D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Sūtot savas nodaļas kaujā, jūs atrodat par vajadzīgu vismaz noteikt pazīšanas zīmes un apmešanās vietas, lai tie, kas cīnās jūsu pusē, zinātu, kad un kur viņi var satikt savējos, — izlūks nomurmināja.

— Paklausieties! — Dankens viņu pārtrauca. — Jūs no šā uzticamā gūstekņu pavadoņa dzirdējāt, ka te ir divas indiāņu ciltis, ja pat ne dažādas tautības. Vienā no tām — tajā, kas, pēc jūsu domām,- ir delavaru atzarojums, — at­rodas tā, kuru jūs saucat par «tumšmataino». Otra — jau­nākā no lēdijām — tātad noteikti ir pie mūsu atklātajiem ienaidniekiem — huroņiem. Mana jaunība un virsnieka gods liek man doties turp. Kamēr jūs vedīsiet sarunas ar saviem draugiem par vienas māsas izdošanu, es atbrīvošu otru vai miršu.

Jaunā karavīra acīs dega atmodies cīņas gars, viņa augums stalti izslējās. Kaut gan Vanagacs bija visai bieži sastapies ar indiāņu viltībām un saprata, cik bīstams ir šāds solis, viņš tomēr lāgā nezināja, kā atrunāt Heivardu no pēkšņā lēmuma.

Varbūt šai priekšlikumā bija kaut kas tāds, kas atbilda paša izlūka drosmīgajam raksturam, jo viņa noskaņojums piepeši pārmainījās. Vairs nemēģinādams pretoties jau­nekļa plānam, viņš tagad darīja visu, lai tas izdotos.

— Nu, — viņš teica, labsirdīgi smaidīdams, — briedim, kas grib mesties ūdenī, jāiet prĢtī, nevis no muguras. Cin- gačgukam ir visdažādākās krāsas. Apsēdieties uz šā baļķa! Lieku galvu ķīlā, ka viņš no jums drīz iztaisīs īstu muļķi un jūs būsiet apmierināts.

Dankens paklausīja. Mohikānis, kas bija uzmanīgi klau­sījies sarunā, labprāt ķērās pie darba. Būdams pieredzējis meistars visās savas cilts smalkajās mākslās, viņš ļoti iz­veicīgi un ātri uzkrāsoja fantastisko ēnojumu, ko ieze­mieši mēdz uzskatīt par draudzīga un jautra noskaņojuma zīmi. Viņš ļoti uzmanījās, lai neuzvilktu kādu līniju, ko varētu iztulkot kā slepenu izaicinājumu uz karu, turpre­tim jo rūpīgi iezīmēja tos vilcienus, kam vajadzēja paust draudzību.

Tā kā Heivards jau bija tērpies tādā apģērbā, kas pie­tiekami pārvērta viņa ārieni, tad patiešām viņu tagad va­rēja noturēt par burvju mākslinieku, kas klaiņā starp draudzīgajām sabiedroto ciltīm.

Kad tika atzīts, ka viņš*ir pietiekami izkrāsots, izlūks neskopojās ar draudzīgiem padomiem, norunāja signālus un noteica satikšanās vietu. Monro un viņa jaunā drauga atvadīšanās bija skumīgāka, tomēr sirmgalvis savā dvēseles nomāktībā uzņēma šo šķiršanos ar tādu vienaldzību, kādu citos apstākļos viņa godīgais un atsaucīgais raksturs ne­būtu pieļāvis. Izlūks paveda Heivardu sānis un pastāstīja, ka ir nolēmis atstāt veco karavīru kādā drošā vietā Čin­gačguka uzraudzībā, kamēr pats ar Unkasu dosies izlūkos uz cilti, kura, kā viņam ir pamats domāt, pieder pie dela- variem. Pēc tam viņš atkal deva padomus un, piekodinā­jis Heivardam būt piesardzīgam, beidzot svinīgi un izjusti sacīja!

Nū/ lai dievs jūs sargā! Maņ patīk jūsu vīrišķība, jo tā piederas jauneklim ar karstām asinīm un drosmīgu sirdi. Bet ņemiet vērā pieredzējuša vīra brīdinājumu. Lai uzvarētu mingu, jums vajadzēs visu savu vīrišķību un asāku prātu, nekā var smelties grāmatās. Lai dievs jūs sargā! Ja huroņiem izdosies jūs noskalpēt, paļaujieties uz solījumu, ko dod cilvēks, kuram palīgos it divi braši ka­rotāji. Par katru jūsu matu kritīs viens ienaidnieks!

Dankēns sirsnīgi paspieda izlūka roku, vēlreiz palūdza rūpēties par viņa sirmo draugu un deva Dāvidam zīmi doties ceļā. Vanagacs labu brīdi ar neslēptu sajūsmu no­raudzījās pakaļ enerģiskajam un pārgalvīgajam jaunek­lim, tad, domīgi pašūpojis galvu, pagriezās un aizveda pa­likušos pulciņa locekļus dziļāk mežā.

