M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Apjucis viņš skatījās uz krastu, uz vulkāna pakāji. Saule tuvojās rietam. Oļos svilpa un dārdēja paisums.

Lindals izkāpa no laivas un ar pūlēm iz­vilka to krastā. Ķermenis smeldza, un vis­mazākā kustība radīja muskuļos sāpes. Truls smagums spieda galvu.

Lindals lēni gāja pa mitrajiem, čirkstoša­jiem oļiem. Uz katra viņa soļa raibi krabīši žigli metās plaisās. Toties putni viņam ne­pievērsa nekādu uzmanību. Stfazdi grozījās turpat pie pašām kājām, vanags, kas planēja augstu pie debesīm, acīmredzot aiz tīras ziņ­kārības traucās lejup un, nolaidies netālu no cilvēka, sāka viņu vērīgi aplūkot.

Lindals atrada šauru ieplaku starp divām lavas mēlēm. Rokām tverdamies pie grumbu­ļainās virsmas, viņš rāpās augšā, vairākas reizes apstājās, nogūlās un brīdi atpūtās.

Parādījās pirmās opuncijas. Tad to kļuva arvien vairāk un vairāk. Lindals izbrīnā ska­tījās uz lielajiem, zilganajiem kokiem ar asiem dzeloņiem nobārstītu gaļīgu stumbru. Kad kāpums beidzās un kļuva redzams ar mežu apaudzis plato, Lindals atviegloti no­pūtās. Slaido skalēziju biezais zaļais vai­nags un pizoniju sarkanie stumbri, kas šur 'tur pavīdēja starp kuplajām papardēm, — viss solīja mieru un atpūtu.

Pāri meža zaļajai lapotnei pacēlās zilgan­pelēkā plīvurī tinies krāteris. Lindals zināja, ka krāterī ir dziļš un aūksts ezers ar zilgan­zaļu ūdeni. Viņš jutās tā, it kā pēc ilgas prombūtnes būtu atgriezies rnīļā pusaiz-, mirstā dzimtenē. Visu, kas bija ap viņu, viņš redzēja pirmo reizi. Bet, atcerēdamies bērnu dienu sapņus, viņš pazina kokus, akmeņus un zvērus un sveica tos kā vecus paziņas. Un tie viņam atbildēja. No zariem nokarājās gara, tumšzaļa sūna un laipni māja ar sirmo bārdu. Putni uzticīgi ļāvās ņemties rokās. Akmeņi bija silti un jūra mierīga.

Lindals pasmaidīja, pacēla galvu pret de­besīm un aizmiedza acis. Tad iesaucās. Klie-. dziens ar pūlēm izlauzās no iekaisušās, aiz­smakušās rīkles. Lindals ātri devās lejup. Parakņājās bēguma atstātajās, saulē izkal­tušajās drazu kaudzēs un sakūra ugunskuru. Viņš uzvārīja kafiju, uzsildīja kārbu sautē­tas gaļas un, ūdenī izmērcējis dažas galetes, pabrokastoja. Viss likās ļoti garšīgs un sulīgs. Pienāca pingvīns un, paliecis galvu sānis, skatījās. Lindals tam pasvieda gaba­liņu galetes. Nesteidzīgi, ar lielu cieņu pingvīns to pacēla un, pateicīgi pamājis ar rūsgano cekulu, aizgāja. Lindals aplēja ugunskuru ar ūdeni, izsmēķēja cigareti un, nolicis galvu milzīga bazalta bluķa ēnā, aizmiga.

Apmēram gadu Lindals nodzīvoja šai salā. Viņš medīja mežacūkas, ķēra zivis, meklēja bruņurupuču olas, vārīja krabjus. Stundām ilgi viņš klaiņāja pa krastu, meklēdams inte­resantus jūras dzīvniekus. Šad tad viņš at­rāva no glumajiem akmeņiem kādu molusku vai vilka ārā no plaisām mazus astoņkājīšus. Pašā mežmalā viņš bija uzcēlis omulīgu bū­diņu. Tajā arvien bija vēsi un spirgti. Tīkami smaržoja pizoniju sarkanā koksne. Pie ieejas šūpojās paparžu platās lapas.

