M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Viņa apklusa. Bet es nezināju, ko atbildēt.

— Bez tam vel, — viņa turpināja pēc mirkļa svārstīšanās, — man negribētos, ka tu būtu līdzīgs manam tēvam. Viņš ir pārāk mācīts. Viņš dzīvo itin kā citā pasaulē, bet mūsdienās, tu piekritīsi, tas ir smieklīgi. Viņam nav vajadzīga nauda, slava, un rei­zēm man liekas, ka arī ģimene viņam nav vajadzīga.

—• Enna!

— Domāju, ka māmiņa bija ļoti nelai­mīga. Man negribētos kļūt par sievu cilvē­kam, kuram nav svēts nekas cits kā tikai zi­nātne. Vai saproti?

— Tu esi netaisna, Enn, — es dedzīgi iebildu, — tu esi netaisna pret seru Henriju! Tavs tēvs ir liels zinātnieks un godīgs cil­vēks!

— Iespējams, bet tas neko negroza.

Mēs at'kal apklusām un, atzīstos, pirmo reizi klusēt divatā ar Ennu man bija grūti.

— Kāds ir tavs priekšlikums? — es jau­tāju.

Viņa vērīgi palūkojās manī. Šis atklātais skatiens man 'kaut ko atgādināja, likās,- ka kāds jau tā skatījies uz mani. Tikai tas bijis sen. Citā dzīvē.

—• Tavas jūtas pret mani ļauj cerēt, ka tu piekritīsi, — viņa teica, kā vienmēr, maz­liet samāksloti un tomēr pilnīgi noteikti.

— Protams, Enn, ja tikai…

— Man gribētos, ka tu strādātu kādā firmā, tur ir solīdas algas. Starp citu, dzir­dēju, ka var dabūt vietas …

Viņa nogaidoši paskatījās manī.

— Velns parāvis! — iesaucos. — Man tavs priekšlikums patīk, arī pats jau esmu par to domājis, tikai…

Taisnību sakot, es neteicu patiesību. Man nemaz negribējās ar visu sirdi nodoties dar­bam rūpniecībā. Tur ir daudz bezjēdzīgas noņemšanās un maz zinātnes, maz jaun­rades, maz brīvības.

— Baidos tikai, ka tad manai zinātnieka karjerai būs jāpārvelk svītra, — beidzot ar mokām izteicu.

— Kāpēc? — Enna paraustīja plecus. — Firmās ir tik lieliskas laboratorijas un moderna iekārta, — tu varēsi strādāt pie iz­raudzītās tēmas vēl sekmīgāk nekā univer­sitātē.

— Jā, tev gan laikam taisnība, — nedroši piekritu.

— Esmu ļoti priecīga, ka tu to saprati,— maigi sacīja Enna un mīļi man uzsmaidīja.

Es toreiz nezin kādēļ nodomāju, ka ar savu manieri raudzīties sarunu biedram tieši sejā viņa stipri atgādina nopūderētās dāmas portretos sera Henrija kabinetā …

Pēc banketa, kurš, jāteic, noritēja ļoti jautri un nepiespiestā atmosfērā, sers Hen­rijs pienāca pie manis ar divām glāzītēm uzkarsēta portvīna.

— Gribētu pabeigt mūsu sarunu, protams, ja jūs neiebilstat, — viņš teica, sniegdams glāzīti.

— Tagad?

— Jā, tagad.

Iegājām kabinetā.

— Vai gribat braukt uz Dienvid­ameriku? — pēkšņi jautāja sers Henrijs, apstādamies manā priekšā un aizvērdams durvis.

— Ko?

Viņš piegaja pie loga. Pa tumšajiem stik­liem plūda bezgalīgas lietus straumes. No

kamīna uz veco grāmatu mugurām krita aveņkrāsas atblāzma.

— Mikroorganismi ir neticami mainīgi, šo ortodoksālo faktu jūs labi zināt. Daži tagadējie mikrobu un vīrusu veidi laikam gan ļoti maz līdzinās saviem senčiem. Vai jums nebūtu interesanti zināt, kādi tie bijuši pagātnē? Nesteidzieties atbildēt. Ja atļau­siet, pabeigšu savu domu … Diemžēl, zināt­niekiem nav izdevies vaigu vaigā sastapties ar fosīlajām baktērijām un vīrusiem. Mikro­biologi parasti sastopas tikai ar viņu dzīvī­bas procesu norises rezultātiem.

Nebrīnījos, dzirdēdams tik savādu lekciju. Tas bija seram Henrijam raksturīgi. Stu­denti to sauca par «satveršanu knaiblēs».

Sers Henrijs pagājās pa istabu, izdzēra savu vīna glāzi un atkal apstājās man blakus.

