D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Mohikāņi dzird, ka šurp nāk ienaidnieks, — Vanag­acs, kas tāpat kā visi pārējie bija jau nomodā, čukstēja. — Viņi jūt briesmas gaisā!

— Lai dievs pasargā! — Heivards iesaucās. Ir taču jau pietiekami daudz asiņu izliets!

Runājot viņš tomēr satvēra šauteni un iznāca priekšā.

— Kāds zvērs ložņā ap mums, barību meklējot, — viņš čukstēja, kad sadzirdēja tālumā skaņas, kas bija uztrau­kušas mohikāņus.

— Kuš! — izlūks viņu apsauca. — Tas ir cilvēks. Pat es sadzirdu viņa soļus, lai gan, salīdzinot ar indiāņiem, mana dzirde ir vāja. Aizbēgušais huronis būs sastapis kādu no Monkalma priekšposteņiem, un viņi būs atraduši mūsu pēdas. Es gan šajā vietā nevēlētos izliet vēl vairāk asiņu, — viņš piebilda, pamezdams nemierīgu skatienu uz apkārtējiem, tikko saredzamajiem priekšmetiem. — Bet, kam jānotiek, tas notiks! Unkas, ieved zirgus cietoksnī! Un jūs, draugi, sekojiet viņam! Lai gan cietoksnis ir vecs un nedrošs, tomēr patvērums, un jau agrāk tajā ir rībējis šāvienu troksnis!

Mohikānis tūliņ paklausīja un ieveda zirgus sagruvu­šajā celtnē. Arī visi pārējie klusiņām iegāja iekšā.

Tagad tuvojošos soļus varēja sadzirdēt tik skaidri, ka vairs nebija nekādu šaubu. Atskanēja arī balsis, kas sa­saucās huroņu valodā. Kad mežoņi sasniedza vietu, kur zirgi bija lauzušies cauri biezoknim, kas apņēma cietok­sni, viņi neziņā apstājās, jo acīmredzot bija pazaudējuši pēdas.

Spriežot pēc balsīm, ap divdesmit cilvēku bija sapulcē­jušies vienuviet un.skaļi apspriedās.

— Nelieši zina, cik vāji mūsu spēki, — Vanagacs čuk­stēja, stāvēdams dziļajā ēnā Heivardam blakus un lūkoda­mies pa baļķu spraugu. — Citādi viņi neizturētos gājienā kā pļāpīgas sievas! Paklausieties tikai šos rāpuļus! Liekas, katram no tiem ir divas mēles, bet viena pati kāja!

Lai gan Heivards cīņā arvien bija drosmīgs un pat nikns, šajā mokošu šaubu pilnajā brīdī viņš nekā nespēja atbildēt uz izlūka aukstasinīgajiem vārdiem, Viņš tikai sa­tvēra ciešāk šauteni un nenovērsa acu no šaurās sprau­gas, pa kuru sasprindzinātā vērībā lūkojās mēnesnīcā. Va­rēja sadzirdēt kādu rupjāku pavēlošu balsi, un pavēlei se­koja godbijīgs klusums, Lapu čaboņa un sauso zaru brik­šķēšana liecināja, ka mežoņu bars sadalījies, meklējot nozaudētās pēdas. Par laimi, mēnesnīca gan apspīdēja sa­gruvušo cietoksni un apkārtējo klajumu, bet nebija tik spoža, lai izspiestos cauri biezajam zaru jumam, un mežā valdīja dziļa krēsla. Meklēšanai nebija panākumu, jo ceļo­tāji bija nogriezušies no taciņas mežā tik ātri un pēkšņi, ka tumsā viņu pēdas nebija iespējams sazīmēt.

Bet drīz vien varēja dzirdēt, ka mežoņi laužas cauri krū­miem un pamazām tuvojas kastaņu jaunaudzes malai.

— Viņi nāk! — Heivards iesaucās un pūlējās izbāzt šauteni pa spraugu starp baļķiem. Kad pienāks tuvāk, šausim!

— Lieciet šauteni mierā! — izlūks sacīja. — Krama troksnis un pulvera smaka atvilinās viņus šurp. Ja dievs gribēs, ka mums jācīnās par saviem skalpiem, tad paļau­jieties uz vīriem, kas zina mežoņu paražas un nevilcinā­sies, kad dzirdēs karasaucienu.

Heivards nemierīgi atskatījās un redzēja, ka trīcošās māsas iespiedušās pašā tālākajā kaktiņā, bet mohikāņi stāv ēnā nekustīgi ,kā stabi, gatavi uzbrukt, ja tas būs va­jadzīgs. Viņš apvaldīja nepacietību un atkal skatījās laukā, gaidot, kas notiks tālāk. Šajā mirklī no krūmiem izlīda liela auguma apbruņots huronis un panāca dažus soļus uz priekšu klajumā. Mēness spoži apgaismoja viņa tumšo seju, un, kad viņš ieraudzīja veco cietoksni, tajā atspogu­ļojās pārsteigums un ziņkāre. Huronis iekliedzās, kā to indiāņi parasti dara pārsteigumā, un klusā balsī pasauca kādu no biedriem,

