D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Tavas cilts teikas, Cingačguk, liecina man par labu, — viņš teica.-Abi sarunājās valodā, ko prata visi iezemieši, kas dzīvoja apgabalā starp Potomakas upi un Hudzonu.

— Tavi senči atnāca no rietošās saules zemes, šķērsoja lielo upi 1 , sakāva vietējos iedzīvotājus un ieņēma viņu zemi. Mani senči atnāca no sārtās rīta blāz­mas puses pāri lielajam, sāļajam ezeram un darīja tāpat ka tavējie. Lai tad dievs spriež par mums, draugiem ne­klājas velti šķiet vārdus!

— Mani senči karoja ar kailiem iezemiešiem! — indiā­nis stingri atbildēja tajā pašā valodā. — Vai tad tu ne­redzi atšķirību, Vanagacs, starp karavīra krama bultu un svina lodi, ar kādu jūs nogalināt?

— Arī indiānim ir saprāts, lai gan daba viņam devusi 6arkanu ādu! — baltais vīrietis sacīja. — Es neesmu mā­cīts cilvēks un to neslēpju, bet, spriežot pēc tā, ko esmu pieredzējis briežu un vāveru medībās, man liekas, šau­tene manu senču rokās nebūs bijusi tik bīstama kā loks un asas indiāņa acs mērķēta krama bulta.

— To tu esi dzirdējis no tēvutēviem, — indiānis vēsi atbildēja. — Bet ko saka jūsu vecie? Vai viņi stāsta jau­najiem karavīriem, ka bālģīmji stājušies pretī sarkanādai- najiem un karojuši ar akmens cirvjiem' un koka šau­tenēm?

— Man nav aizspriedumu, un es nelielos ar savas izcel- šanās priekšrocibam, kaut gan pat mans ļaunākais ienaidnieks. virs zemes kāds irokēzs neuzdrošināsies apgalvot, ka es neesmu īsts baltais cilvēks, — izlūks atbildēja, ar .slēptu apmierinājumu aplūkodams savu krietni gaišāko, vājo, muskuļaino roku. — Es atzīstos, ka nepiekrītu ļoti daudziem savu ciltsbrāļu darbiem. Bet es taču nevaru at­bildēt par citu cilvēku rīcību. Katru notikumu var attēlot no divām pusēm, tādēļ es prasu tev, Cingačguk, — kas notika, kad mūsu senči pirmoreiz sastapās?

Iestājās klusums, indiānis nerunāja ne vārda. Beidzot sava uzdevuma nopietnības apziņā viņš uzsāka stāstu svi­nīgā balsī, kas lika noticēt, ka viņš runā patiesību:

— Klausies, Vanagacs, un tavas ausis nedzirdēs melus. Stāstīšu, ko mani tēvi stāstījuši un ko mohikāņi paveikuši. Mēs atnācām no turienes, kur saule paslēpjas pa nakti, pāri plašiem klajumiem, kur ganās bifeļu bari, līdz pie- nācām pie lielas upes. Tur mēs kāvāmies ar aligeviem, kamēr zeme kļuva sārta no viņu asinīm. No lielās upes līdz pat sāļā ezera krastiem-mēs nesastapām neviena, tikai

makuasi sekoja mums no tālienes. Mēs teicām, ka šī zeme piederēs mums. Mēs paņēmām šo zemi kā iekarotāji un paturējām to kā drošsirdīgi vīri. Mēs iedzinām makuasus mežos pie lāčiem. Viņi dabūja sāli tikai izžuvušās sālsbed- rēs. Viņi nenoķēra nevienu zivi lielajā ezerā, mēs viņiem pasviedām vienīgi asakas.

— To visu esmu jau dzirdējis un ticu tam, — baltais vīrietis teica, redzot, ka indiānis apklust. — Bet tas no­tika ilgi pirms angļu ienākšanas šajā zemē.

— Toreiz priedes auga tur, kur tagad aug kastaņas. Pirmie bālģīmji, kas pie mums ieradās, nerunāja angliski. Viņi atbrauca lielā laivā toreiz, kad mani tēvi un visi ap­kārtējie sarkanie vīri bija aprakuši savus tomahaukus. [3] un tad, — Čingačguks dziļi saviļņots turpināja, — tad, Vanagacs, mēs bijām vienota tauta, mēs bijām laimīgi. Sāļais ezers deva mums zivis, meži — briežus un gaiss — putnus. Mums bija sievas un bērni. Mēs pielūdzām Lielo garu, un makuasi bijās no mūsu uzvaras dziesmām!

— Vai tu kaut ko zini par saviem senčiem? — baltais prasīja. — Tavi senči būs bijuši braši karotāji un gudri vīri pie padomes ugunskura.

— Mana cilts ir tautu vectēvs, — indiānis atteica, — un manās dzīslās nav ne piliena jauktu asiņu. Tajās tek vir­saišu asinis, un tādas tās paliks vienmēr. Ieradās holan­dieši un deva manai tautai ugunsūdeni. Tā dzēra to, ka­mēr debess ar zemi likās saplūstam kopā. Tad viņi zau­dēja savu dzimteni. Pēdu pa pēdai viņi tika aizdzīti 110 krastiem projām, līdz beidzot es, lai gan esmu virsaitis un sagamors [4] , redzu sauli tikai caur koku lapām un nekad neesmu stāvējis pie savu tēvu kapiem.

