M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

— Ko? Atnāc noņemt šuves? — Lindals iesaucās. — To taču es atvadoties sacīju muļķa delfīnam! Un arī dzejoļi ir mani!

— Dzejoļi ir mani! — atsaucās austiņas.

Lindals noņēma tās. Visapkārt valdīja

smaržu piesātināts klusums. Juras melodis­kās čalas to vērta vēl dziļāku. Lindals palū­kojās apkārt. Apmēram simt pēdu attālumā no laivas draiskojās delfīns. Viņš peldēja pa apli. Uzņēmis lielu ātrumu, viņš brīžiem uz­lidoja gaisā, uz mirkli atstādams ūdenī vagu, un tad svinīgi krita atpakaļ. Košajā debesu zilgmē uzšāvās kristāla strūklakas. Tas bija

kā salūts, kā svinīga saule mirgojošās jūras simfonija.

Lindals vēl arvien nevarēja attapties. Viņš atkal uzlika austiņas un tūdaļ izdzirdēja:

— Dzejoļi ir mani! Uz kurieni tu peldi, muļķi?

Lindals. norāva austiņas, un tūlīt kļuva dzirdams, kā delfīns atkrita atpakaļ ūdenī.

— Vai tu tur runā? — Lindals vaicāja.

Delfīns klusēja. Viņš vēl arvien tikpat lie­tišķi riņķoja ap laivu, brīžiem palēkdamies virs ūdens.

— Kas gan cits, ja ne tu? — atkal jautāja Lindals. — Varbūt es sarunājos pats ar sevi?

Delfīns pie pašas laivas iegāzās ar plunk­šķi ūdenī, apšļakstīdams Lindalu.

Pamanījis, ka rokās viņam austiņas, Lin­dals tās uzlika un atkal izdzirdēja cilvēka balsi:

— Uz kurieni tu peldi muļķi? Redz tas murgā baismā: tur ellē nomocītā zvaigzne deg spoži baltā gaisma… Vai tu tur runā? Atnāc noņemt šuves!

— Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņš, — Lindals padevīgi noplātīja rokas. — Visumā te nav nekā sevišķa, vienkārši ru­nājošs delfīns. Es runāju, un viņš atkārto.

— Runājošs delfīns. Runājošs delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? — austiņas atbildēja.

… Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.

Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. «Tagad esmu īsts Robinsons,» viņš nodomāja, «man ir savs pa­pagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: «Nabaga Persivals Lindals», — un viss būs kārtībā. Bet viņam taču vēl jādod vārds. Diemžēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili…»

Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņē­mis no Lindala rokām treknu merlanu, del­fīns tika nokristīts. Viņš pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie paša krasta un, viļņos šūpodamies, gai­dīja.

Brīžiem Lindalam šķita, ka delfīns tiešām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevišķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.

Kopš tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkārši neiespējami. Traucēja Kids. Viņš nemitīgi pļāpāja. Tik­līdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija dažādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņš aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda ne­maldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriekš. Tiklīdz viņš izdzirda austiņās attāluma ap­slāpēto saucienu: «Persival, Persival!», viņš sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.

Bet varbūt, ka viņš arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija pa­tīkama.

Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā — Jago loma krita delfī­nam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem paša ziemeļu zemesraga.

Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc iz­meklētiem ēdieniem kļuva pavisam neval­dāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņš jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņš pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.

Lavas mēle kā milzu balkons nokārās taisni virs grotes, bet izkļūt no ūdens krastā te bija pilnīgi neiespējami. Neatlika nekas cits, kā piebraukt no jūras puses. Lindals ilgi airēja, pūlēdamies pārvarēt diezgan spēcīgo straumi, kas lokā tecēja šai vietai garām, līdz beidzot sasniedza ar polipiem un glie­mežvākiem aizaugušu tumšu nišu. Apradis ar puskrēslu, viņš stingri noenkuroja laivu un, paņēmis žebērkli, ienira. Šai vietā dzi­ļums nepārsniedza trīsdesmit pēdu, bet no dibena izplūstošo avotu dēļ ūdens bija ļoti auksts, tāpēc nevarēja ilgi palikt zem ūdens.

Grotes krēslā maigi vizēja oranžās ascidi- jas, kā zaļi punktiņi spīguļoja garneļvēži. Pa brūnām ūdenszālēm noaugušo sienu, ga­rās, dzeltenzilās ūsas kustinādams, rāpās langusts. Astoņkāji nekur nemanīja. Acīm­redzot saimnieks bija atstājis savu mājokli un devies kādās svarīgās darīšanās. Lin­dals nodomāja, ka labāk zīle rokā, nekā med­nis kokā, noķēra langustu un, pārlaidis ska­tienu grotei, peldēja uz izeju.

Priekšā viņš ieraudzīja divas pelēkas ēnas. Izpletušas lielās krūšu spuras, tās lēni aiz­peldēja garām grotei, gluži kā bumbvedēji pie vakarīgām debesīm.

Lindals juta, ka plaušās gaisa krājums beidzas. Lai atbrīvotos no smakšanas sajū­tas, viņš sāka pamazām laist burbuļus pa muti. Tie cēlās augšup, spīguļodami kā niķe­lētas bumbiņas. Bet tas bija tikai mirkļa at­vieglojums. Vajadzēja iznirt. Lindals sa­prata — tiklīdz viņš uzpeldēs, zilās haizivis uzbruks viņa kājām. Sekundes sastinga un likās kā gadsimti. Pelēkie bumbvedēji, neiz­rādīdami nekādus agresīvus nodomus, ne­steidzīgi riņķoja pie grotes izejas. Lindalam ■ šķita, ka viņam galvā iedegas sarkanīga gaisma. Kļuva melns gar acīm. Krūtis plo­sīja mokoša slāpšanas sajūta. Lindals vienā rāvienā izelpoja visu gaisu un, neko vairs neapjauzdams, vēderu ierāvis, ar pēdējiem spēkiem sāka drudžaini kustināt rokas. Viņa galva izsprāga no ūdens kā korķis. Neatve­rot cieši samiegtās acis, Lindals iekampa

plaušās spēcīgo, skurbinošo gaisu. Maz­drusciņ noreiba galva, un visu ķermeni pār­ņēma tīkams gurdenums. Viņš aizmirsa hai­zivis un savas neaizsargātās kājas.

Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tumšzilajā dziļumā, viņš pārsteigumā ieklie­dzās. Tieši zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingušas divas samulsušas haizivis. Lin­dals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar plez­nām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairā­kas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojošu svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņš ar baudu elpoja. Kā reibinošu, zeltainu šampanieti lūpas ar trok­sni ievilka gaisu. Nišas tumšajā ūdenī kustē­jās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.

Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no nišas. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atra­dās tieši zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri žūstošā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņš tā arī nebija pametis. Viņš iesmējās.