D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

Grūti aprakstīt, kādu iespaidu uz Dāvidu atstāja šī dī­vainā atbalss. Viņa acis no brīnumiem ieplētās un balss mirklī aizrāvās.

Apmulsis no izbīļa, ko pats gan uzskatīja tikai par pār­steigumu, viņš skaļi iekliedzās: — Viņa gaida jūs un ir tepat tuvumā! — un izskrēja no alas.

Šajā ainā dīvaini sajaucās smieklīgais ar svinīgo. Zvērs vēl arvien nenogurdams šūpojās šurpu turpu, bet viņa jocīgie mēģinājumi atdarināt dziesmas melodiju mitējās tai pašā mirklī, kad Dāvids izskrēja no alas.

Virsaitis piegāja pie slimnieces guļvietas un deva mā­jienu aiziet visām sievietēm, kas bija sapulcējušās, lai noskatītos svešinieka mākslā. Tās negribīgi, bet neiebilzda- mas paklausīja. Kad tālumā aizvērto durvju trokšņa at­balss klinšu ejā bija apklususi, viņš, norādīdams uz nesa­maņā guļošo slimnieci, teica:

— Lai tagad mans brālis rāda savu spēku.

Tik nepārprotami uzaicināts ķerties pie sava dziednieka pienākuma, Heivards saprata, ka vismazākā vilcināšanās var būt bīstama. Viņš pūlējās sakopot savas domas, lai atcerētos un varētu atdarināt tos buršanas paņēmienus un dīvainos rituālus, ar kuriem indiāņu pūšļotāji parasti slēpj savu nezināšanu un nevarību. Pilnīgi iespējams, ka Hei­vards satraukumā drīz vien būtu pielaidis kādu aizdomīgu vai pat liktenīgu kļūdu, ja pašus pirmos viņa mēģināju­mus nebūtu iztraucējis četrkājaiņa niknais rūciens. Trīs reizes viņš mēģināja atsākt savu darbošanos, bet katru reizi to pārtrauca šī nesaprotamā pretošanās, un ikviens nākamais zvēra rūciens šķita niknāks un draudīgāks par iepriekšējo.

— Ļaunie gari ir nenovīdīgi, — huronis sacīja. — Es iešu. Brāli, šī sieviete ir sieva vienam no maniem visdroš­sirdīgākajiem vīriem. Apejies ar viņu taisnīgi! Klusu! — viņš piemetināja, pamādams sakaitinātajam zvēram, lai tas aprirntos. — Es eju.

Dankens palika drūmajā", vientuļajā alā viens ar bezpa­līdzīgo slimnieci un nikno, bīstamo zvēru. Ar lācim pie­mītošo vērīgumu tas noklausījās aizejošā indiāņa soļos, kamēr atbalss pavēstīja, ka arī viņš ir atstājis alu. Tad dzīvnieks pagriezās, gāzelēdamies pienāca Dankenam klāt un atsēdās viņa priekšā savā parastajā pozā.

Jauneklis bažīgi palūkojās apkārt, meklēdams kādu ieroci, ar kuru varētu aizstāvēties pret uzbrukumu, ko viņš tagad visā nopietnībā gaidīja.

Taču likās, ka zvēra noskaņojums ir pēkšņi mainījies. Tas vairs neapmierināti nerūca un neizrādīja nekādas nik­numa pazīmes. Viss viņa pinkainais ķermenis spēcīgi kra­tījās, it kā kādu dīvainu iekšēju krampju raustīts. Milzī­gie, tūļīgie nagi neveikli grābstījās ap atņirgto purnu. Dankens nenovērsa acu no zvēra, bet tad piepeši bries­mīgā galva novēlās uz sāniem un tās vietā parādījās go­dīgā, enerģiskā izlūka seja.

— Csst! — piesardzīgais mežinieks apklusināja Dankena pārsteiguma saucienu. — Šie nelieši ir tepat tuvumā.

— Sakiet — ko nozīmē šī maskarāde un kāpēc jūs ielai- dāties tik pārdrošā dēkā?

— Ah! Bieži vien gadījums pārvelk svītru saprāta lē­mumiem un apdomam, — izlūks atbildēja. — Bet, tā kā katrs stāsts jāsāk no gala, tad es jums pastāstīšu visu pēc kārtas. Pēc tam kad mēs izšķīrāmies, es novietoju koman­dantu un sagamoru kādā pamestā bebru būdā. Tur viņi no huroņiem ir lielākā drošībā nekā Edvarda foriā, jo šie tālīnie ziemeļrietumu indiāņi, kuru vidū vēl līdz šim nav ieviesušies tirgoņi, joprojām uzskata bebrus par neaizska­ramiem. Pēc tam mēs ar Unkasu, kā jau bija norunāts, devāmies uz otru nometni. Vai jūs neesat viņu redzējis?

— Jā, sev par lielām sirdssāpēm. Viņš ir sagūstīts, un, saulei lecot, viņam jāmirst.

