D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kad Magva bija beidzis runāt par šiem notikumiem, viņa balss atkal pārmainījās, tā kļuva klusa, žēla, un tajā pat varēja saklausīt muzikālās, maigās rīkles skaņas. Ta­gad huronis runāja par nogalināto sievām un bērniem, par viņu vientulību, trūkumu un bēdām, par to, ka viņu cie­šanas nav atriebtas. Tad pēkšņi, balsi pacēlis, viņš sparīgā niknumā kliedza:

— Vai huroņi ir suņi, ka viņiem tas jāpacieš? Kurš pa­teiks Minaugva sievai, ka viņa skalpu grauž zivis un ka paša cilts nav atriebusi viņa nāvi? Kurš uzdrošināsies rā­dīties Vasavatimi mātei ar ienaidnieka asiņu neslacītām rokām? Ko atbildēsim mūsu vecajiem, kad viņi prasīs, kur ienaidnieka skalpi, bet mums nebūs ne mata no bālģīmju galvas, ko viņiem parādīt? Sievietes rādīs uz mums ar pirkstiem. Uz huroņu vārda guļ tumšs traips, tas jāno­mazgā ar asinīm!

Indiāņa balsi vairs nevarēja sadzirdēt, jo sacēlās tāda kliegšana, it kā te būtu nevis mazs pulciņš, bet pilns ar mežoņiem. Huroņi izrāva dunčus, pacēla tomahaukus un trokšņainā barā metās pie gūstekņiem. Heivards aizlēca Korai un Alisei priekšā, sagrāba pašu pirmo indiāni, kas pagadījās, un saspieda to no visa spēka. Negaidītā preto­šanās mežoņus uz brīdi apklusināja; iejaucās Magva, kas ar ātru vārdu straumi un dzīvām kustībām pievērsa uz­manību sev. Viltīgā Lapsa neļāva tūliņ nobeigt gūstekņus, bet, cik varēja noprast, pierunāja savus biedrus paildzināt upuru mokas. Huroņi priekšlikumu pieņēma ar skaļiem prieka saucieniem un tūliņ ķērās pie darba.

Divi spēcīgi indiāņi metās virsū Heivardam, trešais uz­bruka dziedāšanas skolotājam. Neviens no upuriem nepa­devās bez izmisīgas, lai gan nesekmīgas cīņas, pat vājais Dāvids nosvieda savu pretinieku zemē. Heivardu huroņi nespēja pieveikt, iekāms trešais, ticis galā ar Dāvidu, ne- piesteidzās viņiem palīgā. Tad Heivardam sasēja rokas un piesēja viņu pie tā paša koka, kura zaru Magva bija iz­mantojis, attēlodams huroņa nāves ainu. Kad jaunais ma­jors atjēdzās, viņš ieraudzīja, ka viņam pa labi stāv Kora, arī piesieta pie koka. Viņa bija bāla no uztraukuma, b'et stingrais skatiens bezbailīgi sekoja visām ienaidnieku kustībām. Pa kreisi Dankens redzēja Alisi. Tikai kārklu zari, ar kuriem viņa bija piesieta pie priedes, saturēja meitenes trauslo stāvu, jo trīcošās kājas viņai vairs ne­klausīja. Dāvids bija cīnījies pirmo reizi mūžā un tagad, nogrimis dziļās pārdomās, apsvēra, vai rīkojies pareizi.

Huroņi ķērās pie darba, lai izpildītu savus briesmīgos nodomus. Daži savilka žagarus ugunskuram, viens plēsa asas priežu šķembas, lai tās degošas varētu durt gūstek­ņiem miesā; vēl citi pielieca pie zemes divus jaunus kokus un taisījās piesiet Heivarda rokas pie koku galotnēm, lai lad tos palaistu .vaļā. Bet Magva bija izdomājis vēl kādu ļaunāku, nežēlīgāku atriebību.

Kamēr viņa biedri, gūstekņiem redzot, veica parastos spīdzināšanas priekšdarbus, Viltīgā Lapsa piegāja pie Ko- ras un, ļauni ņirgādamies, atgādināja viņai neizbēgamo likteni, kas viņu sagaida.

•— Ha! — viņš piemetināja. — Ko tagad saka Monro meita? Viņas galva ir par labu, lai dusētu uz spilvena Lapsas vigvamā. Vai būs labāk, ja ar to šī pakalna vir­sotnē spēlēsies vilki?

— Ko tas necilvēks runā? — Heivards pārsteigts prasīja.

*— Neko! — meitene lēni, bet noteikti atbildēja. — Viņš

ir mežonis, viņš nesaprot, ko dara. Mirstot lūgsimies, lai dievs viņam piedod.

— Piedot? — niknais huronis iesaucās, pārprazdams vi­ņas vārdus. — Indiāņa atmiņa ir garāka nekā bālģīmju roka! Saki — vai es sūtīšu gaišmataino meiteni pie tēva un vai tu sekosi Magvam pie lielajiem ezeriem, nesīsi viņam ūdeni un vārīsi viņam graudus?

Kora pamāja, lai viņš iet projām; viņu sagrāba nepār­varams riebums.

