D. F. Kūpers: PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

— Nē, nē, tā es nedomāju! Bet šis savādnieks mani uz­jautrina, un, ja tiešām «viņa dvēselē skan mūzika», tad rupji neatstumsim viņu.

— Priecājos, ka jūs sastapu, draugs, — Alise turpināja, paskubinādama savu zirgu doties atkal uz priekšu, un pa­māja svešiniekam, lai tas viņai seko. — Pašas ģimenes locekļi ir mani pa pusei pārliecinājuši, ka ari es duetā ne­esmu peļama. Mēs varētu padarīt ceļojumu patīkamāku, nodarbojoties ar iemīļoto mākslu. Turklāt tādai neprašai kā es lieti noderētu mākslas meistara domas un spriedums.

— Tiešām, psalmu, dziedāšana piemērotā brīdī atspir­dzina garu un miesu, — dziedāšanas skolotājs atbildēja un nevilcinādamies sekoja Alises aicinājumam. — Nekas tā nenomierina satrauktu dvēseli -kā nodošanās mākslai. Bet, lai melodija būtu pilnskanīga, nepieciešamas četras balsis. Jums, kā rādās, ir patīkams un spēcīgs soprāns. Es ar zināmām pūlēm varu ņemt augstākās tenora notis, bet mums trūkst kontralta un basa. Spriežot pēc balss skaņas parastā sarunā, karaļa armijas virsnieks, kas lāgā negri­bēja, lai pievienojos viņa grupai, gan būs spējīgs izpildīt basa partiju.

— Nespriediet pārsteidzīgi pēc ārējām pazīmēm, tās vil, — jaunā meitene smaidot atteica. — Majors Heivards gan dažreiz runā rupjā balsī, bet viņa dabiskā balss vai­rāk līdzinās maigam tenoram nekā basam.

— Cilvēkam balss, tāpat kā citi talanti, ir dota, lai to izmantotu lietderīgi, allaž vietā, — sarunu biedrs sacīja.

— Vai jūs dziedat tikai garīgas dziesmas?

— Tieši tā. Kā Dāvida dziesmas pārspēj visus citus dzejas darbus, tā arī garīdznieku un zemes gudrajo pie­lāgotās melodijas pārspēj visas blēņu dziesmas. Lai kur es atrastos, ne miegā, ne nomodā es nešķiros no šās ģe­niālās grāmatas. Tas ir divdesmit sestais izdevums, iespiests Bostonā Anno Domini 1744, un saucas: «Vecā un Jaunā testamenta psalmi, himnas un garīgas dziesmas;

tiešs tulkojums angļu valodā īsteni ticīgo lietošanai, pa­mācībai un mierinājumam sabiedriskā un personiskā dzīvē, sevišķi tiem, kas dzīvo Jaunajā Anglijā.»

Tā runādams,, svešinieks .izvilka grāmatu no kabatas, uzlika uz deguna brilles metāla ietvaros un atvēra sēju- miņu ar tādu rūpību un godbijību, kādu prasa izturēšanās pret svētiem priekšmetiem. Tad bez tālākiem paskaidro­jumiem viņš ielika mutē agrāk minēto savādo instrumentu. Atskanēja augsta, spalga skaņa. Pēc tās svešinieks uzņēma balsi oktāvu zemāk un sāka dziedāt pilnskanīgā, maigā, melodiskā balsī, ko netraucēja pat zirga neveiklā rik­šošana:

— Ak, raugi, cik tas labi

Un sirdij tīkami,

Kad kopā vienprātīgi Ir brāļi vienoti.

Tas ir kā dārga elje,

No matiem bārdā kas plūst: *

Arona bārdā, kura sniedzas

Līdz svārku krokām lejup.

Dziedātājs visu laiku sita takti ar labo roku, kas, lejup laizdamās, liegi pieskārās grāmatas lapām, bet augšup tika celta tik graciozi, kā to prot vienīgi šajā mākslā iesvaidītie. Likās, ilgajā praksē šīs kustības kļuvušas par ieradumu, jo takts sišana nemitējās, kamēr dziedātājs bija nonācis līdz panta beigām.

Meža klusums un vientulība bija iztraucēti. Indiānis pa­teica Heivardam dažus vārdus lauzītā angļu vatodā, Hei­vards savukārt griezās pie svešinieka, pārtraucot un uz laiku izbeidzot viņa muzikālos vingrinājumus.

— Lai gan briesmas mums nedraud, piesardzība liek izturēties šajā mežā tik klusu, cik vien iespējams. Jūs mani atvainosiet, Alise, ka man uz laiku jālaupa jums patīkamā izklaidēšanās un jālūdz šis džentlmenis atlikt dziedāšanu uz piemērotāku brīdi.

•— Jūs tiešām man laupāt lielu baudu, — Alise šķelmīgi atteica. — Vēl nekad man nav gadījies dzirdēt tik lie­lisku dziedāšanu, turklāt ar tik mazvērtīgiem vārdiem. Biju nogrimusi zinātniskos prātojumos par vienības trū­kumu starp skaņu un jēgu, "kad jūs manu apceri pārtrau­cāt ar savu vareno basu, Danken!

•— Nesaprotu, ko jūs apzīmējat par manu vareno basu, — Heivards atteica, acīmredzot Alises piezīmes aiz­skarts, — bet es zinu, ka jūsu un Koras drošība man ir dārgāka par visām Hendeļa kompozīcijām.

