Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Vecenīte necerēja, ka tā šonakt vēl dabūs redzēt rūķīti, tomēr palika pie loga sēžam. Pēc kāda laiciņa tas nāca atkal. Viņš tik ļoti steidzās, ka kājiņas tikko skāra zemi, un skrēja tieši uz sprostu. Ar savām tālredzīgajām acīm vecenīte varēja visu it skaidri saskatīt, viņa arī manīja, ka rūķītis kaut ko nes rokā, bet nevarēja pazīt, kas tas ir. Tagad viņš nolika to, ko turēja kreisajā rokā, zemē uz bruģa, bet to, kas tam bija labajā rokā, nesa augšā uz sprostu. Te viņš ar savu koka tupelīti tik stipri sita pa lodziņu, ka stikls saplīsa, un pa radušos caurumu viņš vāverītei pasniedza to, ko turēja rokā. Tad viņš nolaidās pa kārti lejā, paņēma no zemes otru nesamo un ar to atkal uzkāpa augšā pie būrīša. Kā zibens viņš bija atkal lejā un metās aši prom, tā, ka vecenīte tikko spēja viņam sekot ar acīm. Bet nu vecāmāte vairs nevarēja nosēdēt istabā.

Pavisam klusi viņa piecēlās no krēsla, izgāja pagalmā un nostājās akas ēnā, lai šeit sagaidītu rūķīti. Tur atradās vēl kāds, kas arī bija kļuvis uzmanīgs un ziņkārīgs. Tas bija mājas kaķis. Viņš klusi pielīda un palika pie sienas stāvam tikai dažus soļus no gaismas joslas.

Aukstajā nakti abiem bija ilgi jāgaida, un vecenīte jau prātoja, vai labāk neiet iekšā, kad izdzirda troksni uz bruģa un tiešām vēlreiz ieraudzīja mazo rūķīti. Arī tagad viņš kaut ko nesa rokā, un tas, ko viņš nesa, kustējās un pīkstēja. Nu vecāmāte saprata, ka rūķītis bija aizskrējis līdz lazdu birztalai un paņēmis tur vāverītes bērniņus, ko nu nesa mātei, lai tie nenomirtu badā.

Vecenīte stāvēja pavisam klusu, lai rūķīti netraucētu, un rūķītis arī nelikās būt to pamanījis. Viņš patlaban grasījās vienu no bērniņiem nolikt zemē, lai varētu uzkāpt pie sprostiņa, kad piepeši ieraudzīja sev blakus kaķa zaļās acis spīdam. Turēdams katrā rokā pa vāverītes mazulim, viņš apjucis palika stāvot. Tad viņš pagriezās un skatījās visapkārt. Te viņš ieraudzīja vecomāti un, ilgi nedomādams, ātri pieskrēja tai klāt, un pasniedza vienu zvēriņu.

Vecāmāte gribēja būt rūķīša uzticības cienīga, viņa paņēma vāverītes bērniņu un turēja to rokā, kamēr rūķītis ar pirmo bija uzkāpis pie sprosta un tad nāca pēc otra, ko viņš tai bija iedevis paglabāt.

Otrā rītā, kad mājas ļaudis bija salasījušies brokastīs vecāmāte nevarēja nociesties, neizstāstījusi savu nakts piedzīvojumu. Visi smējās par viņu un teica, ka viņa esot sapņojusi. Ap šo gadalaiku vāverītēm taču bērnu nemaz neesot.

Bet viņa bija tik pārliecināta par to, ko stāstīja, un lūdza, lai mājinieki apskata sprostu. Tie to arī darīja, un — patiesi, mazajā namiņā uz lapām gulēja četri puskaili, pusakli, tikko divu dienu veci vāverītes mazuļi. Kad mājastēvs to redzēja, viņš teica: — Lai nu noticis kas notikdams, bet tas ir skaidrs,, ka mēs esam izturējušies tā, ka mums jākaunas no zvēriem un no cilvēkiem.

Tad viņš izņēma vāverīti līdz ar visiem četriem mazuļiem no sprosta, ielika tos visus vecāsmātes priekšautā un teica:

— Ej ar tiem uz lazdu birztalu un palaid tos vaļā! Par šo atgadījumu daudz runāja un rakstīja pat laikrakstos, bet lielais vairums cilvēku tam neticēja, jo viņi to nekādi nevarēja izskaidrot.

Pēc dažām dienām notika kaut kas savāds. Vienu rītu atlaidās zosu bars un nometās Austrumskonē kādā tīrumā netālu no lielās Vitševles muižas. Barā bija trīspadsmit parastās pelēkās zosis un viens balts zos­tēviņš, kura mugurā sēdēja mazs zēniņš, ģērbies dzelte­nās ādas biksītēs un zaļā vestē; galvā tam bija balta, smaila cepurīte.

