D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Tie bija iņeli, — viņš teica, — man nav bijis dēla! Tas, kurš saucās šai vārdā, ir aizmirsts. -Viņa asinis bija bālas, tās nenāca no huroņa dzīslām. Ļaunais Čipevejs ap­krāpa manu sievu. Lielais gars ir teicis, ka Visentuša dzimtai jāiznīkst. Laimīgs tas, kas zina, ka viņa. dzimtas jaunums mirs līdz ar viņu pašu! Esmu visu pateicis.

Gļēvulīgā indiāņu jaunekļa tēvs pavērās apkārt, it kā klausītāju acīs gribētu saskatīt atzinību par savu stoicismu. Taču cilts bargās paražas bija uzlikušas vecajam, nespēcī­gajam vīram pārāk smagu pienākumu. Viņa acu izteiksme runāja ko citu nekā tēlainā un lielīgā valoda, un grum­bainajā, tumšajā sejā katrs muskulītis raustījās sāpēs. Pa­stāvējis vēl mirkli, izbaudīdams savu rūgto triumfu, viņš novērsās, it kā nespētu panest vīru skatienus, aizsedza seju ar apmetni un nedzirdamiem indiāņa sojiem izgāja no būdas.

Indiāņi, kas tic, ka rakstura vājības un tikumus cilvēks manto iedzimtības ceļā, klusēdami ļāva viņam aiziet. Lai novērstu jauno karavīru domas no tikko redzētā, viens no virsaišiem jautrā balsī sacīja, aiz pieklājības pret atnā­cēju griezdamies pie Magvas:

— Delavari ložņāja ap ciematu kā lāči ap medus podu. Bet vai kādam ir izdevies pārsteigt huroni guļošu?

Draudošs negaisa mākonis pirms pērkona grāviena nav drūmāks, kā bija Magvas piere, kad viņš iesaucās:

— Ezeru delavari!

— Nē. Tie, kas valkā sieviešu brunčus pie savas dzim­tās upes. Viens no viņiem bija te tuvumā.

— Vai mani jaunekļi viņu noskalpēja?

— Viņa kājas bija veiklas, kaut gan viņa roka kapli prot cilāt labāk nekā tomahauku, —. otrs atbildēja, norā­dīdams uz nekustīgo Unkasu.

Magva nesteidzās ar sievišķīgu ziņkārību tūlīt pamielot acis pie gūstekņa, bet turpināja dziļdomīgi smēķēt. Kaut gan vecā tēva pavēstītie fakti viņu pārsteidza, Magva to neizrādīja un neatļāvās nevienu jautājumu, atlikdams prašņāšanu līdz piemērotākam brīdim. Pēc krietna laika sprīža viņš izkratīja pelnus no savas pīpes, atkal aizbāza tomahauku aiz jostas, sajozās ciešāk un piecēlās, tikai tagad pamezdams acis uz gūstekņa pusi, kurš stāvēja vi­ņam mazliet aiz muguras. Modrais Unkass, par spīti savai šķietamajai izklaidībai, tūlīt pamanīja šo kustību un strauji pagriezās pret gaismu. Viņu skatieni sastapās. Labu brīdi abi šie bezbailīgie un nelokāmie vīri tā stāvēja, cieši rau­dzīdamies viens otram acīs,. un neviens no viņiem pat nenodrebēja, uztverot otra nikno skatienu šautras. Unkasa stāvs saspringa, nāsis iepletās kā tīģerim, kas gatavs mes­ties virsū uzbrucējam, bet poza bija tik nekustīga un ne­padevīga, ka viņš izskatījās līdzīgs lieliski veidotai savas cilts kara dieva statujai.

No Magvas sejas pamazām nozuda izaicinošā izteiksme, pārvērzdamās ļaunā priekā, un, dziļi ievilcis elpu, viņš skaļi izrunāja briesmīgo vārdu:

— Ātrais Briedis!

Izdzirduši šo labi pazīstamo pavārdu, visi karavīri uz­lēca kājās, un kādu brīdi pārsteigums ņēma virsroku pār iezemiešu bezkaislīgo savaldību. Viņi visi kā viens atkār­toja šo nīstamo, tomēr cieņā turēto vārdu, un tas aizska­nēja pat ārpus būdas sienām. Sievietes un bērni, kas slais­tījās ap durvīm, uztvēra to kā skaļa atbalss, kam tūlīt se­koja spalgs un žēlabains kauciens. Tas nebija vēl apklusis, kad satraukums vīru vidū jau bija pilnīgi norimis. Ikviens no klātesošajiem apsēdās, it kā nokaunējies par savu ne­savaldību, bet pagāja vēl krietns brīdis, kamēr viņu daudznozīmīgie skatieni pārstāja ziņkāri vērot sagūstīto karavīru, kas tik bieži bija pierādījis savu varonību cīņā ar labākajiem un lepnākajiem huroņu vīriem.

