M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

— Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku iz­dotās skaņas.

— Atradis par ko domāt! — uzbrēca virs­nieks lietusmētelī. — Vai baidies, ka neatra­dīsi ar zivīm kopēju valodu?

— Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, — sacīja gaišmatis.

— Vai kuģa žurnālu un dokumentus drīk­stu ņemt līdzi? — vaicāja Lindals, apseg­dams aparātu ar brezentu.

— Nē. Tie mums būs vajadzīgi, — atbil­dēja gaišmatis. — Vai esat gatavs?

Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karā­jās ēnas pusē. Un, kad nočīkstēja vinčas un Lindalu sašūpoja vieglie vilnīši, viņam šķita, ka viņš atrodas melnā akā. Viņš palūkojās augšup. Ekvadoras karogs kā šaura sudra­bota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.

— Laimīgu braucienu, draugs! — noklie­dza virsnieks lietusmētelī.

Lindals klusēdams īrās prom no «Galapa- gas», taisni uz Dienvidu Krustu.

… Lindalam laimējās. Sākumā viņš novir­zījās uz dienvidiem, tad nonāca Peru straumē un tā viņu nesa uz ziemeļiem. Pēc visiem aprēķiniem, devītajā dienā viņam va­jadzēja ieraudzīt Bruņurupuču salu vulkānu konusus. Viņš cerēja piestāt krastā vai nu Espanjolā vai Santamarijā. Bet kā par ne­laimi devītās dienas rītā uznāca bieza migla. Lindalam likās, ka viņš jau dzird krasta bangas sitamies pret 'klintīm. Tomēr neko saskatīt neizdevās. Viņš ieturēja kursu maz­liet vairāk uz rietumiem, bet troksnis kreisajā pusē nekļuva vājāks un labajā pusē nepa- stiprinājās. Tad viņš vadīja laivu uz austru­miem. Migla bija tik bieza, ka pat laivas pakaļgals izskatījās izplūdis un spocīgs. Lin­dals nedomāja par to, ka laiva var tikt sa­dauzīta. Viņš baidījās 'kļūdīties. Un, kad krasta bangu dārdoņa pieklusa, viņš saprata, ka noticis pats briesmīgākais — laiva tika nesta atklātā okeānā. Par airēšanu pret straumi nebija nemaz ko domāt. Tiesa, priekšā atradās vēl viena neliela saliņa —- Erahuesa, bet izredzes miglā tai nejauši uz­durties bija ārkārtīgi mazas. Un tomēr Lin­dals nolēma pamēģināt. Viņš apgrieza laivu un sāka airēt pret straumi. Tagad virzīšanās uz ziemeļiem kļuva krietni gausāka, un va­rēja cerēt, ka pietiks laika pēc kādām pazī- inem noteikt laivas stāvokli attiecībā pret salu. Pagāja sešas septiņas stundas. Lin­dals briesmīgi nogura un bija gatavs paļau­ties dieva ziņā, pamest airus un nogulties laivas dibenā. Bet tad viņam izlikās, ka viņš dzird kormoranu raksturīgos griezīgos klie­dzienus. Šiem lielajiem putniem ir īsi, neat­tīstīti spārni. Tāpēc nevarēja būt šaubu, ka zeme atrodas kaut kur tuvu blakus. Lindals ieklausījās. Viņam likās, ka kormorani tagad brēc skaļāk. Viņš nometa airus un apsēdās pie stūres. Uzlēca saule. Aiz blīvā, pelēkā miglas auta tā izskatījās kā gaišs, izplūdis plankums. Migla sāka pamazām gaist.

Piecēlies visā augumā, Lindals ieraudzīja lavas kalnu grēdas pelēkās kores un smai­lās virsotnes. Tās it kā karājās gaisā, miglas horizontālās līnijas nogrieztas. Šī līnija lēni saplaka, un migla aizplūda kā ūdens pa slūžām. Nepacietībā Lindals kodīja lūpas.- Viņam šķita, ka pelēkais miglas auts gan­drīz nemaz negaist. Putnu balsis skanēja arvien apdullinošāk. Un tad viņš saprata, ka migla nepavisam nenāk zemē lēni. Gluži vienkārši — laiva tika nesta uz krastu.

No locijas Lindals zināja, ka piekļūt mazai neapdzīvotai saliņai ir ļoti grūti. Saliņu ielenc pārtraukts asu zemūdens rifu loks. Bet izvēles nebija. Turklāt Lindals cerēja, ka vieglā laiva spēs sveika un vesela pārslīdēt pāri rifiem. Šoreiz viņam laimējās. Viņš pat nepamanīja, kā tika cauri bīstamajai joslai. Ūdens kļuva manāmi siltāks. Kā pienbalta plēve tam pāri gūlās migla. Drūmās, pelēk- zilganās klintis raudzījās nelaipni un vēsi. Dziļas plaisas nežēlīgi graizīja kalnu grē­das stāvās nogāzes, 'kuras klāja melnas, grubuļainas sastingušas lavas straumes.