Ceļš, kuru bija izvēlējušies Dankens ar Dāvidu, veda tieši pārļ bebru izcirtumam gar dīķa malu. Tikai tagad, palicis divatā ar šo vientiesi, no kura nevarēja gaidīt ne­kādu palīdzību briesmu brīdī, Dankens sāka tā īsti aptvert, cik grūtu uzdevumu viņš uzņēmies.JSabiezējusī krēsla pa­darīja apkārtējo tuksnesīgo, mežonīgo ainavu vēl drū­māku, un pat bebru mazo mājokļu klusums likās draudīgs.

Apgājuši pa vienu pusi gandrīz puslokā apkārt dīķim, Heivards ar Dāvidu attālinājās no tā un sāka kāpt nelie­lajā augstienē, kas pacēlās ieplakā, caur kuru veda viņu ceļš. Pēc pusstundas viņi sasniedza kādu citu klajumu, kuru, kā varēja redzēt, arī bija nolīduši bebri, taču acīm­redzot kaut kas bija pamudinājis gudros dzīvniekus aiziet no šejienes. Gluži saprotamas izjūtas lika Dankenam kādu mirkli vilcināties, iekāms viņš atstāja krūmu aizslēpto taku — tā apstājas cilvēks, lai saņemtu visus savus spē­kus, pirms uzsāk bīstamu mēģinājumu.

Klajuma pretējā pusē — netālu no strauta, kas burbu­ļodams'traucās no augšas pāri klintīm, bija redzamas kā­das piecdesmit vai sešdesmit būdiņas, rupji darinātas no baļķiem, žagariem un māliem. Tās bija saceltas juku jukām, un likās, ka to cēlāji pavisam maz domājuši par kārt.ību un glītumu. Šai ziņā tās ne tuvu nevarēja sacen­sties ar nupat redzētajiem bebru mitekļiem, tādēļ Dankens sagatavojās te piedzīvot vēl kādu jaunu, ne mazāku-pār­steigumu. Šī priekšnojauta apstiprinājās, kad neskaidrajā krēslā viņš ieraudzīja kādus divdesmit vai trīsdesmit stā­vus citu pēc cita paceļamies no garās, asās zāles būdu priekšā un tad atkal pazūdam, it kā tie būtu zemē ielīduši. Redzot tik pēkšņi un acumirklīgi pazibam šīs figūras, Dan- kenam drīzāk šķita, ka tur snaikstās tumši spoki, nevis būtnes ar miesu un asinīm. Uz mirkli pavīdēja kāds izdē­dējis, kails stāvs, mežonīgi vicinādams paceltās rokas, tad vieta, kur tas nupat vēl stāvēja, jau atkal bija tukša, bet šī-pati figūra vai arī kāda cita tikpat mistiska pēkšņi pa­rādījās kaut kur citur. Redzēdams, ka viņa biedrs vilcinās, un pamanījis, kam pievērsts tā skatiens, Dāvids ierunājās, liekot Heivardam kaut cik atjēgties.

— Šeit ir daudz auglīgas, vēl nekultivētas zemes, — viņš teica. — Un es bez paščildināšanās grēka varētu pie­bilst, ka manas īslaicīgās uzturēšanās laikā šajos pagānu mitekļos daudz labas sēklas ir izkaisīts ceļmalā.

— Šīm ciltīm vairāk tīk medības nekā darbarūķu dzīve, — atbildēja Dankens, nesapratis Dāvidu un arvien vēl raudzīdamies uz dīvaino skatu.

— Nu jau trīs vakarus es esmu uzkavējies šeit un trīs reizes esmu sapulcinājis šos zeņķus, lai viņi piebiedrotos svētām dziesmām. Bet uz visām manām pūlēm viņi atbil­dēja ar tādu kaukšanu un gaudošanu, kas stindzināja manu dvēseli.

— Par ko jūs runājat?

— Par šiem velna bērniem, kas izšķiež dārgos mirkļus tur ar to tukšo ķēmošanos. Ak! Zemē, kur aug bērzi, ne­kad nav redzēta rīkste, un man nevajadzētu brīnīties, ka likteņa labākās dāvanas tiek izniekotas šādos kliedzienos.

Dāvids aizspieda ausis, lai nedzirdētu iezemiešu bērnu bara kaucienu, kas spalgi atbalsojās mežā. Savilcis lūpas nicīgā smīnā, Dankens stingi sacīja:

— Iesim!

Un viņi turpināja savu ceļu uz «vīlistiešu teltīm», kā Dāvids mēdza dēvēt indiāņu nometni.

Indiāņi pie savām nometnēm parasti nemēdz izlikt bru­ņotus sargus, kā to dara baltie. Tādēļ par Dankena un Dāvida tuvošanos pagaidām nekas nebija zināms, un bērnu bara vidū, kas rotaļājās iepriekš aprakstītajā veidā, viņi parādījās pavisam negaidīti. Bet, tiklīdz mazie viņus pa­manīja, tie visi vienā mutē spalgi un brīdinoši ieaurojās un tad kā pēc burvja mājiena nozuda atnācēju acīm. Pie zemes pieplakušo bērneļu kailie, sarkanbrūnie ķermeņi krēslā tā saplūda ar savītušo zāli, ka pirmajā mirklī šķita, it kā tie patiešām būtu zemē ielīduši, taču, attapies no pārsteiguma un ielūkojies uzmanīgāk, Dankens redzēja, ka no visām pusēm viņu vēro šaudīgi tumšu, izbolītu acu skatieni.