Viņš apklusa un ātri pagrieza galvu uz biezokņa pusi, tad aizdomīgi uzlūkoja ceļvedi indiāni, kas mierīgi turpi­nāja ceļu. Jaunais virsnieks nicīgi pasmaidīja pats par sevi, jo krūmā mirdzošās meža ogas viņš bija noturējis par glūnoša mežoņa spožajām acīm. Viņš jāja vien tālāk, atkal atsākdams pārtraukto sarunu.

Bet majors Heivards maldījās tikai tāpēc, ka uz brīdi bija ļāvis jaunības iedomībai nomākt modrības garu. Tikko jātnieku rinda bija pajājusi garām, uzmanīgi pa­šķīrās biezokņa krūmu zari un parādījās mežonīga, kara- krāsām izkrāsota, naida pilna seja, kas nolūkojās ceļotā­jiem pakaļ. Uzvaras prieks atplaiksnīja mežu iemītnieka tumši izkrāsotajos vaibstos, vērojot izraudzītos upurus, kas, nekā nenojauzdami, jāja tikai uz priekšu. Takas līku­mos starp kokiem pavīdēja vieglie, graciozie sieviešu stāvi, aiz tiem Heivarda vīrišķīgais augums, līdz pēdīgi arī neveiklais dziedāšanas skolotājs nozuda aiz neskai­tāmo koku tumšajiem stumbriem.

Atstāsim lētticīgo Heivardu un viņa paļāvīgās pavado­nes jājam tālāk mūžamežā un pavirzīsim darbības lauku dažas jūdzes uz rietumiem no tās vietas, kur pametām jātniekus.

Tajā dienā divi vīrieši sēdēja nelielas, bet straujas upī­tes krastā apmēram stundas gājumā no Veba nometnes. Likās, viņi kādu vai kaut ko gaidīja. Varenā meža no­jume pletās līdz pašam upes krastam un liecās pat pāri tam, metot tumšajā, spožajā straumē vēl tumšāku ēnu. Saules spēks kļuva vājāks, dienas karstā svelme mazinā­jās, no biezoknī apslēptajiem avotiem un strautiem pacē­lās vēsi izgarojumi un kā viegla migliņa izplūda gaisā. Šajā vientuļajā stūrītī valdīja dziļš klusums, kas rakstu­rīgs Amerikas dabas ainavai jūlijā; šad tad to pārtrauca vienīgi abu vīriešu klusās balsis, atspirgušā dzeņa laiskā, klusā kalšana, sīļa skarbais brēciens un attāla ūdenskri­tuma dobjā rūkoņa.

Šīs vājās, aprautās skaņas bija pārāk pierastas mežu iemītniekiem un netraucēja viņus nogremdēties uzsāktajā sarunā. Viens no vīriešiem bija sarkanādainais, un ap­ģērbs rādīja, ka viņš ir mežu iemītnieks. Otra saulē iede­gusi seja tomēr bija gaišāka un liecināja, ka viņš cēlies no eiropiešiem, lai gan viņa tērps bija rupjš un līdzinājās iezemiešu apģērbam.

Indiānis sēdēja uz apsūnojuša baļķa gala un pēc in­diāņu paražas uzsvēra savus, vārdus ar mierīgām, izteik­smīgām roku kustībām. Viņa ķermenis bija gandrīz kails un izzīmēts ar baltām un melnām svītrām, kas attēloja šausmīgu nāves emblēmu. Gludi noskūtās, galvas virsū lepojās tikai nepieciešamā bruņnieciskā matu šķipsna bez jebkādiem izgreznojumiem, izņemot vienu vienīgu iespraustu ērgļa spalvu, kas noliecās pār kreiso plecu. Aiz jostas bija aizsprausts tomahauks un angļu izstrādā­juma skalpējamais nazis. Pārmesta šķērsām pār kailo, muskuļaino celi, gulēja īsa kara šautene, ar kādām baltie cilvēki mēdza "apbruņot savus indiāņu sabiedrotos. Kara­vīra platās krūtis, spēcīgie locēkļi un nopietnā seja rā­dīja, ka viņš jau sasniedzis savus spēka gadus, bet vītums viņu vēl nav skāris.

Baltais vīrietis, cik varēja spriest pēc tām ķermeņa da­ļām, ko neapslēpa apģērbs, likās jau no agras jaunības iepazinies ar grūtībām un smagu darbu. Viņa stiegrainais stāvs bija drīzāk vājš nekā pilnīgs. Katrs nervs, katrs muskulis likās stiprināts un norūdīts nemitīgā cīņā un pū­liņos. Viņš bija tērpies zaļā mednieka kreklā ar izbalēju­šām dzeltenām bārkstīm, galvā viņam bija vasaras cepure no ādas, kam nocirpta spalva. Ari viņš aiz jostas nēsāja dunci, bet tomahauka viņam nebija. Pēc iezemiešu paražas viņa mokasīnus greznoja raibi izrotājumi. Vienīgais ap­ģērba gabals zem mednieka krekla bija briežādas stilb- sargi, sānos un virs ceļiem savilkti ar briežu cīpslām. Ap­ģērbu papildināja ādas soma un pulvera rags, un blakus pie koka bija pieslieta ļoti gara šautene. Šā mednieka vai izlūka acis bija mazas, bet skatiens ass, ātrs un nemierīgs. Sarunājoties viņš pastāvīgi lūkojās visapkārt, it kā mek­lētu pēc medījuma vai baidītos no slepena ienaidnieku uzbrukuma.