D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Pārsteigti par sava biedra pēkšņo nāvi, huroņi sastinga. Bet, kad viņi aptvēra, cik droša roka raidījusi liktenīgi trāpīgo šāvienu pret ienaidnieku, nebaidoties skart draugu, no visu lūpām vienbalsīgi izlauzās sauciens: «Garā Kara­bīne!» — kas nobeidzās ar mežonīgām gaudām. Kā atbalss šīm gaudām atskanēja skaļš kliedziens no tuvējā koku pudura, kur neuzmanīgie huroņi bija atstājuši ieročus v Nākamajā mirklī parādījās Vanagacs. Steigā viņš nepa­guva pielādēt savu šauteni, ko bija atguvis no -mežoņiem, un metās viņiem virsū, platiem, vareniem vēzieniem vici­nādams to kā rungu. Bet, lai cik ātri un veikli izlūks tuvo­

jās, kāds spēcīgs stāvs aizsteidzās viņam garām, neticami pārdroši ieklupa mežoņu barā un, griezdams tomahauku ap galvu un draudoši vicinādams mirdzošo dunci, nostājās Korai priekšā. Pirms huroņi spēja attapties no šiem negai­dītajiem notikumiem un pārdrošās rīcības, parādījās kāds tēls. nāves izskatā, kā spoks paslīdēja viņiem garām un draudīgi nostājās pirmajam blakus. Kareivīgo uzbrucēju iztrūcināti, mežonīgie spīdzinātāji atrāvās nost no saviem upuriem, un cits caur citu atskanēja viņu īpatnējie pār­steiguma saucieni, kam sekoja skaļā balsī izkliegti bīs­tamie,_visiem zināmie vārdi:

— Ātrais Briedis! Lielā Čūska!

Taču huroņu piesardzīgais, modrais vadonis nebija tik viegli apmulsināms. Vērīgi pārlaidis skatienu mazajam laukumiņam, viņš tūlīt saprata, kā uzbrukums izdevies. Uzmudinādams biedrus ar kliedzieniem un savu piemēru, viņš izrāva garo, bīstamo dunci un, skaļi iekaucies, metās Cingačgukam virsū. Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Ne vienai, ne otrai pusei nebija šauteņu, tāpēc saķērās tuvcīņā, vīrs pret vīru.

Unkass atbildēja uz ienaidnieku kliedzieniem un, pie­skrējis klāt vienam hu ronim, ar spēcīgu, labi notēmētu loinahauka cirtienu pāršķēla viņam galvaskausu. Heivards izrāva no koka Magvas ieroci un arī metās cīņā. Tagad pretinieku skaits bija vienāds — un katrs spēkojās tikai ar vienu ienaidnieku. Cirtieni bira zibens ātrumā un ar viesuļvētras niknumu. Vanagacs ar sava varenā ieroča spēcīgu sitienu drīz vien nogāza otru huroņi. Heivards karstumā nenogaidīja pretinieka tuvošanos, bet meta vi­ņam ar tomahauku. Tas trāpīja indiānim pa pieri un uz brīdi aizkavēja viņa uzbrukumu. Šās mazās izdošanās iedrošināts, pārsteidzīgais jauneklis devās uz priekšu un uzbruka ienaidniekam kailām rokām. Tūliņ viņš saprata, cik pārsteidzīgs bijis savā pārdrošībā, jo tagad viņam bija jāliek lietā visa sava izveicība un drosme, lai izsargātos no saniknotā huroņa dunča. Juzdams, ka nespēs ilgāk pretoties veiklajam un izmanīgajam indiānim, Heivards sagrāba to dzelžainā tvērienā un spieda abas rokas pie sāniem. Tas prasīja tik daudz spēka, ka ilgi nebūtu iztu­rams. Šajā kritiskajā brīdī viņš izdzirdēja sev blakus klie­dzienu:

— Kaujiet neliešus! Nekādas žēlastības nolādētajiem mingiem!

Nākamajā mirklī Vanagacs šautenes laido» sadragāja Heivarda pretinieka galvaskausu. Huroņa muskuļi pēkšņi atslāba, un viņš beigts izslīdēja no majora rokām.

Kad Unkass bija nositis pirmo pretinieku, viņš kā izsal­cis lauva metās virsu otram. Piektais huronis, kam sākumā nebija pretinieka, redzēdams, ka visi aizņemti nāves cīņā, savā atriebības kārē bija nolēmis pabeigt pārtraukto ļaun­darību. Izgrūzdams uzvaras kliedzienu, viņš steidzās ne­aizsargātajai Korai klāt un jau iztālēm meta viņai ar savu aso karacirvi. Tomahauks aizķēra Koras plecu un pār­grieza klūgas, ar kurām viņa bija piesieta pie koka. Kora tagad varēja bēgt. Viņa izvairījās no mežoņa grābiena un, nebēdādama par savu drošību, metās pie Alises. Trī­cošiem pirkstiem viņa nemākulīgi mēģināja atraisīt klū­gas, kas saistīja māsu. Tik augstsirdīga cildenu jūtu iz­pausme spētu aizkustināt jebkura cilvēka sirdi, bet dusmu satracinātais huronis nepazina līdzcietības. Viņš sagrāba Koru aiz izirušajiem, kuplajiem matiem, atrāva no Alises un ar spēcīgu grūdienu rupji nospieda viņu uz ceļiem. Mežonis aptina plīvojošās cirtas sev ap roku, pacēla aug­šup un, ņirdzīgi, uzvaroši smiedamies, apvilka ar dunci loku ap Koras skaisti veidoto galvu. Bet par šo mežonīgo rotaļu huronim nācās dārgi samaksāt, un savu ļauno no­domu viņš vairs nepaguva īstenot. Viņu ieraudzīja Un­kass. Ar pāris lēcieniem jaunais mohikānis bija klāt un kā lode ietriecās ienaidniekam krūtīs, aizgrūda viņu lielu ga­balu nost un nogāza zemē. Grūdiens bija tik spēcīgs, ka arī Unkass pats nokrita huronim līdzās, taču acumirklī abi bija kājās un sāka asiņainu cīņu. Bet tā drīz bija galā: Heivarda tomahauks un Vanagacs šautene nolaidās uz huroņa galvas tieši tajā brīdī, kad Unkasa duncis sasnie­dza viņa sirdi.

