D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kora un Alise steigšus nokāpa no zirgiem cerībā vakara vēsumā atpūsties drošā vietā, kur, kā viņām šķita, kād­reiz uzturas vienīgi meža zvēri.

— Vai nebūtu prātīgāk atpūtai izvēlēties kādu slēptāku vietu, mans cienījamais draugs? — piesardzīgais Heivards jautāja, redzēdams, ka izlūks apskati jau pabeidzis. — Vai mums nederētu apmesties kādā mazāk zināmā, nomaļākā vietā?

— Tie, kas zina, ka šis cietoksnis kādreiz celts, gandrīz visi ir miruši, — Vanagacs lēni un domīgi atbildēja. — Tā­das sadursmes, kādas šeit notika starp mohikāņiem un mohaukiem, reti kad apraksta grāmatās. Toreiz es vēl biju ļoti jauns un gāju kopā ar delavariem, jo zināju, ka šī cilts cieš pārestības un tiek apspiesta. Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis mohauku velni turēja ielenkumā šo cietoksni, slāpdami mūsu asiņu. Es izdomāju šā cietokšņa plānu un cēlu to, lai gan neesmu indiānis, bet, kā jums zināms, tīrasiņu baltais. Delavari palīdzēja celt, un mēs karojām desmit vīru pret divdesmit, kamēr mūsu skaits kļuva vienāds. Tad mēs brukām laukā tiem suņiem virsū, un neviens no viņiem neatgriezās mājās pastāstīt par biedru likteni. Jā, jā, toreiz es biju jauns, nebiju pieradis pie asinīm. Nespēju panest domu, ka cilvēki ar tādu pašu dvēseli kā manējā gulēs neapbedīti virs zemes, ka zvēri tos plosīs un lietus balinās viņu kaulus. Pats ar savām rokām es viņus apraku tur zem tā uzkalniņa, uz kura jūs tagad sēžat. Jāsaka, tur ir ļoti patīkami sēdēt, lai gan tas celts no cilvēku kauliem.

Heivards un abas māsas reizē pietrūkās no zaļā kapu kalniņa. Lai gan meitenes nesen bija redzējušas īsti bais­mīgus skatus, viņas pārņēma šausmas, iedomājoties, ka atrodas tik tuvu mohauku kapam. Pelēkā krēsla, drūmais, ar tumšu zāli apaugušais laukumiņš, biezie krūmi tam ap­kārt, aiz kuriem klusās priedes likās sniedzamies līdz pa­šām debesīm, — tas viss viesa sirdī baiguma sajūtu.

— Viņi ir beigti, viņi it nekaitīgi, — Vanagacs sacīja, atmezdams ar roku, un skumji pasmaidīja par meiteņu uztraukumu. — Nekad vairs neatskanēs viņu karasau- ciens, nekad viņi vairs nevicinās tomahauku! Un arī no tiem, kas viņus tur noguldīja, dzīvi esam vienīgi Čingač- guks un es! Kopā ar mohikāni karoja viņa brāļi un ģime­nes locekļi, bet jūsu priekšā ir visi, kas atlikuši no viņa cilts.

Klausītāji neviļus līdzjūtīgi palūkojās uz abiem indiā­ņiem un domāja par viņu bēdīgo likteni. Mohikāņu tum­šie stāvi bija redzami cietokšņa ēnā, un dēls ar dedzīgu interesi klausījās tēva stāstā par tiem, kuru vārdi dzīvoja viņa atmiņā, apvīti ar drosmes un cildenu cilts tikumu oreolu.

Bija jau kļuvis gluži tumšs. Mednieks ar biedriem sa­gatavoja abām sievietēm naktsmītni. Avotu, kura dēļ ieze­mieši pirms daudziem gadiem bija izvēlējušies šo vietu pagaidu nocietinājumam, iztīrīja no lapām, un no zemes izplūda dzidra ūdens strūkla, veldzējot zaļojošo pakalna nogāzi. Vecā cietokšņa vienu stūri apjūma, lai pasargātos no lielās rasas, kāda parasti medz būt naktis šajā apvidū. Zem nojumes sakrāva smaržīgus zarus un sausas lapas māsām par guļvietu.

Kamēr čaklie mežinieki rīkojās ap naktsmītni, Alise un Kora ieturēja vakariņas, lai gan ēda vairāk nepieciešamī­bas nekā izsalkuma dēļ. Tad viņas apgūlās smaržīgajās cisās un drīz aizmiga.

Heivards bija nolēmis naktī negulēt un palikt ārpusē par sargu, bet Vanagacs mierīgi nogūlās zālē un, norādī­jis uz Čingacguku, teica:

— Baltā cilvēka acis ir par daudz miegainas un aklas, lai izturētu nakts sardzi. Sardzē būs mohikānis, tādēļ mēs varam gulēt mierīgi.

— Es jau pagājušajā naktī gulēju, kad man vajadzēja būt sardzē, — Heivards atbildēja. — Jums atpūta vairāk nepieciešama nekā man, jo jūs izturējāties kā īsts kara­vīrs. Lai visi pārējie liekas gulēt, es stāvēšu sardzē.