Abi dabas bērni labu brīdi stāvēja un sarunājās savā izloksnē, rādīdami uz sagruvušo celtni. Tad viņi lēni, vil­cinādamies, soli pa solim tuvojās un, laiku pa laikam ap­stādamies, skatījās uz veco cietoksni kā iztraucēti brieži, kuros ziņkāre cīnās ar kaujas dziņu. Viens no huroņiem nejauši uzmina kapa kopai un noliecās to aplūkot. Šajā mirklī Heivards redzēja, ka izlūks izvelk dunci un nolaiž šautenes stobru. Arī jaunais cilvēks darīja to pašu, saga­tavodamies cīņai, kas šķita nenovēršama. *

Huroņi bija tik tuvu, ka mazākā zirgu pakustēšanās vai skaļāka cilvēka nopūta bēgļus nodotu. Bet huroņi, sapra­tuši, kas tas par uzkalniņu, pievērsa uzmanību citām lie­tām. Viņi sarunājās klusā un svinīgā balsī, acīmredzot godbijības pārņemti un arī tā kā nobijušies. Acis no sa­gruvušā cietokšņa nenovēršot, viņi piesardzīgi kāpās atpa­kaļ, it kā gaidītu, ka pie klusajām sienām tūliņ parādīsies mirušo gari. Sasnieguši krūmāju, viņi klusu ielīda bie­zoknī un nozuda.

Vanagacs atspieda šautenes laidi pret zemi, dziļi uz­elpoja un nočukstēja:

— Ha! Viņi godā mirušos. Tas šoreiz izglāba viņiem • dzīvību un varbūt arī citiem, kas labāki par viņiem!

Heivards uzmeta medniekam īsu skatienu, bet neatbil­dēja un pievērsās tam, kas viņu vairāk interesēja. Viņš dzirdēja, ka abi huroņi izgāja cauri krūmājam, un drīz noprata, ka pārējie pienākuši klāt un uzmanīgi klausās viņu stāstu. Labu brīdi huroņi nopietni un svinīgi apsprie­dās, gluži citādi nekā pirmīt, kad bija trokšņaini salasīju­šies barā. Drīz viņu balsis kļuva klusākas, attālinājās, līdz beidzot mežā noklusa pavisam.

Vanagacs nogaidīja, kamēr vērīgais čingačguks deva signālu, ka vajātāji aizgājuši jau krietni tālu, tad pamāja Heivardam, lai atved zirgus un palīdz māsām uzkāpt seg­los. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņi izgāja laukā pa pusaiz- gruvušo izeju un devās projām no cietokšņa pretējā vir­zienā, nevis uz to pusi, no kuras bija ieradušies. Māsas vēl uzmeta bailīgus skatienus klusajai kapu kopai un cie­tokšņa drupām. Tad viņi atstāja aiz sevis mēnesnīcas ap.- spīdēto klajumu un ienira meža necaurredzamajā tumsā.

Kamēr ceļotāji steigšus atstāja cietoksni un nokļuva dziļi mežā, ikviens domāja tikai par bēgšanu un nerunāja ne vārda, pat nesačukstējās. Izlūks atkal gāja pulciņam pa priekšu, bet tagad, lai gan viņus no ienaidniekiem šķīra neliels atstatums, viņa soļi bija daudz lēnāki nekā iepriekšējā dienā, jo šis apvidus bija viņam pilnīgi svešs. Vairākas reizes viņš apstājās apspriesties ar sabiedrota­jiem mohikāņiem, gan norādīdams uz mēnesi, gan rūpīgi aplūkodams koku mizu. Tādos brīžos Heivards un abas māsas sasprindzināja dzirdi, kura briesmu nojautā bija kļuvusi daudz asāka, un mēģināja uztvert skaņas, kas brī­dinātu par ienaidnieku tuvumu. Taču likās, ka viss mil­zīgais novads ieslīdzis dziļā miegā; no meža biezokņa ne­nāca ne skaņa, izņemot tikko saklausāmu strauta burbu- ļošanu tālumā. Dusēja putni, zvēri un arī cilvēki, ja tie slēpās kaut kur plašajos mežos. Bet strauta klusā čalošana tūliņ izgaisināja ceļvežu šaubas, un viņi steidzīgi pagrie­zās uz tā pusi.

Sasniedzis strautu, Vanagacs afkal apstājās.. Viņš no­vilka mokasīnus un lika Heivardam ar Gamutu darīt to pašu. Iebriduši ūdenī, viņi veselu stundu gāja pa strauta gultni, neatstājot pēdu. Mēness jau bija iegrimis milzīgā, melnā mākonī pie rietumu apvāršņa, kad viņi izkāpa no seklā," līkumotā strauta un nonāca smilšainā, ar mežu ap­augušā līdzenumā. Šeit izlūks acīmredzot jutās kā mājās, jo viņš turpināja ceļu tik droši un ātri kā cilvēks, kas zina, ko dara. Taka drīz kļuva nelīdzena, un ceļotāji ievē­roja, ka kalni pienākuši pavisam tuvu abās pusēs un ka viņi atrodas pie plašas aizas ieejas. Pēkšņi Vanagacs ap­stājās, nogaidīja, kamēr pārējie pienāca klāt, un tad ieru­nājās tik klusā balsī, ka viņa vārdi nakts klusumā likās vēl nopietnāki.