D. F. Kūpers - PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Šī taka jūs aizvedīs pie strauta, — viņš sacīja, -Ejiet pa tā ziemeļu krastu, kamēr nonāksiet pie ūdens­krituma. Tad uzkāpiet pakalnā pa labi, un jūs ieraudzī­siet otras cilts nometnes ugunis. Ejiet turp un prasiet patvērumu. Ja viņi ir īsti delavari r tad jūs būsiet drošībā. Tālu aizbēgt nav iespējams. Mēs vēl nebūsim nogājuši dažas jūdzes, kad huroņi mūs panāks un noskalpēs. Ejiet!

— Bet jus? — Heivards pārsteigts jautāja, Mēs taču nešķirsimies šeit?

«— Huroņi tur gūsta delavaru lepnumu: pēdējais no mo­hikāņiem ir viņu rokās, — izlūks atbildēja. Es mēģi­nāšu kaut ko darīt viņa labā. Ja huroņi būtu ieguvuši jiisu skalpu, major, par katru tā matu kristu viens nelie­tis, kā es solījos. Bet, ja jaunais sagamors tiks vests pie moku staba, tad indiāņi redzēs, kā viņa dēļ spēj mirt baltais cilvēks,

Nemaz nejuzdamies apvainots par to, ka mežiniekam Unkass dārgāks nekā viņš, Dankens turpināja izlūku at­runāt no tik pārdroša pasākuma. Viņam talkā nāca Alise, pievienodama Heivarda iebildumiem savu lūgumu, lai iz­lūks atsakās no šā nodoma, kas saistīts ar lielām bries- 'mām, bet cerību uz izdošanos tikpat kā nav. Taču nelī­dzēja nekāda runāšana un pārliecināšana. Izlūks nepacie­tīgi viņos noklausījās un izbeidza sarunu, atbildot tādā tonī, ka Alise acumirklī apklusa, bet Heivards saprata, . cik veltīgi būtu jebkādi tālākie iebildumi.

— Es esmu dzirdējis, — mežinieks teica,ka jaunībā ir jūtas, kas saista yīrieti pfe sievietes stiprāk nekā tēvu pie dēla. Varbūt tas tā ir, Jūs riskējāt af savu dzīvību un visu, kas jums dārgs, lai izglābtu šo jaunavu, un man šķiet, ka visa tā pamatā ir kādas tamlīdzīgas jūtas, Bet es mācīju šo zēnu prasmīgi rīkoties af šauteni, un viņš man par to ir krietni atmaksājis. Esmu cīnījieš plecu pie pleca ar viņu daudzos asiņainos cīniņos, un, kamēr es dzirdēju viņa šāvienus ar vienu ausi un sagamora ar otru, es zināju, ka ienaidnieks no muguras man neuz- klups. Ziemas un vasajras, dienas un naktis mēs kopā esam klaiņojuši pa mūžamežu, ēduši no viena trauka un

1 pārmaiņus sargājuši viens otra miegu. Un lai tagad no­tiktu tā, ka Unkass cieš mocības, kad es esmu tepat tu­vumā ..« Nē, mohikāņu jauneklim nebūs iet bojā tāpēc, ka draugs viņu pametis, kamēr vien virs zemes pastāvēs uzticība un «bliežu nāve» nebūs kļuvusi tikpat nekaitīga kā dziedoņa pūšamais rīks!

Dankens palaida vaļā izlūka roku. Tas pagriezās un stingrā gaitā aizsoļoja atpakaļ uz būdām. Pastāvējuši kādu mirkli, noraudzīdamies pakaļ aizgājējam, Dankens un Alise reizē laimīgi un skumju pilni devās ceļā uz patālo delavaru ciematu.

Būdams ciešas apņēmības pilns, Vanagacs tomēr skaidri apzinājās visas grūtības un briesmas, kas viņu sagaidīja. Atceļā uz huroņu nometni pieredzējušā vīra asais prāts neatlaidīgi centās izdomāt, kā novērst ienaidnieku aizdo­mas un apmānīt viņu modrību. Viņš būtu upurējis Magvas un burvja dzīvības savas drošības labad, ja nebūtu uzska­tījis šādu rīcību par baltā cilvēka necienīgu. Tāpēc tagad viņš paļāvās tikai uz lūku un siksnu stiprumu, ar kurām bija sasējis tos abus, un devās taisnā ceļā uz huroņu ciemu.

Tuvojoties būdām, viņa gaita kļuva piesardzīgāka un modrajam skatienam nepaslīdēja garām ne mazākais sī­kums, kas varētu vēstīt labu vai ļaunu. Mazliet nostāk no citām stāvēja kāda novārtā atstāta būdiņa, ko huroņi kaut kādu iemeslu dēļ bija pametuši līdz galam neizbū­vētu. Tomēr pa tās spraugām spīdēja vāja gaisma, kas liecināja, ka arī šādā stāvoklī tā noder kādam par mitekli. Uz šo būdiņu tad nu izlūks devās, gluži kā apdomīgs ģe­nerālis, kas pirms galvenā uzbrukuma grib izlūkot ienaid­nieka priekšējās pozīcijas.

