D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Kad virsaitis lēnām izrunāja šos vārdus, pēc katra tei­kuma apstādamies, lai izceltu tā nozīmi, vainīgais aiz cie­ņas pret runātāja stāvokli un gadiem pacēla galvu. Vina sejā cīnījās kauna jūtas, šausmas un lepnums. Aiz dvēse­les mokām sašaurinājušos acu skatiens pārslīdēja cilvē­kiem, kam viņa gods bija dārgāks par visu, un uz vienu mirkli viņā uzvarēja lepnuma jūtas. Viņš pietrūkās kājās, atsedza krūtis un nekustīgi raudzījās uz aso, spožo dunci, ko jau bija pacēlis nepielūdzamais tiesnesis. Kad tā asmens lēnām iespiedās viņa sirdī, viņš pat pasmaidīja, it kā prie­cādamies, ka nāve nav tik briesmīga, kā viņš to bija iedo­mājies, un tad smagi nogāzās uz mutes pie nekustīgā un nesatricināmā Unkasa kājām.

Indiāniete skaļi un žēlabaini iekaucās un nometa lāpu zemē. Viss ietinās tumsā. Skatītāji nodrebēdami izslīdēja no būdas, un Dankenam likās, ka viņš un vēl trīcošais huroņa ķermenis ir vienīgie, kas te palikuši.

Jau nākamajā acumirklī jauneklis pārliecinājās, ka ir maldījies. Kāda plauksta smagi uzgūlās viņa rokai, un Unkasa klusā balss iečukstēja ausī:

— Huroņi ir suņi. Gļēvuļa asinis karavīram neliek no­drebēt. Sirmā Galva un sagamors ir drošībā, un Vanagacs šautene nesnauž. Ejiet, Unkass un Dāsnā Roka tagad ir svešinieki! Diezgan.

Heivardam būtu gribējies uzzināt kaut ko vairāk, bet draugs viegli pastūma viņu uz durvju pusi, tā atgādinot briesmas, kādas var draudēt, ja viņu saruna tiktu atklāta. Lēnām un negribīgi Dankens izgāja ārā un iejaucās pūlī, kas kavējās turpat tuvumā. Dziestošie ugunskuri blāvi un neskaidri apgaismoja tumšos stāvus, kas klusēdami klai- ņāja šurp un turp; brīžiem, kād^ kāds spožāks gaismas stars iespīdēja būdā, kļuva redzams Unkass, kas arvien vēl stalti stāvēja līdzās beigtajam huronim.

Drīz vien būdā atkal iegāja bariņš indiāņu, kas, izvākuši ārā huroņa mirstīgās atliekas, aiznesa tās uz tuvējo mežu.

Neviena neievērots un neiztaujāts, Dankens klaiņoja starp būdām, cerēdams uziet kaut kādas pēdas no tās, kuras dēļ viņš ^bija uzņēmies šo risku. Pašreiz huroņu nometnē val­dīja tāds satraukums, ka nebūtu grūti aizbēgt un atgriez­ties pie saviem biedriem, ja vien viņš to «vēlētos. Taču tagad Dankēnu šeit saistīja ne tikai bažas par Alisi, nedo­damas miera ne mirkli, bet arī, kaut mazākā mērā "inte­rese par Unkasa likteni. Tādēļ viņš turpināja klaiņot no būdas uz būdu, ieskatīdamies katrā un ikreiz pievildamies savās cerībās. Tā apstaigājis visu ciematu, viņš atteicās no tik neauglīga meklēšanas paņēmiena un devās atpakaļ uz apspriežu būdu, nolēmis uzmeklēt un izprašņāt Dāvidu.

Nonācis pie ēkas, kas reizē bija kalpojusi par tiesas namu un soda vietu, jauneklis redzēja, ka satraukums jau norimis. Karavīri atkal bija sapulcējušies būdā un, mie­rīgi pīpēdami, nopietni pārrunāja svarīgākos notikumus nesenajā karagājienā uz Horikana augšgalu. Kaut gan Dankena atgriešanās tiem droši vien atgādināja viņa amatu un aizdomīgo ierašanos nometnē, nekas to nelika' manīt. Tikko notikušais briesmīgais starpgadījums līdz šim bija sagādājis Dankenam labvēlīgus apstākļus, un ne­maldīga nojauta viņu mudināja izmantot tik negaidīto izdevību,

Nešaubīdamies ne mirkli, Dankens iegāja būdā un ap­sēdās, pieņemdams cienīgu izskatu, kas lieliski saderējās ar indiāņu izturēšanos. Pietika ar vienu ātru, pētījošu acu uzmetienu, lai pārliecinātos, ka Unkass gan vēl arvien atrodas turpat, kur viņš to atstāja, bet Dāvida šeit nav. Gūstekni neviens neapsargāja, tikai kāds jauns huronis laiku pa laikam uzmeta viņam vērīgus skatienus un, pie šauro durvju stenderes atspiedies, stāvēja apbruņots kara­vīrs. Visādā citādā ziņā Unkass, kā šķita,, bija gluži brīvs, taču tika atstāts pilnīgi ārpus satunām un izskatījās vai­rāk pēc skaisti veidotas statujas nekā dzīva cilvēka.