— Atstāj manil — viņa sacīja tik svinīgā balsī, ka in­diānis uz brīdi apmulsa. — Tu ienes rūgtumu manās lūg­šanās, tu stāvi starp mani un manu dievu.

Bet Magva drīz attapās un ar izsmieklu norādīja uz Alisi.

— Skaties! Bērns raud! Viņai par agru mirt! Sūti viņu pie Monro, lai sukā viņa sirmos matus un lai viņa sirds paliek dzīva!

Kora nevarēja atturēties, nepalūkojusies uz jaunāko māsu, kuras acīs iedegās karsts lūgums, rādot, cik ļoti viņai gribas dzīvot.

Ko viņš saka, mīļā Kora? — Alise trīcošā balsī vai­cāja. — Vai viņš saka, ka sūtīšot mani pie tēva?

Dažus mirkļus Kora uzlūkoja jaunāko māsu, un sejā viņai atspoguļojās varenu, pretrunīgu jūtu cīņa. Beidzot viņa sāka runāt vājā, bezcerības pilnā balsī, kas pauda gandrīz vai mātes maigumu.

— Alise, — viņa teica, — huronis piedāvā mums abām dzīvību.,, Nē, pat vairāk, viņš sola nogādāt Dankenu — mūsu dārgo Dankenu un tevi pie mūsu draugiem, pie mūsu tēva,,. pie mūsu bēdu sagrauztā tēva … ja es pār­varēšu savu ietiepīgo lepnumu un būšu ar mieru ..,

Balss viņai aizlūza.

— Runā! — Alise iesaucās. — Ko tad, mīļā Kora? Ak, kaut viņš būtu nācis ar šo priekšlikumu pie manis! Lai glābtu tevi, lai iepriecinātu veco tēvu, lai atbrīvotu Dan­kenu, ak, cik labprāt es mirtu!

Mirt? — Kora stingrākā, mierīgākā balsī rūgti sacīja. — Jā, tas būtu viegli. Nāve būtu labāka par to, ko viņš ļ prasa… Viņš grib, — viņa turpināja, — viņš grib, lai sekoju viņam mežos uz huroņu nometni, lai tur palieku, lai esmu ar mieru būt viņa sieva! Alise, mīļais bērns, mīļo māsiņ! Un arī jūs, major Heivard, palīdziet man ar savu padomu! Vai gribat pirkt savu dzīvību par tādu cenu? Un tu, Alise, vai gribi saņemt dzīvību pret tādu upuri? Dan­ken, sakiet man, kā rīkoties! Dodiet jūs abi man padomu, es jums bez ierunām paklausīšu!

— Vai es esmu ar mieru! — jaunais cilvēks pārsteigts un saniknots iesaucās. *— [10] Kora, Kora! Jūs zobojaties par mūsu nelaimi! Ne vārda vairs par šo riebīgo priekšlikumu! To iedomāties vien ir ļaunāk nekā tūkstošreiz mirt!

—- Es zināju, ka jūs tā atbildēsiet! — Kora iesaucās, vaigi viņai pietvīka un acīs pamirdzēja slēptas mīlas

kvēle. — Un tu, Alise? Tevis dēļ es nekurnēdama pakļau- šos visam …

Heivards un Kora velti gaidīja Alises atbildi. Rokas vi­ņai bija bezspēcīgi noslīgušas gar sāniem, tikai pirksti krampjaini raustījās. Gaišmatainā galviņa nokarājās uz krūtīm, un likās, ka Alise zaudējusi samaņu. Bet izrādījās, ka viņa tikai sabrukusi lielā satraukumā. Alise lēni pacēla galvu, seja bija pietvīkusi dziļā sašutumā, un viņa tikko spēja pateikt:

— Nē, nē, nē! Tad labāk mirsim, tāpat kā dzīvojām — abas kopā!

— Nu, tad mirsti! — Magva iekliedzās un meta neaiz­sargātajai Alisei ar tomahauku.

Redzot tādu noteiktību un vīrišķību gūsteknē, kuru viņš bija turējis par nevarīgu, vāju upuri, huronis grieža zo­bus nevaldāmā niknumā. Tomahauks nošņāca Heivardam gar galvu, nošķēla dažas Alises zeltaino matu sprogas un iecirtās kokā viņai virs galvas. To redzot, Dankens iede­gās dusmās, ar pārcilvēcisku spēku pārrāva saites un me­tās virsū otram indiānim, kas jau kaukdams mērķēja uz Alisi, lai cirstu trāpīgāk. Sākās cīņa, abi nogāzās zemē. Sarkanādainā kailais, gludais ķermenis izslīdēja Heivar­dam no rokām, indiānis izrāvās, uzlēca un nometās ar celi majoram uz krūtīm, ar visu milzīgā ķermeņa svaru pie­spiežot viņu pie zemes. Heivards redzēja pazibam dunci. Bet tajā pašā mirklī kaut kas nosvilpa gaisā un atskanēja šāviens. Heivards juta, ka smagums noveļas no krūtīm, dusmas indiāņa sejā pārvērtās šausmās, un tas beigts no­gāzās viņam blakus sausajās lapās.