Atbilstoši savai lāča lomai Vanagacs nometās uz visām četrām un pielīda pie mazā lodziņa, pa kuru varēja redzēt būdiņas iekšieni. Izrādījās, ka tā ir Dāvida Gamuta mītne. Šurp tad arī ticīgais dziesmu skolotājs bija atnācis ar visām savām bēdām un izbailēm.

Lai cik akli Dāvids ticēja senatnē notikušajiem brīnu­miem, jebkāda tieša pārdabisku spēku iejaukšanās šāsdie­nas dzīvē viņam likās ļoti apšaubāma. Citiem vārdiem — viņš svēti ticēja, ka Bileama ēzeļmāte spējusi runāt, bet uz lāča dziedāšanu skatījās diezgan skeptiski. Un tomēr viņš ^bija to dzirdējis pats ar savām smalkajām ausīm! Pēc Dā­vida ārienes un izturēšanās izlūks uzreiz redzēja, kāds neizsakāms mulsums pārņēmis viņa prātu. Grūtsirdīgās pārdomās iegrimis, mūzikas apustulis sēdēja uz žagaru kaudzītes, no kuras laiku pa laikam uzmeta kādus zariņus mazajam ugunskuram. yiņš bija ģērbies tāpat kā iepriekš, tikai noskūtajā galvā vēl uzlicis savu trīsstūraino cepuri, kas nebija šķitusi pietiekami pievilcīga, lai to iekārotu' kāds no viņa sagūstītajiem.

Atceroties, ar kādu steigu Dāvids bija pametis savu vietu pie slimnieces gultas, apķērīgais Vanagacs it viegli uzminēja, kam veltītas šīs svinīgās pārdomas. Apgājis ap­kārt būdai un pārliecinājies, ka tā stāv pilnīgi nomaļus no citām, viņš iegāja pa zemajām durvīm un atradās vaigu vaigā ar Gamutu. Viņus šķīra tikai ugunskurs, un, kad Vanagacs uzslējās kājās, kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Pārsteigums bija tik pēkšņs un briesmīgs, ka Dāvids pilnīgi zaudēja galvu. Viņš sāka grābstīties pēc savas stabules un piecēlās mulsā apņēmībā pretoties ļau­numam ar mūzikas spēku.

— Tumšais, noslēpumainais briesmoni! — viņš ieklie­dzās, drebošām rokām uzlikdams brilles un atvērdams dziesmu grāmatu. — Es nezinu, kas tu esi un kādi tavi no­lūki, bet, ja tev prātā ļaundarība pret dieva tempļa vis­pazemīgāko kalpu, tad noklausies izraēļu jaunekļa apga­roto valodu un nožēlo grēkus!

Pinkainais zvērs sparīgi nopurinājās, un tad labi pazīs­tama balss atbildēja:

— Lieciet nost pūšamo rīku un māciet savai rīklei pie­ticību! Pieci vārdi vienkāršā un saprotamā angļu valodā ir pašreiz tikpat vērti kā stundu ilga gaudošana.

— Kas jūs esat? — Dāvids rīstīdamies jautāja.

— Tāds pats cilvēks kā jūs, un manas asinis ir tikpat tīras no lāča asiņu piejaukuma kā jūsējās. Vai jūs tik ātri esat aizmirsis, no kā saņēmāt to muļķīgo rīku, kas jums rokās?

— Vai tas var būt! — Dāvids iesaucās, elpodams mierī­gāk, kopš sāka apjēgt patiesību.

— Nu redzat, — Vanagacs sacīja, atsegdams savu go­dīgo seju, lai izkliedētu biedrā katras šaubas. — Šī āda gan nav tik balta kā maigai meitenei, bet sarkanīgo no­krāsu tai piešķīruši tikai debesu vēji un saule. Un tagad parunāsim par lietu.

— Vispirms pastāstiet man par jaunavu un jaunekli, karš tik drošsirdīgi viņu meklēja.

— Jā, viņi ir laimīgi izbēguši no' šo neliešu tomahau­kiem! Bet vai jūs varat man pateikt, kur ir Unkass?

— Jaunais cilvēks ir sagūstīts, un es ļoti baidos, ka viņš jau nolemts nāvei. Man bezgala žēl, ka cilvēkam ar tādām jaukām sliecībām jānomirst gara tumsībā, un es jau esmu izmeklējis brīnišķīgu korāli…

— Vai jūs varat mani aizvest pie viņa?

— Tas nebūtu grūts uzdevums, — mirkli vilcinājies, Dāvids atbildēja, — kaut gan es ļoti baidos, ka jūsu klāt­būtne var nevis mīkstināt, bet padarīt vēl smagāku viņa nelaimīgo likteni.

— Netērējiet velti vārdus, bet vediet mani! — izlūks pārtrauca Dāvidu, atkal paslēpdams seju, un tūlīt pirmais izgāja no būdas.