D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Magvas izturēšanās bija gluži citāda nekā pārējiem me­žoņiem. Kamēr visi citi nodevās bērnišķīgam laupīšanas priekam un piesavinājās niecīgās izlūka mantiņas, Viltīgā Lapsa lepni turējās tālāk no gūstekņiem. Acīmredzot viņš bija ļoti apmierināts, it kā būtu sasniedzis savas nodevības galveno mērķi. Nesenā ceļveža sejā bija tik ļauna izteik­sme, ka, pirmoreiz sastopot viņa skatienu, Heivards ne­viļus novērsās.. Bet tad viņš pārvarēja pretīgumu un pie­spieda sevi uzrunāt uzvarējušo ienaidnieku.

— Viltīgā Lapsa ir drošsirdīgs karavīrs, — viņš teica,

— tādēļ neatteiksies paskaidrot neapbruņotam vīram, ko uzvarētāji prasa.

— Viņi prasa, kur palicis mednieks, kas pazīst visas meža takas, — Magva lauzītā angļu valodā sacīja un, ļauni, ņirdzīgi smaidīdams, pieskārās pie lapām, ar kurām bija pārsieta brūce viņa plecā. — Garā Karabīne! Viņa šautene ir laba, viņa acs nemaldīga, un tomēr ne viņš, ne baltais virsaitis ar īso šauteni nekā neiespēja pret Viltīgo Lapsu.

— Viltīgā Lapsa ir pārāk varonīgs, lai atcerētos karā iegūtās brūces un rokas, no kurām tās iegūtas.

— Vai tad bija karš, kad indiānis atpūtās zem cukura koka un gribēja paēst graudus? Kas piepildīja krūmus ar ložņājošiem ienaidniekiem? Kam mēle runāja par mieru, kad sirds slēpa asinis? Vai Magva teica, ka tomahauks izrakts no zemes un viņa roka to izrakuši?

Dankens neuzdrošinājās atgādināt indiānim tīšo node­vību. Viņš negribēja arī ar attaisnošanos uzkurināt viņa naidu un tādēļ klusēja. Arī Magva, kā likās, negribēja sarunu turpināt. Viņš atkal atslējās pret klinti, no kuras dusmu uzplūdumā bija atkāpies. Kad nepacietīgie mežoņi redzēja, ka īsā saruna starp abiem beigusies, viņi atkal sāka kliegt: — Garā Karabīne!

— Vai tu dzirdi? — Magva vienaldzīgā balsī sacīja.

— Huroņi prasa Garās Karabīnes dzīvību. Ja viņi to ne­dabūs, tad nogalinās tos, kas viņu slēpj.

— Viņš ir projām, aizbēdzis. Viņi to nedabūs.

Lapsa nicinoši pasmaidīja un teica:

— Kad baltais vīrs mirst, viņš domā, ka ieguvis mieru, bet sarkanādainie prot spīdzināt arī ienaidnieka garu. Kur ir viņa līķis? Lai huroņi redz viņa skalpu!

— Viņš nav miris, viņš ir aizbēdzis.

Magva neticīgi pakratīja galvu.

— Vai tad viņš ir putns, vai viņam ir spārni? Vai viņš ir zivs, kam nevajag paskatīties saulē? Baltais virsaitis lasa grāmatas un domā, ka huroņi ir muļķi!

— Garā Karabīne gan nav zivs, bet viņš prot peldēt. Kad viņš sadedzināja visu pulveri, viņš aizpeldēja pa straumi, kamēr huroņu acis aizsedza mākonis.

— Bet kāpēc baltais virsaitis palika? — Magva vēl ar­vien neticīgi jautāja. — Vai viņš ir akmens, kas grimst dibenā? Vai skalps viņam dedzina galvu?

— Es neesmu akmens, to varētu pateikt tavs biedrs, kas iegāzās ūdenskritumā, ja viņš vēl būtu dzīvs, — Hei­vards īgni atteica un dusmās lietoja lielīgus izteicienus, lai izraisītu indiāņa apbrīnu. — Bet baltais vīrs domā, ka tikai gļēvuļi atstāj sievietes vienas pašas.

Magva kaut ko nomurmināja caur zobiem un tad skaļā balsī turpināja:

— Vai delavari peld tikpat labi, kā ložņā pa krūmiem? Kur ir Lielā Čūska?

Pēc šiem kanādiešu nosaukumiem Dankens noprata, ka ienaidnieki pazīst viņa jaunos biedrus daudz labāk nekā viņš pats, un negribot atbildēja:

— Arī viņš aizgāja pa straumi.

— Un Ātrais Briedis?

— Es nezinu, ko tu sauc par Ātro Briedi, — Dankens atteica, gribēdams sarunu novilcināt.

— Unkasu, — Magva sacīja, izrunādams delavaru vārdu ar vēl lielākām pūlēm nekā angļu vārdus.

— Tu runā par jauno delavaru? Arī viņš aizgāja pa straumi.

Magva tūliņ noticēja Heivarda vārdiem, ar to pierādī­dams, cik maza nozīme aizbēgušajiem viņa acīs. Turpretī pārējiem bija vajadzīgi tieši viņi.