— Ja mēs atrastos starp sešdesmitā pulka baltajām tel­tīm un mūsu pretinieki būtu franči, tad labāka sarga par jums es nevēlētos, — izlūks teica. — Bet nakts tumsā šajā mūžamežā jūs būsiet nevarīgs kā bērns un jūsu mod­rība lieka. Tāpēc dariet kā Unkass un es, ejiet gulēt un guliet mierīgi.

Heivards tiešām redzēja, ka, viņiem vēl sarunājoties, jaunais indiānis jau bija nogūlies pakalna nogāzē kā cil­vēks, kas grib izmantot atpūtas laiku pēc iespējas pilnī­gāk. Arī Dāvids, kuram mēle, burtiski, lipa pie žokļiem, jo viņu pēc ievainojuma mocīja drudzis, kas grūtā pārgā­jiena laikā bija vēl pastiprinājies, sekoja Unkasa piemē­ram. Jaunais cilvēks nevēlējās veltīgi strīdēties un izlikās piekrītam. Atspiedis muguru pret baļķu sienu, viņš atlai­dās pusguļus, cieši apņēmies neaizvērt ne acu, iekāms dārgās apsargājamās būtnes nebūs nodevis paša Monro rokās. Vanagacs, pārliecināts, ka Heivardu pierunājis, drīz aizmiga, un vientuļajā stūrītī iestājās tāds pats dziļš klu­sums, kāds tur valdīja, kad viņi ieradās.

Labu brīdi Heivards bija modrs un klausījās visos trok­šņos, kas atskanēja no meža puses. Kad viņa acis pierada pie- nakts ēnām un parādījās arī zvaigznes, viņš varēja atšķirt biedru stāvus, kas gulēja netālu zālē. Viņš redzēja arī Čingačguka augumu, taisnu un nekustīgu kā vienu no kokiem, kas auga ap cietoksni. Viņš dzirdēja netālu no sevis guļošo māsu kluso elpu, un viņa ausis uztvēra kat­ras lapiņas čabēšanu lēnajā vēsmiņā. Bet pamazām vakar­lēpja skumīgie saucieni saplūda ar pūces brēcieniem. Sma­gie plaksti gausi cēlās pret spožajām zvaigznēm, un Hei­vardam likās, ka viņš tās redz ar aizvērtām acīm. īsajos nomoda mirkļos viņš noturēja krūmu par Cingačguku; tad galva noslīga uz pleca, plecs atbalstījās pret zemi, līdz beidzot viss jaunekļa stāvs kļuva nevarīgs un šļaugans — un viņš aizmiga cietā miegā.

Viegls pieskāriens pie pleca viņu uzmodināja. Lai gan pieskāriens bija ļoti maigs, majors tūlīt apmulsis-pielēca kājās, atcerēdamies pienākumu, ko bija uzņēmies nakts sākumā.

— Kas nāk? — viņš jautāja un tvēra pēc zobena.

— Runā! Draugs vai ienaidnieks?

— Draugs, — Cingačguks klusu atbildēja. Rādot uz mē­nesi, kas lēja maigu gaismu klajumā taisni pār viņu nakts­mītni, viņš lauzītā angļu valodā piebilda: — Mēness nāk; baltā vīra forts tālu, tālu; laiks iet, kamēr miegs slēdz francim abas acis!

— Tev taisnība! Pasauc mūsu draugus un apseglo zir­gus, kamēr es pamodināšu abas meitenes.

— Mēs esam nomodā, Danken, — no cietokšņa atska­nēja Alises balss kā sudraba zvaniņš. — Pēc tik atspirdzi­noša miega mēs esam gatavas tūliņ doties ceļā. Bet jūs esat mūsu dēļ visu garo nakti palicis nomodā pēc tik no­gurdinošas dienas.

— Sakiet labāk, ka man vajadzēja būt nomodā, bet acis mani piekrāpa. Jau otrreiz esmu bijis nederīgs uzdevu­mam, kas man uzticēts.

— Nē, Danken, nerunājiet tā! — smaidošā Alise viņu pārtrauca un iznāca no cietokšņa ēnas mēness gaismā.

— Es zinu, ka jūs pats par sevi nerūpējaties, bet arvien domājat par citiem. Vai mēs nevarētu šeit uzkavēties ilgāk, lai jūs atpūstos? Mēs ar Koru labprāt, ļoti labprāt paliksim nomodā, kamēr jūs un visi šie drosmīgie vīrieši mazliet atpūtīsieties.

— Ja kauns varētu izdziedēt mani no miegainības, es nekad neaizvērtu acis, — jaunais cilvēks samulsis sacīja, uzlūkodams Alisi, bet redzēja viņas sejā vienīgi maigas rūpes, nevis izsmieklu.

Viņa vārdus pārtrauca kluss Čingačguka izsauciens. Unkass tūliņ saslējās sasprindzinātā uzmanībā.