D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Vai es tiešām esmu tik atbaidošs? — viņš bēdīgi noprasīja.

— Jūs neizbiedētu vilku un nepiespiestu bēgt karalis­kās armijas kareivjus, bet es esmu jūs kādreiz redzējis daudz patīkamākā izskatā. Jūsu krāsu svītrām greznoto ģīmi nesmādētu indiānietes, bet. jauna balto sieviete gan dod priekšrojcu savai ādas krāsai. Lūk, — viņš piemeti­nāja, norādīdams uz vietu, kur no klints sīkā strūkliņā tecēja ūdens, izveidodams mazu, kristāldzidru avotiņu, — tur jūs viegli varat atbrīvoties no sagamora krāsu trie­pieniem. Kad jūs atgriezīsieties, es izmēģināšu sav.u roku pie jauna izdaiļojuma. Mainīt krāsojumu burvim ir tikpat parasta lieta kā pilsētas švītam pārģērbties.

Izlūks vēl runāja, kad Dankens jau ķērās pie ūdens. Vienā mirklī nozuda briesmīgā un nepatīkamā maska, un jauneklis atkal parādījās tādā izskatā, ar kādu viņu bija apveltījusi daba. Tā sagatavojies uz tikšanos ar iemīļoto, viņš steidzīgi atvadījās no sava biedra un nozuda aiz no­rādītajām durvīm. Izlūks vēlīgi noraudzījās viņam pakaļ, pamādams ar galvu un nomurminādams savus laba vēlē­jumus. Pēc tam viņš ļoti aukstasinīgi ņēmās pārbaudīt hu­roņu noliktavu — alā, starp citu, glabājās arī mednieku pūliņu augļi.

Dankenam nebija cita ceļa rādītāja kā tikai tālumā mir­gojošā gaisma, kas tomēr mīlas pilno jaunekli vadīja kā polārzvaigzne. Ar tās palīdzību viņš nokļuva savu cerību ostā, kas gan bija tikai cits alas nodalījums. Šās telpas vienīgais uzdevums bija kalpot par drošu ieslodzījuma vietu tik ievērojamai gūsteknei kā Viljama Henrija forta komandanta meita. Visa telpa bija no vienas vietas pie­mētāta ar nelaimīgajā cietoksnī salaupītajām mantām. Šā jucekļa vidū Heivards ieraudzīja to, kuru meklēja, — bālu, uztrauktu un pārbiedētu, bet jauku. Dāvids viņai jau bija pavēstījis par gaidāmo apciemojumu.

— Danken! — viņa iesaucās balsī, kas šķita trīcam bai­lēs pati no savas skaņas.

— Alise! — viņš atsaucās, bez apdoma lēkdams pāri saiņiem, kastēm, ieročiem un mēbelēm.

— Es zināju, ka jūs mani nepametīsiet, — viņa teica, palūkodamās jauneklī, un viņas skumju nomāktajā sejā uz mirkli parādījās sārtums. — Bet jūs esat viens! Lai cik pateicīga jūtos par uzticību, man tomēr gribētos domāt, ka jūs neesat pilnīgi viens pats!

Redzēdams, ka trīcošā Alise vairs nespēj noturēties kā­jās, Dankens laipni pierunāja viņu apsēsties un tad* īsumā pastāstīja visu to, kas rņums jau zināms. Alise klausījās, elpu aizturējusi. Kad jauneklis pieminēja satriektā tēva ciešanas, pār meitas vaigiem tā plūda asaras, it kā viņa nekad agrāk nebūtu raudājusi. Taču Dankena mierinošie, sirsnīgie vārdi drīz vien noklusināja pirmo" jūtu izplū­dumu, un viņa noklausījās Xā stāstu līdz beigām ar neda­lītu uzmanību, ja arī ne gluži mierīgi.

— Un tagad, Alise, — Dankens sacīja, — jums jābūt stiprai. Ar mūsu pieredzējušā un neaizstājamā drauga iz­lūka palīdzību mēs varēsim aizbēgt no šās mežoņu cilts, bet jums būs jāparāda liela drosme. Atcerieties, ka jūs gaida jūsu godājamā tēva apkampieni un viņa laime, tā­pat kā jūsējā, ir atkarīga no jūsu vīrišķības.

— Esmu gatava uz visu tēva dēļ, kurš tik daudz darījis manā labā!

— Un arī manis dēļ! — jauneklis turpināja, maigi sa­spiezdams viņas roku savās plaukstās.

Neizpratnes un pārsteiguma pilnais Alises skatiens pār­liecināja Dankenu, ka nepieciešams izteikties sķaidrāk.

— Pašreiz nav ne īstais laiks, ne vieta, lai apgrūtinātu jūs ar savtīgu vēlēšanos izklāstu, — viņš piebilda, — bet kura sirds, būdama tik pilna kā manējā, gan nevēlētos no­mest savu nastu? Mēdz teikt, ka nelaime visvairāk tuvinot cilvēkus, un mūsu kopīgās bēdas jūsu dēļ daudz ko no­skaidroja starp jūsu tēvu un mani.