Pavisam nesen Heivards bija redzējis baigu piemēru tam, cik ātri prot sodīt indiāņi, tādēļ neriskēja nodot sevi ar pārdrošu uzbāzību. Daudz labprātāk viņš būtu klusējis un kavējies pārdomās nekā runājis, taču drīz vien pēc tam, kad viņš bija ieņēmis savu vietu, ar gudru ziņu izvē­lēdamies to mazliet ēnā, viens no vecākajiem karavīriem, kas prata franciski, uzrunāja viņu.

— Mans Kanādas tēvs neaizmirst savus bērnus, — vir­saitis sacīja. — Es pateicos viņam. Ļauns gars ir iemājojis viena mana karavīra sievā. Vai gudrais svešinieks var to aizbaidīt?

Heivards šo to zināja par pūšļošanu, ko indiāņi mēdza lietot pret iedomātā ļaunā gara apsēstajiem. Viņš tūlīt saprata, ka varbūt šo apstākli varēs izmantot, lai tiktu tuvāk savam mērķim. Pašreiz bija grūti iedomāties kādu citu priekšlikumu, kas būtu viņam vairāk pa prātam. Taču, apzinādamies, ka nepieciešams saglabāt savam dziednieka stāvoklim pienācīgo cieņu, viņš apvaldīja savu prieku un noslēpumaini atbildēja: *

— Gari ir dažādi: vieni pakļaujas gudrības spēkam, bet citi ir pārak stipri.

— Mans brālis ir liels dziednieks, — viltīgais iezemietis sacīja. — Vai viņš pamēģinās?

Dankens piekrītoši pamāja. Huronis apmierinājās ar šo atbildi un, turpinādams pīpēt, nogaidīja, kamēr paraža atļaus doties ceļā. Nepacietīgais Dankens, pie sevis lādē­dams iezemiešu nepārkāpjamās tradīcijas, bija spiests pie­ņemt tikpat vienaldzīgu izskatu, kāds bija virsaitim. Gausi ritēja minūtes, un jauneklim, v kas gribēja izmēģināt roku pūšļošanā, likās, ka pagājusi jau kāda stunda, kad beidzot huronis nolika savu pīpi un savilka apmetni pār krūtīm, gatavs vest viņu uz slimnieces mitekli. Tieši šajā mirklī durvīs parādījās kāda karavīra spēcīgais stāvs: klusēdams viņš staltiem soļiem izgāja cauri indiāņu pulciņam un ap­sēdās tās pašas zemās žagaru kaudzītes otrā galā, kur jau sēdēja Dankens. Pēdējais uzmeta savam kaimiņam nepa­cietīgu skatienu un, šausmu pārņemts, juta šermuļus pār­skrienam pār muguru — viņam blakus atradās Magva.

Šā viltīgā un nikrtā virsaiša negaidītā pārrašanās aiz­kavēja huroņi. Vairākas pīpes, kas jau bija izdzēstas, tika atkal aizdedzinātas; jaunatnācējs, nebilzdams ne vārda, izvilka no jostas savu tomahauku un, piepildījis iedobumu tā pietā ar smaržīgu zāli, sāka vilkt dūmus caur izdobto kātu tik ^ienaldzīgi, it kā divas dienas ilgā" prombūtne tālās un nogurdinošās medībās nepelnītu nekādu ievērību. Tā pagāja kādas desmit minūtes, kas Dankenam šķita kā mūžība. Kad karavīrus pilnīgi ietina baltu dūmu mākonis, beidzot viens no viņiem ierunājās:

— Esi sveicināts! Vai mans draugs atrada alni?

— Jaunie vīri grīļojas zem savu nastu smaguma, — Magva atbildēja. — Lai Locīgā Niedre iet uz medību taku un sagaida viņus.

Iestājās dziļš un nomācošs klusums. Visas pīpes atrāvās no lūpām, it kā to īpašnieki šai mirklī būtu ievilkuši kaut ko pretīgu. Pār viņu galvām uzvijās sīki dūmu mutulīši un, sagriezušies vērpetē, aši izplūda pa būdas jumta cau­rumu. Gaiss apakšā kļuva tīrs un melnīgsnējās sejas skaidri saskatāmas. Vairums karavīru nekustīgi raudzījās uz zemi, un tikai daži jaunākie un nesaprātīgākie bolīja savus mežonīgi mirdzošos redzokļus uz sirma indiāņa pusi, kurš sēdēja starp diviem viscienījamākajiem cilts virsai­šiem. Šā iezerhieša izskatā un apģērbā nebija nekā tāda, kādēļ viņš varētu būt izpelnījies tik sevišķu uzmanību. Salīdzinot ar citiem, viņš izskatījās pavisam neievērojams un tāds 4 kā nomākts, mugurā viņam bija apģērbs, kādu parasti valkā vienkāršie cilts vīri. Tāpat k,ā lielākā daļa klātesošo, viņš labu brīdi raudzījās uz zemi, bet, beidzot pacēlis acis un slepus pametis skatienu sānis, redzēja, ka ir kļuvis par vispārējas uzmanības objektu. Tad sirmgal­vis piecēlās kājās, un dziļajā klusumā atskanēja viņa balss.