: vilka zarus no priekšējās alas un meta kaudzē. Tā viņi paši paslēpa cilvēkus, ko meklēja.

No ārpuses sakrautie zari spieda segas uz iekšu un sa­blīvējās ciešā masā, piepildot visas klints spraugas. Dan­kens uzelpoja brīvāk, atgriezās alas vidū un nostājās ag­rākajā vietā, no kuras varēja pārredzēt otru alas izeju, kas veda uz upi. Tajā brīdī, kad viņš atgāja nost, indiāņi visi reizē atstāja spraugu, kas savienoja abas alas, un aiz­skrēja uz salas galu, uz to vietu, kur bija izkāpuši malā. Žēlabainas gaudas no jauna liecināja, ka viņi sapulcēju­šies pie biedru līķiem.

Tagad Dankens uzdrošinājās palūkoties uz abām mā­sām, jo viskritiskākajos brīžos bija baidījies ar savu no­rūpējušos seju viņas uztraukt vēl vairāk. „

— Viņi ir projām, Kora! — viņš čukstēja. — Alise, viņi aizgāja uz to vietu, kur izkāpa salā. Mēs esam glābti!

— Es pateicos debesīm! — Alise iesaucās, atbrīvojās no Koras rokām un nometās ceļos uz kailās klints. — Pa­teicos debesīm, kas aiztaupījušas sirmā tēva asaras un glābušas tos, kurus es tik ļoti mīlu …

Alises acis mirdzēja pateicībā, vaigus klāja maigs sār­tums. Viņas mute jau pavērās lūgšanai, bet pēkšņi vārdi sastinga uz lūpām, mirdzums acīs nodzisa, spēji nobālusī seja sāka raustīties šausmās. Krampjaini savilktiem pirk­stiem viņa norādīja uz kaut ko. Heivards pagriezās un pa­lūkojās pāri plakanajam klints izcilnim, kas daļēji aizsedza otru alas izeju. Viņam pretī rēgojās Viltīgās Lapsas ļaunā, nežēlīgā, mežonīgi izkrāsotā seja.

Par spīti pārsteigumam Dankens nezaudēja apķērību. Pēc makuasa- sejas izteiksmes viņš noprata, ka tas alas pustumsā nekā nesaredz. Viņš jau gribēja atkāptiēs dziļāk tumsā, kas viņu un ceļa biedrus varētu paslēpt, bet nāka­majā mirklī saprata, ka ir par vēlu.

Mežoņa sejā parādījās tāda uzvaras un brutāla prieka izteiksme, ka Heivards vairs nevaldīja pār sevi. Aizmirsis visu pasaulē, viņš paķēra pistoli un izšāva. Visa ala norī­bēja kā vulkāna izvirdumā, bet, kad vēja pūsma no aizas izkliedēja dūmus, nodevēja sejas pie spraugas vairs nebija.

Pieskrējis pie izejas, Heivards redzēja, ka mežoņa tum­šais stāvs zaglīgi aizlien pāri šaurajam laukumiņam alas priekšā un nozūd skatienam.

Pēc šāviena mežoņu vidū iestājās nāves klusums. Tad atskanēja Viltīgās Lapsas garais, viņiem labi saprotamais kauciens. Tūliņ visi kliegdami skrēja šurpu, un, pirms vēl Heivards paguva attapties, nedrošais zaru aizsegs jau bija izmētāts uz visām pusēm un huroņi pa abām ieejām iebruka alā. Sagrābuši un izvilkuši no alas Dankenu un meitenes, mežoņi, skaļi gavilēdami, lēkāja sagūstītajiem apkārt.

Kad pirmais satricinājums pēc pēkšņās nelaimes bija ap­rimis, Heivards sāka novērot huroņu izturēšanos un iz­skatu. Daži grābstījās gar viņa greznajiem svārku izrotā­jumiem, un viņu acīs dega kāre tos iegūt. Bet milzis bar­vedis viņiem uzbrēca, un tie tūlīt atrāvās nost. Heivards sprieda, ka viņu, Koru un Alisi nolemts taupīt kādam spe­ciālam nolūkam.

Kamēr jaunie, greznošanās kārie huroņi aplenca majoru, vecākie un vairāk pieredzējušie rūpīgi izokšķerēja abas alas, un varēja redzēt, ka viņi ir gaužām neapmierināti ar ieguvumu. Vairāk upuru neatraduši, huroņi draudīgi ielenca Heivardu un Dāvidu, atkārtodami vārdus «Garā Karabīne» ar tik ļaunu izteiksmi, ka to nozīmi nevarēja pārprast. Heivards tomēr izlikās, ka nesaprot viņu jautā­jumus, bet Dāvids tiešām arī nesaprata franciski. Beidzot Heivardam apnika huroņu uzmācība; turklāt viņš baidījās ar savu klusēšanu mežoņus sakaitināt. Viņš palūkojās ap­kārt pēc Magvas, kas varētu pārtulkot huroņiem viņa vārdus, jo mežoņu balsis kļuva arvien uzmācīgākas un bargākas.