Unkass izbaudīja savu uzvaru, bet viņa sejā to atspogu­ļoja tikai mierīgs un lepns smaids. Magva pamanīja šo smaidu un, pacēlis roku, nikni pakratīja to pret gūstekni. Ap .uzbudinājumā drebošo roku šķindēja aproces vieglie sudraba karekļi, kad viņš atriebības pilnā balsī angliski iesaucās:

— Mohikāni, tu mirsi!

— Dziedinošie ūdeņi nekad vairs neatgriezīs dzīvē beig­tos huroņus, — Unkass atbildēja melodiskajā delavaru valodā. — Straujā upe skalo viņu kaulus. Jūsu vīri ir sie­vas, jūsu sievās — pūces. Ej sasauc šos huroņu suņus, lai viņi var paskatīties uz karavīru. Manas nāsis ir aizvaino­tas: tās sajūt gļēvuļa asiņu smaku.

Pēdējais mājiens dziļi aizskāra huroņus, un apvainojums koda kaulā. Daudzi no viņiem, tāpat kā Magva, saprata svešo valodu, kurā runāja gūsteknis. Viltīgais Magva uz­reiz aptvēra, cik izdevīgs šis brīdis, un nekavējās to iz­mantot. Nometis no pleca vieglo ādas apmetni, viņš iz­stiepa roku uz priekšu unjaida darbā savas bīstamās un izcilās runas dāvanas. Lai kā Magvas ietekmi ciltī bija iedragājušas viņa rakstura vājības un aiziešana no cilts, viņa drošsirdību un oratora slavu nevarēja apšaubīt. Vi­ņam nekad netrūka klausītāju un gandrīz vienmēr izdevās noskaņot tos sev par labu. Pašreiz šīs viņa iedzimtās spē­jas vēl vairāk uzkurināja atriebības kāre.

Viņš vēlreiz pastāstīja par uzbrukumu gaļai pie Glena ūdenskrituma, par savu biedru nāvi un huroņu visbīsta­māko ienaidnieku bēgšanu. Pēc tam viņš sīki aprakstīja, uz kuru kalnu aizvedis gūstekņus, kas krituši viņu rokās. Savus zvērīgos nolūkus attiecībā uz jaunavām un šās ļaun­prātības neizdošanos viņš pat nepieminēja, bet veikli pār­gāja uz'Garās Karabīnes grupas pēkšņo uzbrukumu un tā liktenīgo iznākumu. Tad viņš apklusa un palūkojās apkārt. Kā parasti visu acis bija pievērstas viņa sejai. Tumšie augumi izskatījās pēc dzīvām statujām — tik nekustīgi tie stāvēja, tik saspringti klausījās.

Tad Magvas balss, kas līdz šim bija skanējusi skaidri, skaļi un pacilāti, kļuva klusāka. Viņš runāja par mirušo huroņu nopelniēm. Nevienu īpašību,, kas varētu radīt in­diānī simpātijas, viņš neatstāja nepieminētu. Viens nekad nebija atgriezies no medībām tukšām rokām, otrs nepazi- nis noguruma, vajājot ienaidnieku. Šis bija drosmīgs, tas — augstsirdīgs. Vārdu sakot, Magva tā prata cildināt mirušos, ka viņam izdevās pamodināt līdzjūtību katrā cilts loceklī.

— Vai manu jaunekļu kauli atdusas huroņu kapu­vietā? — viņš turpināja. — Jūs zināt, ka ne. Viņu dvēse­les ir aizgājušas līdzi rietošajai saulei un jau dodas pāri lielajiem ūdeņiem uz laimīgajiem medību laukiem. Bet viņi šķīrās no šejienes bez barības, bez šautenēm un dun­čiem, bez mokasīniem — kaili un nabagi kā piedzimuši. Vai tas tā drīkst būt? Vai viņu dvēseles lai ieiet taisnības zemē kā badmiras irokēzi vai gļēvulīgie delavari? Vai vi­ņiem nepienākas satikt tur savus draugus ar ieročiem ro­kās un drēbēm mugurā? Ko gan domās mūsu tēvi, redzot, kādas ir kļuvušas vaiendotu ciltis? Drūmām acīm viņi uzlūkos savus bērnus un teiks: «Ejiet! Šurpu atnācis čipevs ar huroņa vārrdu.» Brāļi, mēs nedrīkstam aizmirst mirušos! Mēs apkrausim šā mohikāņa muguru, kamēr viņš sāks grīļoties zem mūsu dāvanām, un nosūtīsim viņu pakaļ maniem jaunekļiem. Viņi sauc pēc mūsu palīdzības. Viņi saka: «Neaizmirstiet mūs!» Ieraudzījuši šā mohikāņa garu. velkamies no muguras ar šādu nastu, viņi sapratīs mūsu nodomu.. Tad viņi priecīgi turpinās ceļu un mūsu bērni teiks: «Tā mūsu tēvi darīja saviem draugiem, tā mums jādara viņiem.» Kas gan ir tāds ingizs? Mēs nonāvējām daudzus, bet zeme nav kļuvusi sārtāka no viņu asinīm. Aptraipītu huroņa vārdu var nomazgāt tikai tādas asinis, kas tek no indiāņa dzīslām. Lai šis delavars mirst!