— Un dārgā Kora, Danken? Viņa taču arī nav aiz­mirsta?

— Nav aizmirsta, nē! Par viņu bēdājas un sēro, kā reti par kādu sievieti ir sērots. Jūsu godājamam tēvam abi bērni bija vienādi, bet es.,. Alise, jūs nedrīkstat»apvai­noties, ja es teikšu, ka manās acīs viņas krietnumu zināmā mērā aizēnoja.,,

— Tad jūs nepratāt novērtēt manu māsu, — Alise sa­cīja, atvilkdama roku, — bet viņa par jums vienmēr runā ka par savu vislabāko draugu.

— Es būšu laimīgs par viņas draudzību, — Dankens ātri atbildēja. — Bet attiecībā uz jums, Alise, jūsu tēvs man atļāva cerēt, ka mūs vienos vēl tuvākas un dārgākas saites.

Alise spēji nodrebēja un uz mirkli novērsa seju, ļauda- mās sievišķīgam jūtu saviļņojumam, bet tas ātri pārgāja, un viņa atkal valdīja pār sevi, vismaz ārēji.

— Heivard, — viņa teica, ar aizkustinošu nevainības un paļāvības izteiksmi raudzīdamās viņam tieši sejā, — ne­prasiet no manis nekā vairāk, pirms neesat aizvedis pie tēva, lai viņš dotu man savu svētību.

«Kaut vairāk es nedrīkstu teikt, mazāk nevarēju,» jau­neklis gribēja atbildēt, bet pēkšņi viņu iztraucēja viegls uzsitiens uz pleca. Pielēcis kājās, viņš apgriezās un ierau­dzīja savā priekš Magvas tumšo stāvu un ļauno seju. Me­žoņa dobjie smiekli šajā mirklī Dankenam izklausījās kā velnišķīgas dēmonā nievas. Ja viņš būtu paklausījis pēk­šņai un spēcīgai acumirkļa dziņai, tad būtu meties huro­nim virsū un ļāvis visu izšķirt cīņai uz dzīvību un nāvi. Bet viņam nebija it nekāda ieroča, viņš arī nezināja, vai viltīgajam pretiniekam nav tuvumā palīgi, turklāt jutās atbildīgs par tās būtnes drošību, kura tagad viņa sirdij bija dārgāka nekā jebkad, tādēļ tūlīt pat atmeta šo pār­drošo iedomu.

— Ko jums vajag? — bikli iejautājās Alise, sakrus­todama rokas pār krūtīm un cenzdamās neizrādīt spējās bailes par Heivardu un izturēties vēsi un atturīgi kā vien­mēr, kad ieradās viņas sagūstītājs.

Indiāņa ļaunā priekā starojošā seja atkal kļuva barga, bet, uztvēris jaunekļa draudīgo skatienu, viņš piesardzīgi pakāpās atpakaļ. Kādu mirkli Magva cieši raudzījās uz abiem saviem gūstekņiem, tad pagāja sānis un aizvēla lielu bluķi priekšā kādām durvīm — ne tām, pa kurām bija ienācis Dankens. Pēdējais tagad saprata, kā Magvam bija izdevies viņu pārsteigt. Uzskatīdams sevi par pazu­dušu, Dankens pievilka Alisi pie krūtīm un stāvēja, gatavs skatīties acīs liktenim gandrīz bez nožēlas, jd mīļo­tās tuvums to vērta mazāk briesmīgu. Taču Magva netaisī­jās tūliņ izrēķināties. Viņš acīmredzot tikai gribēja aizturēt jauno gūstekni un vairs pat nepaskatījās uz alas vidū stāvošajām nekustīgajām figūrām, kamēr nebija' pilnīgi laupījis viņiem katru cerību. izbēgt pa slepeno izeju, pa kuru pats bija ienācis. Dankens uzmanīgi sekoja katrai huroņa kustībai, bet palika mierīgs un vēl arvien sargā­dams spieda pie krūtīm Alises trauslo stāvu. Viņš bija pārāk lepns, lai velti lūgtos žēlastību no ienaidnieka. Kad Magva bija pabeidzis savu darāmo, viņš pienāca pie gūs­tekņiem un angliski teica:

— Bālģīmji ievilina lamatās gudros bebrus, bet sarkan- ādainie prot sagūstīt ingizus. -

— Huroni! — uztrauktais Heivards iesaucās, aizmirs­dams, ka uz spēles ir liktas divas dzīvības. — Es nicinu tevi un tavu atriebību!

— Vai baltais vīrs, pie staba piesiets, runās tādus pa­šus vārdus? — Magva jautāja ar ņirdzīgu smīnu, tā iz­rādīdams šāvu neticību jaunekļa nelokāmībai.

— Vienalga — te, tikai tavā priekšā, vai visas tavas, cilts klātbūtnē!