Katru dienu uz trim četrām stundām Lin­dals devās jūrā. Nelielā dziļumā viņš iegrem­dēja jūrā ultrahidrofonu un, uzlicis austiņas,iegrima skaņu pasaulē. Viņš dzirdēja daudzo vēzīšu alfeusu nemitīgo klakšķināšanu, jūras gaiļu ritmisko rūkoņu, baložu dūdošanai līdzīgās melakopiju balsis, stauridu riešanu un šņirkstoņu. Brīžam visas šīs skaņas pa­zuda uz parasto trokšņu fona. Lindals zināja, kas slēpjas aiz šāda «fona». Domās viņš redzēja, kā zivju zo.bi un krabju spīles grauž un drupina koraļļu zariņus un molusku čau­las— tā bija nemitīga rīšana, gremošana, vajāšana. Bet cilvēkam sadzirdamo skaņu pasaule ir ļoti trūcīga. Kad Lindals ieslēdza ultraskaņas transformatoru, viņš ikreiz brī­nījās par svelpjošo, dūcošo, kaucošo, spin- dzošo toņu daudzveidību.

Reizēm viņš pats ienira jūrā. Paslēpis austiņas ūdensnecaurlaidīgā akvalangistu cepurē un ievilcis plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, viņš iegremdējās ūdenī un uzmanīgi zagās klāt zivīm. Droši vien jūrā neviens ne­zināja labāk par viņu, kā savā starpā sazinās zivis, kā tās brīdina cita citu no briesmām un aicina pie laupījuma.

Lindals strādāja ļoti daudz, brīva laika viņam neatlika gandrīz nemaz. Taču arvien biežāk un biežāk viņu pārņēma ilgas pēc cilvēkiem, pēc vienkāršas sarunas. Liela no­zīme bija tam, ka viņš nevarēja salu atstāt kuru katru brīdi, kad iegribas. Ja kaut kur līcī klusu šūpotos mazā «Galapaga» ar deg­vielu pilnu cisternu, Lindals vēl vismaz gadu varētu nedomāt par civilizēto pasauli. Bet kuģa nebija, un Lindals bieži vēroja hori­zontu, vai kaut kur neieraudzīs tvaikoņa dūmu strūkliņu. Taču dūmi neparādījās. Ti­kai vienu reizi pa visu šo laiku viņš dzirdēja lielā augstumā dūcam lidmašīnas. Viņš ātri sakūra ugunskuru no skalēzijas sausajiem zariem. Uguns lodāja pa ētera piesātināto koksni. Gaiss oda pēc slimnīcas. Liesmu spo­žās mēles lika zvaigznēm nobālēt. Lidmašīnu dūkoņa apklusa. Un Lindals ilgu laiku loloja cerību, ka viņa signāls pamanīts. Bet pagāja mēneši, un neviens nebrauca viņam pakaļ. Lindals atkal ar visu sirdi un dvēseli node­vās darbam. Viņš rakstīja zinātniskiem žur­nāliem, šķiroja kasetes ar fotofilmām, prepa­rēja jūras dzīvniekus, gatavoja sakņu krā­jumus, kausēja taukus no milzu bruņurupu­čiem. Taču arvien biežāk un biežāk viņš meta visu pie malas un, acis nenovērsdams, rau­dzījās tikko samanāmajā bāli zilganajā hori­zonta svītrā.

Lai neaizmirstu valodu, Lindals sarunājās pats ar sevi. Viņš deklamēja dzejoļus un dramatiskus monologus, un arī pats sacerēja viencēliena ludziņas divām personām. Viņš runāja bez mitas, līdz izkalta rīkle. Tad viņš iedzēra atvēsinātu saldo paparžu sulu un runāja atkal. Pat ieniris ar ultrahidrofonu ūdenī, viņš nemitējās runāt. Zivis bija tā pieradušas pie viņa, ka nepievērsa uzmanību. Viņš riņķoja tām apkārt, noklausījās pašus intīmākos noslēpumus, tūdaļ tos skaļi izpļā­pāja un deklamēja dzejoļus.

Cilvēka ķermenis vientuļš slīdēja caur­spīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu mežiem, zem plaisu tumšajām spraugām. Pāri viņam šūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi 4 vis klausījās Šekspīra tvirtās strofas, Te- nisona baltās vārsmas, Kiplinga un Svin- berna dzejoļu valdzinošo mūziku, Brouninga dīvainās asonanses. Zivis izpeldēja no tum­šajām grotēm un atstāja krāšņās ūdensaugu birzes. Cilvēks noklausījās zivju tenkas un runāja, runāja, runāja.

Brokastā krietni saēdies bruņurupuča gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pa­kāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.

Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdens­blusas bija iznākušas tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma ris­kēt. Jau tā četras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņš ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņš brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi žilbinoši punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņš pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pa­saule pārvērtās un atmirdzēja varavīkšņai- nos toņos.

Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priekšmeta, te, spārnus sakļāvušas, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.