Zosis nu atradās tuvu Baltijas jūrai, un zeme tīrumā, kur tās nometās, bija smilšaina, kā tas mēdz būt jūras krastos. Šķita, ka šeit agrāk bijusi plūstošā smilts, ko vajadzējis nostiprināt, jo vairākās vietās bija redzami lieli, stādīti priežu meži.

Kad meža zosis kādu laiciņu bija ganījušās, pa tī­ruma malu nāca daži bērni.

Zoss, kas stāvēja sardzē, tūliņ traucās gaisā, saceldama ar spārnu vēdām lielu troksni, lai viss bars dzirdētu, ka draud briesmas. Visas zosis laidās augšup, tikai baltais zostēviņš mierīgi palika lejā. Ieraudzījis citas aizlaižamies, viņš pacēla galvu un uzsauca:

— Jums taču nav ko bīties, tie jau ir tikai bērni! Zēniņš, ko zostēviņš bija nesis uz muguras, sēdēja mežmalā uz kāda ciņa, drupinādams čiekuru, lai izlobītu tā sēklas. Bērni bija pienākuši tik tuvu, ka viņš vairs neuzdrošinājās skriet pāri tīrumam pie baltā zostēviņa. Zēniņš žigli paslēpās zem kādas lielas, sausas dadža lapas, brīdinoši iekliegdamies.

Bet baltais zostēviņš acīm redzot bija apņēmies ne­ļaut sevi iebiedēt. Viņš joprojām ganījās tīrumā un pat nepalūkojās, uz kurieni bērni dodas. Bērni pa to laiku bija nogriezušies no taciņas un gāja pāri tīrumam, tuvodamies zostēviņam. Kad viņš beidzot pacēla galvu, bērni jau bija tam pavisam tuvu, tad nu viņš ļoti samulsa un apjuka, pat aizmirsa, ka prot lidot, bet metās projām skriešus. Bērni tam sekoja, iedzina to kādā grāvī un tur saķēra. Lielākais no bērniem pasita zosi padusē un devās ceļā.

Zēns, kas gulēja zem dadža lapas, to redzēdams, pie­trūkās kājās, it kā vēlēdamies zostēviņu bērniem atņemt. Bet tad viņš atcerējās, cik mazs un nevarīgs kļuvis, nometās uz ciņa un negantās dusmās dauzīja zemi ar dūrītēm.

Zostēviņš no visa spēka kliedza:

— Sprīdīti, nāc jel man palīgā! Sprīdīti, nāc jel man palīgā!

Tad zēns, kaut arī izbijies, sāka smieties. «Kā tad, es nu gan esmu īstais, kas kādam varētu palīdzēt!» viņš pie sevis noteica. Tomēr piecēlās un sekoja zostēviņam. «Palīdzēt jau es viņam nevaru,» zēns prātoja, «bet gri­bētos vismaz redzēt, ko tie ar viņu darīs.»

Bērni bija labu gabalu priekšā, bet zēnam nenācās grūti tos paturēt acīs, iekams tie bija pienākuši pie kā­das ieplakas, kur šalkdams plūda pavasara strautiņš. Tas nebija ne plats, ne liels, tomēr zēnam bija jāskrien labu gabalu gar tā malu, iekams atrada tādu vietu, kur varēja tikt pāri. Kad nu zēns iznāca no ieplakas, bērni bija nozuduši. Tomēr uz kādas šauras taciņas, kas ievijās mežā, viņš pamanīja to pēdas un tām sekoja.

Drīz vien viņš nonāca krustcelēs, šeit bērni laikam bija šķīrušies, jo pēdas iezīmējās divos virzienos. Zēns tagad jutās pavisam apjucis.

Te uz kāda viršu čemura viņš pamanīja mazu, baltu dūniņu. Zēns saprata, ka to nometis zostēviņš, lai norādītu, uz kuru pusi viņu aiznes, un zēns devās šajā virzienā. Nu viņš gāja cauri visam mežam. Zostēviņu gan nemanīja, bet, kur vien pēdas varētu sajukt, tur gulēja balta dūniņa, norādīdama pareizo virzienu.

Zēns paļāvīgi sekoja šīm zīmēm. Tās viņu izveda no meža, tālāk pāri kādam tīrumam līdz lielceļam un beidzot pa kādu muižas aleju. Alejas galā bija redzami sarkanu ķieģeļu frontoni un torņi, tie bija rotāti ornamentiem un gaiši izkrāsoti. Ieraudzījis muižu, zēns domāja saprotam, kas noticis ar zostēviņu. «Bērni droši vien to būs ienesuši muižā un pārdevuši, un nu jau viņš būs nokauts,» viņš nodomāja, tomēr nespēja apmierināties, iekams droši nezinās, tāpēc vēl straujāk steidzās uz priekšu. Visā alejā viņš nesatika neviena cilvēka, un labi vien bija, jo rūķīši baidās no cilvēkiem.

Muiža, pie kuras viņš nu pienāca, bija krāšņa un senlaicīga, četras garas ēkas