— Man jau bija ļauna paredzēšana, ka tāds būs viņa liktenis, — atbildēja izlūks vairs ne tik pašapzinīgā un jautrā tonī. Bet drīz vien viņš turpināja savā parastajā stingrajā balsī: — Viņa nelaime jau arī patiesībā ir tas iemesls, kāpēc ēs esmu šeit, jo tādu zēnu nedrīkst atstāt huroņu rokās. Šiem neģēļiem gan briesmīgi patiktos, ja viņi varētu piesiet pie viena, staba Atro Briedi un Garo Karabīni, kā viņi dēvē mani. Kaut gan es nemaz nesa­protu, kāpēc viņi man piešķīruši tādu vārdu, jo starp «briežu nāves» spējām un vienas jūsu īstās Kanādas kara- bīnes šāvienu nav vairāk līdzības kā starp pīpju akmeni un kramu!

— Turpiniet savu stāstu! — Dankens nepacietīgi ietei­cās. — Mēs nezinām, kuru brīdi var atgriezties huroņi.

— Par to nav ko bīties. Mēs esam tikpat droši pret katru traucējumu kā misionārs divu stundu ilga sprediķa sākumā. Nu, mēs ar Unkasu nejauši uzdūrāmies šiem ne­liešiem, kas atgriezās no sirojuma. Puisis izlūkojot bija aizlīdis pārāk tālu uz priekšu — nē, par to jau viņu nevar nosodīt, karstas asinis —, bet galu galā viens no huroņiem izrādījās gļēvulis un bēgdams ieveda viņu lamatās.

— Un dārgi viņš dabūja samaksāt par savu gļēvulību!

Izlūks zīmīgi novilka ar plaukstu gar rīkli un pamāja, it kā sacīdams: «Es saprotu, ko jūs domājat.» Tad viņš turpināja:

— Kad zēns pazuda, es, kā jūs jau varat iedomāties, gribēju patramdīt huroņus. Man iznāca kautiņš ar vienu vai diviem, kas bija atpalikuši no pārējiem, bet tas jau nav svarīgi. Tātad — pēc tam kad biju nošāvis šos velnē­nus, es, neviena netraucēts, piegāju pavisam tuvu nomet­nei. Laime bija man necerēti labvēlīga un aizveda tieši tajā vietā, kur viens no visslavenākajiem cilts burvjiem pašreiz posās, kā es tūlīt.sapratu, sīvai cīņai ar sātanu. Tad nu viens trāpīgs sitiens pa galvu padarīju šo blēdi s'tīvu uz kādu laiku. Iebāzis viņam mutē mazliet valriekstu vakariņu tiesai, lai nesāk bļaustīties, un piesējis viņu starp diviem kokiem, es brīvi izrīkojos ar tā smalko gar­derobi un pats uzņēmos lāča lomu, lai mūsu lieta kustētos uz priekšu.

— Un jūs to nospēlējāt brīnišķīgi. Pats lācis paliktu kaunā blakus jums.

— Lai dievs žēlīgs, major! — glaimotais mežinieks at­bildēja. — Tad jau es būtu pavisam neaptēsts, ja, tik ilgi -nodzīvojis šajos mežos, nebūtu iemācījies atdarināt šāda zvēra kustības un izturēšanos. Ja nu būtu nācies ielīst pu­mas vai īstas panteras ādā, tad gan es jums sniegtu ievērī­bas cienīgu priekšnesumu, bet šā lempīgā zvēra kustību atdarināšana neprasa sevišķu izveicību. Bet kur ir jau­navas?

— Dievs vien to zina! Es apstaigāju visas būdas, bet neatradu ne mazāko pēdu.

— Jūs dzirdējāt, ko aiziedams pateica dziedonis: «Viņa ir tepat tuvumā un gaida jūs.» Muļķītis aiz nobīļa saput­roja savu sakāmo, bet viņa vārdiem bija dziļāka jēga. Lā­cim jāprot rāpties, tāpēc es palūkošos pāri šķērssienai. ' Varbūt klintīs ir paslēpti medus podi, un es esmu zvērs, kas, kā zināms, ir kārs uz saldumu.

Izlūks atskatījās, pasmiedamies pats par savu asprātību, un sāka rāpties augšup pa šķērssienu, atdarinādams lača lempīgās kustības. Bet, sasniedzis augšu, viņš tūlīt deva zīmi ievērot klusumu un steigšus nolaidās atkal zemē.

— Viņa ir šeit, — viņš čukstēja. — Jūs viņu atradīsiet tur. aļz tām durvīm. Es būtu pateicis nospiestajai sirsniņai kādu mierinošu vārdu, bet, ieraugot tādu briesmoni, viņa pārlieku nobītos. Kaut gan jāsaka, major, ka arī jūs šajā krāsojumā neizskatāties diez cik pievilcīgs.

Dankens jau bija strauji meties uz priekšu, bet šie brī­dinošie vārdi viņam lika momentā apstāties.