Kauja bija pabeigta, tikai divcīņa starp Viltīgo Lapsu un Lielo Čūsku vēl turpinājās. Abi mežonīgie karavīri pierādīja, ka nav nejauši zīmīgie vārdi, kas tiem piešķirti par varoņdarbiem agrākajās kaujās. Sākumā viņi kādu laiku tikai vairījās viens no otra veiklajiem, straujajiem dūrieniem, tad pēkšņi metās tuvcīņā un nogāzās zemē, sa­vijusies kamolā kā divas čūskas. Kad pārējie uzvarētāji savu darbu bija pabeiguši, viņi abu nikno indiāņu vietā redzēja tikai putekļu un lapu virpuli, kas, gluži kā viesuļa nests, vēlās no nelielā laukuma centra uz vienu malu. Dēla mīlestības, draudzības un pateicības jūtas dzina Heivardu un viņa biedrus uz to vietu, kur mutuļoja cīnītāju sacel­tais putekļu mākonis. Bet velti Unkass skraidīja tam ap­kārt, vēlēdamies iegrūst dunci tēva ienaidnieka sirdī; velti Vanagacs pacēla šauteni. Heivards raudzīja satvert hu­roņa kājas, bet likās, ka pēkšņi viņa rokas zaudējušas spēku. Smiltis un asinis klāja abus pretiniekus, viņu ātro, veiklo kustību dēļ radās iespaids, ka zemē lokās tikai viens ķermenis. Baismīgi izkrāsotā mohikāņa figūra un tumšais huroņa stāvs tik ātri zibēja acu priekšā, ka draugi nezināja, kurā brīdi cirst un kādā virzienā vērst savu ieroci. Dažreiz īsu mirkli cauri putekļu virpulim pamir­dzēja Magvas degošās acis — gluži kā baziliskam pasakā. Sājos īsajos brīžos huronis paguva izlasīt ienīstajās sejās cīņas iznākumu, par ko liecināja jau pati ienaidnieku klātbūtne. Bet, pirms kāds cirtiens spēja sasniegt viņa nā­vei nolemto galvu, tās vietā jau pazibēja Čingačguka drūmā seja. Tagad cīnītāji bija pārvietojušies no laukuma vidus uz vienu malu pie pašas kraujas. Beidzot mohikā­nim radās izdevība izdarīt spēcīgu dūrienu ar savu dunci. Magvas rokas kļuva slābanas, viņš atkrita uz muguras — acīmredzot bez dzīvības. Viņa pretinieks uzlēca kājās un izkliedza uzvaras saucienu, kas atbalsojās zem koku vel­vēm.

Varoņi delavari! Mohikānis ir uzvarējis! — Vanag­acs iesaucās un atvēzējās ar garās, liktenīgās šautenes laidi. — Baltā vīra beidzamais sitiens nemazinās uzvarē­tāja nopelnus un neatņems viņam tiesības uz skalpu!

Bet mirklī, kad bīstamais ierocis grasījās nolaisties, hu­ronis pēkšņi izvairījās, pārvēlās pāri kraujai, pietrūkās kājās un ar vienu lēcienu nozuda krūmu biezoknī, kas klāja kalna nogāzi. Delavari, kas bija domājuši, ka ienaid­nieks ir beigts, pārsteigumā iekliedzās un metās viņam pakaļ ātri un trokšņaini kā briedi pamanījuši medību suņi, bet izlūka spalgais, īpatnējais kliedziens viņus tūliņ ap­stādināja un lika atgriezties kalna virsotnē.

— Tas izskatās pēc viņa! — rūdītais mežu pazinējs iesaucās. — Viltīgs melis un nelietis viņš vienmēr bijis! Ja godīgs delavars tiktu uzvarēts, tas mierīgi gulētu un saņemtu savu sitienu pa galvu, bet šie nelietīgie makuasi turas pie dzīvības kā meža kaķi. Lai viņš skrien, lai skrien! Viņš ir viens pats, viņaiņ nav ne šautenes, ne stopa, un viņa draugi franči ir tālu. Kā čūska, kas zau­dējusi zobus, viņš ir nekaitīgs. Skaties, Unkas, — viņš piebilda delavaru valodā, — tavs tēvs jau noņem skalpus! Derētu apstaigāt un aptaustīt pārējos neliešus, citādi vēl kāds aizcilpos mežā, kliegdams kā sīlis.