Lindals nodomāja, ka Darvins droši vien nebūtu sarakstījis «Sugu izcelšanos», ja savā laikā «Bigls» nebūtu izmetis enkuru netālu no šā drūmā un nelaipnā vulkāna. No šās domas kļuva mazliet siltāk ap sirdi. Viņš zināja, ka sala patiesībā nemaz nav tik kaila un neviesmīlīga, kā izskatās.

Daudzus gadus viņš bija sapņojis par šo ekspedīciju, izlasījis veselas kaudzes grā­matu un žurnālu un ar aizvērtām acīm va­rēja sameklēt Galapagu arhipelāgu uz kartes.

Putnu klaigas kļuva tik apdullinošas, ka apslāpēja pat lielgabalu šāvieniem līdzīgos krasta bangu dārdus. No 89 putnu sugām, kas te ligzdo, 77 nav sastopamas nevienā citā vietā uz zemeslodes. Lindalam šķita, ka putni salidojuši uz šo mazo salu, lai sveiktu viņu, Lindalu, un ātrāk apliecinātu savu rea­litāti. Par spīti visam viņš bija laimīgs. Ne jau katram izdodas redzēt savus sapņus pie- pildāmiesl

Lindals ķērās pie airiem un sāka enerģiski irties uz krastu, ar acīm meklēdams vietu, kur varētu piestāt malā. Viņš jau skaidri saskatīja lielu jūras leguānu baru. Aizvēstu­riskie drakoni ar robainām muguras spurām sildījās uz klintīm, ko apšļakstīja straujās bangas. Odens putas meta burbuļus un ap- kalzdamas pārklājās ar sausu, ziepainu plē­vīti. Tūkstošiem putnu rakņājās pūstošajos, melnajos atkritumos, lēkāja pa bazalta oļiem un tupēja uz olām. Vēsajā straumē, kas plūda gar salu, draiskuļojās pāris jūras lauvu. Tie bija melni, spīdīgi, it kā tērpušies cieši piegulošos gumijas kostīmos, un, cel­dami gaisā savus ūsainos purnus, palēkda­mies nozuda viļņos. Pēc tam parādījās no jauna, pasvieda augšup zivtiņu ar mirdzo­šām zvīņām, gaisā to saķēra, norija un me­tās pakaļ jaunam laupījumam.

Lindals brauca paralēli krastam. Viņam gribējās tūdaļ piestāt malā, sakurt uguns­kuru un iedzert karstu kafiju, bet piemērotu vietu vēl arvien neizdevās atrast.

Kad pacietība un spēki jau bija gandrīz galā — šai brīdī viņš brauca apkārt lavas veidotajam zemesragam, — kļuva redzama gluda krasta oļu strēle. Viļņi sitās tai pāri, un, slīdēdami pār akmeņiem, ieplūda dziļi sauszemē, lai tūkstošos burbuļojošu strau­tiņu tūdaļ trauktos atpakaļ.

Lindals ar tulznu saēstajām rokām ciešāk saspieda piesmirkušos airus. Šīs beidzamās minūtes, kurās viņš tuvojās krastam, šķita ilgākas nekā viss aci pret aci ar okeānu pa­vadītais laiks. Zem laivas dibena iečirkstējās oļi, un laiva apstājās. Lindals ar pūlēm at­lieca pirkstus. Sāļais ūdens radīja smeldzī­gas sāpes. Tad viņš nogūlās laivas dibenā un sāka raudzīties debesīs.

Zem pašiem mākoņiem, plati izpletis vare­

nos, valdonīgos spārnus, lidinājās fregates putns. Lindals aizvēra aizpampušās, asaro­jošās acis un aizmiga. Pašā beidzamajā brīdī viņam iešāvās prātā, ka ilgi gulēt nedrīkst, citādi sāksies bēgums, kas var laivu atkal aiznest jūrā un satriekt pret atsegto rifu grēdu. Viņš pat mēģināja piecelties un iz­kāpt no laivas, bet miegs viņu pievārēja. Tas bija smags, nomodam līdzīgs miegs. Lindals sapņoja, ka izkāpis krastā un, aiz sāpēm vai­dēdams, velk laivu pa čirkstošajiem oļiem tālāk prom no jūras. Kad viņš to jau bija aizdabūjis līdz pašai vulkāna pakājei un, atliecis stīvo muguru, atskatījās atpakaļ, nez no kurienes parādījās vācietis lietus­mētelī ar jājampātagu rokā. Rotaļādamies ar pātagu, tas izstiepa ādas cimdā ietērpto roku un norādīja uz jūru. Lindals saprata, ka laiva jāvelk atpakaļ un pēc tam atkal uz kaut kurieni jābrauc. Līdz asinīm nobrāz­tiem pirkstiem viņš satvēra mitros, sāļos dē­ļus un vilka. Bet vācietis aiz muguras smē­jās. Jo grūtāk bija Lindalam, jo skaļāk vācietis smējās. Tad Lindals palaida vaļā laivu, pieplaka pie oļiem un, saņēmis pēdē­jos spēkus, uzlēca kājās.