Ar indiāņiem raksturīgo pacietību huroņi klusēdami gaidīja, kad beigsies virsnieka saruna ar Lapsu. Tiklīdz Heivards apklusa, viņi visi kā viens pievērsa skatienus Magvam. -Viltīgā Lapsa norādīja uz upi un pateica dažus vārdus.

- Kad mežoņi aptvēra notikušo, sacēlās šausmīga kņada. Daļa no viņiem metās uz krastu, kliedza un nikni mētājās rokām; daži spļāva ūdenī, it kā gribēdami atriebties par to, ka tas nodevīgi laupījis viņiem uzvarētāju tiesības. Daži mežonīgākie uzlūkoja gūstekņus glūnošiem skatie­niem, kuros kvēloja apvaldīts naids. Viens otrs jau drau­dēja viņiem ar dūrēm. Bija skaidrs, ka ne abu māsu skais­tums, ne sievišķīgais maigums nespētu viņas pasargāt no indiāņu dusmām. Kāda mežoņa tumšā roka ieķērās Alisei matos, kas kuplā krāšņumā slīga viņai pār pleciem, un otra roka apvilka ar dunci meitenei virs galvas loku, it kā rādīdama, kas viņai draud. Heivards izmisumā sakustējās un gribēja mesties indiāņiem virsū, bet te viņa plecu kā knaiblēs sažņaudza barveža dzelžainā roka. Viņš saprata, ka būtu neprāts uzsākt cīņu ar tādu pārspēku, un klusē­dams padevās savam liktenim, tikai pačukstēja meitenēm, ka mežoņi bieži vairāk draud, nekā izdara.

Cenšoties izkliedēt Koras un Alises bailes, Dankens to­mēr nemēģināja sevi krāpt. Izlikdamies ārēji mierīgs un apvaldīts, viņš juta, ka sirds viņam stājas pukstēt, tikko kāds indiānis piegāja neaizsargātajām meitenēm tuvāk vai uzbāzīgi aplūkoja viņu trauslos stāvus.

Viņa bažas mazliet aprima, kad vadonis sasauca visus indiāņus uz apspriedi. Apspriede nevilkās ilgi, vairums indiāņu klusēja, un pēc tā varēja spriest, ka lēmums pie­ņemts bez iebildumiem. Daži no runātājiem vairākkārt no­rādīja uz Veba cietokšņa pusi, it kā baidoties uzbrukuma no turienes. Bailes no angļu kareivjiem lika viņiem ātri vienoties un pasteidzināja arī turpmākos notikumus.

Mežoņi atnesa vieglo laiviņu no salas augšgala un no­laida to ūdenī netālu no alas ieejas. Tikko tas bija izda­rīts, huroņu vadonis deva gūstekņiem zīmi kāpt lejā un sēsties laivā.

Par pretošanos nebija ko domāt, tāpēc Heivards paklau­sīgi devās uz laivu un drīz vien jau sēdēja tajā kopā ar abām māsām un Dāvidu, kas vēl joprojām nebija atjēdzies no pārsteiguma. Huroņi gan nepazina šauro braucamo ceļu upē starp straumes virpuļiem un krācēm, bet ne reizi vien bija ceļojuši pa tādām upēm un nebaidījās, ka varētu ga­dīties kāda neveiksme. Kad izvēlētais locis ieņēma savu vietu laivā, pārējie indiāņi metās ūdenī un peldēja uz krastu. Laiva slīdēja pa straumi zibens ātrumā, un pēc dažiem mirkļiem gūstekņi jau atradās upes dienvidu krastā netālu no tās vietas, kur bija cēlušies pāri iepriekšējā naktī.

Huroņi atkal īsu brīdi nopietni apspriedās. Tad viņi izveda no meža zirgus, kas acīmredzot bija to īpašnieku nelaimes cēlonis. Tagad huroņu bars sadalījās. Vadonis uzkāpa Heivarda zirgā un devās pāri upei, lielākā daļa indiāņu metās ūdenī viņam pakaļ, un drīz viņi visi nozuda pretējā krasta mežā, atstājuši gūstekņus sešu indiāņu ziņā, kurus vadīja Viltīgā Lapsa.

Tā kā indiāņi bija izturējušies pret viņiem neparasti at­turīgi, Heivards cerēja, ka viņus vedīs pie Monkalma kā gūstekņus. Nelaimē nokļuvušu cilvēku smadzenes strādā drudžaini, un vismazākā cerība dod iemeslu iztēloties da­žādas iespējamības. Heivards iedomājās, ka Monkalms varētu piespiest Monro lauzt uzticības zvērestu Anglijas karalim, ja viņa tēva jūtas būtu stiprākas par pienākuma apziņu.

Bet huroņu rīcība sagrāva visas Heivarda iedomas. In­diāņi, kas sekoja vadonim, devās uz Horikana ezera pusi, un majors saprata, ka viņu pašu un viņa ceļa biedrus sa­gaida bezcerīgs gūsts pie mežoņiem.