— Nu, un pašlai'k tāda iespēja negaidīti radusies, — viņš klusu noteica. — Amazo­nes baseina ziemeļu daļā atrasta apbedījuma vieta, kur vēl nav iekļuvis cilvēks. Zinātnei tas ir liels ieguvums. Jūs taču zināt, ka lie­lākā daļa apbedījuma vietu gan Dienvid­amerikā, gan Ēģiptē tikušas izlaupītas. Alka­tīgie zelta meklētāji aiznesuši no kapenēm dārglietas un atstājuši tur visus mūsdienu mikroorganismu veidus.

Sers Henrijs manī raudzījās satraukumā mazliet spīdošām acīm.

— Katrā ziņā jādabū paraugi no «Melnā tukana» kapenēm. Arheologi domā, ka div­padsmit gadsimtus tās bijušas pilnīgi her­mētiskas. Iedomājieties tikai, kas tur var at­rasties! Mikrobi un vīrusi ar mūsdienu zināt­nei pilnīgi negaidītu morfoloģiju un fiziolo­ģiju, fosilas baktēriju, sēnīšu un aļģu sugas, protozoja sporas un . ..

— Satriecoši! — piekritu bez jebkādas sa­jūsmas.

— Vai nav tiesa? Es jau tā domāju, ka šis pasākums būs jums pa prātam. Izlidot vaja­dzēs rīt.

Te es attapos.

— Jā, ser, tas viss ir ļoti interesanti, bet… es taču ar Ennu …

Iedvesma izgaisa no sera Henrija sejas, viņš pagriezās pret grāmatām piekrautajiem plauktiem un, it kā starp citu, izmeta:

— Tas ir uz kādu' mēnesi, lielākais — di­viem … Nav nemaz tik ilgs laiks. Bet tas ir patiešām jauns un vajadzīgs pasākums. Tāds darbs var kļūt par klasisku pētījumu.

— Esmu ar mieru! — mana balss bija svinīga un noteikta. Patiešām, kālab man neaizbraukt uz Dienvidameriku? Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka- tas tik svarīgi seram Henri­jam .. .

… Es toreiz pateicu, ka «esmu ar mieru», bet Enna sacīja, ka tā esot «nodevība».

— Mēs taču bijām norunājuši! — viņas zilās acis satumsa un mute skarbāk iezīmē­jās sejā, kas tūdaļ izskatījās vecāka.

— Es nevarēju! Tas ir tik interesanti, vē­lāk nespētu sev to piedot… Turklāt tikai uz vienu mēnesi, bet varbūt tikšu galā pat trīs nedējās.

— Tā kā tā vajag būt principiālam …

Ar lielām pūlēm man izdevās viņu nomie­rināt. Atvadījāmies mīli un maigi, bet tomēr kaut kas palika. Kaut kas neskaidrs un mokošs. Tas visu laiku nelika man mieru. Nekādi nevarēju rast tam izskaidrojumu. Vai tā bija grūtsirdība, sarūgtinājums, no­māktība? Nezinu, varbūt ne viens, ne otrs, ne trešais … Tagad saprotu, ka tā bija tikai gaidāmo pārmaiņu priekšnojauta.

Mūsu dzīvē ielauzās selvas elpa. Ennu tā biedēja, bet mani… Taču toreiz es vēl neko nesapratu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

Brazīlijas gilejā [3] gaiss ir mitrs un karsts kā komprese. Aklimatizēties man nebija viegli. Divas nedējas pagāja gandrīz velti. Mēģināju iejusties vārīta vēža ādā. Smadze­nes kusa, mugurkauls atmiekšķējās un ne­spēja vairs noturēt ķermeni.

Ķerdamies pie bezgalīgajiem liānu un sakņu savijumiem, ar pūlēm tiku līdzi mūsu ekspedīcijas vadītājam Alfonso de Moranam, mundram un jautram arheologam no Rio.

— Mīļo doktor, lai pierastu, jums vajag vairāk kustēties, — viņš teica un vadāja mani reizes piecas dienā no mazā pāļu na­miņa, kur bija apmetušies ekspedīcijas zināt­niskie līdzstrādnieki, uz izrakumu vietu. Sa­cīdams «izrakumi», es, protams, pārteicos.

Piramīdu bija sagrābusi selva, un mums to vajadzēja nevis izrakt, bet burtiski izraut no valganā tropu meža ciešajiem apkam­pieniem.

Neviļus jutu arheologiem līdz. Viņu krekli nekad neizžuva no sviedriem; Pirms manas atbraukšanas viņi jau bija attīrījuši daļu no sienām, galveno ieeju un kāpnes, kas veda uz piramīdas augšējo platformu, kur atradās vel viena ieeja.

Senās kapenes pakājē bija izrakta tran­šeja, un netālu no tās pacēlās milzīgi ar epifītiem [4] apauguši, liānu apvīti sumaumu [5] stumbri.

— Te nu gan bija ko rauties! — paskaid­roja de Morans. — Teokalliju [6] saturēja kopā koki un liānas.- Kad sākām attīrīšanu, objekts draudēja sabrukt. Vājākos sektorus vajadzēja nostiprināt.