— Kapi modina svinīgas pārdomas, — izlūks piebilda. Viņu aizgrāba biedra cēlās, apvaldītās bēdas. — Bet saki — kur tagad dzīvo tava cilts, kur atrodas to pēcnā­cēji, kas atnāca delavaru zemē pirms daudzām vasarām?

— Kur palikuši šo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita. Tā arī manas ģints locekļi cits pēc cita aizgājuši garu valstībā. Es atrodos kalna virsotnē, bet arī man vajadzēs kāpt lejā. Un, kad Unkass man sekos, tad izsīks sagamoru asinis, jo mans dēls ir pēdējais mohikānis.

<���— Unkass ir še, — viņu tuvumā kāds ierunājās tādā pašā maigā rīkles balsī. — Kas pieminēja Unkasu?

Baltais mednieks acumirklī izrāva dunci no ādas maksts un neviļus izstiepa roku pēc šautenes, bet indiānis sēdēja mierīgi un ne galvu nepagrieza.

Nākamajā mirklī jauns indiāņu karavīrs klusiem soļiem izslīdēja starp viņiem un nosēdās straujās upītes krastā. Tēvs ne ar skaņu neizrādīja savu pārsteigumu, tāpat arī labu laiku neviens nekā nejautāja un nestāstīja, lai neiz­rādītu sievišķīgu ziņkārību vai bērnišķīgu nepacietību. Arī baltais, izlaidis šauteni no rokām, šķiet, saskaņā ar indiāņu paražām cieta klusu.

Beidzot Čingačguks lēni pacēla acis uz dēlu un prasīja:

— Vai makuasi iedrošinājušies atstāt savu mokasīnu pēdas šajā mežā?

— Es gāju pa viņu pēdām, — jaunais atteica, — un zinu, ka viņu ir tik daudz, cik manām abām rokām pirk­stu. Bet viņi ir bailīgi un slēpjas krūmos.

— Šie nelieši glūn, lai dabūtu skalpus un kādu laupī­jumu, — baltais, ko mēs pēc indiāņu paražas turpmāk sauksim par Vanagaci, piebilda. — Šis veiklais francūzis Monkalms droši vien iesūtījis savus spiegus angļu no­metnē, lai uzzinātu, pa kādu ceļu mūsējie iet!

— Pietiek! — vecākais indiānis teica, palūkojies uz norietošo sauli. — Mēs viņus iztrenksim no krūmiem kā briežus. Ēdīsim šovakar, Vanagacs, un rīt parādīsim ma- kuasiem, ka esam vīri.

— .Esmu gatavs darīt kā vienu, tā otru, — izlūks atbil­dēja. — Bet, lai irokēzus sakautu, šie blēži jāatrod, un, lai ēstu, jāatrod medījums.,, Bet piesauc tikai velnu, un viņš jau klāt! Lūk, pats lielākais briedis, kādu es šovasar esmu redzējis! Tur, lejā, viņš spraucas caur krūmiem! Nu, Un kas, — izlūks čukstēja un smējās nedzirdamu smiekliņu kā cilvēks, kas pieradis būt piesardzīgs, — es deru uz trim lādiņiem pulvera pret pēdu garu vampum [5] virkni, ka trā­pīšu acu starpā, mazliet tuvāk labajai acij nekā kreisajai.

— Nevar būt! — Jaunais indiānis strauji uzlēca kājās. — Redzami ir tikai paši ragu galiņi!

— Viņš runā kā zēns. — Vanagacs pakratīja galvu, pa­griezies pret tēvu. — Vai viņš domā, ka, redzot vienu dzīvnieka daļu, mednieks nevar pateikt, kur atrodas pā-i rējās?

Viņš nomērķēja un jau gatavojās parādīt savu izvei­cību, ar ko tā lepojās, kad indiānis pasita viņa šauteni sāņus.

— Vanagacs, vai tu gribi kauties ar makuasiem?

— Šie indiāņi it kā nojauš, kas slēpjas krūmos, — iz­lūks atteica, nolaizdams šauteni, un aizgriezās, atzīstot savu kļūdu. — Jāatstāj buks tavai bultai, Unkas, citādi tiešām nogāzīsim to zagļiem irokēziem ko mieloties.

Čingačguks piekrita priekšlikumam, izteiksmīgi pastiepis roku uz brieža pusi. Tai pašā mirklī Unkass nometās zemē un uzmanīgām kustībām tuvojās dzīvniekam. Dažus jar­dus no brieža slēptuves viņš klusu ielika bultu lokā. Ragi sakustējās, it kā briedis saostu gaisā briesmas. Nākamajā mirklī nospindza stiegra, cauri krūmiem nozibēja šautra, un ievainotais briedis izlēca no slēptuves šāvējam pie pašām kājām. Vairīdamies no satrakotā dzīvnieka ragiem, Unkass palēca sāņus un iegrūda dunci briedim kaklā. Briedis lēca uz upes pusi un nogāzās, iekrāsojot ūdeni ar savām asinīm.