Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

apņēma pils pagalmu. Austrumu pusē atradās dziļa vārtu velve, pa kuru varēja iekļūt pils pagalmā. Visu ceļu zēns bija skrējis itin droši, taču, nonācis pie vārtiem, apstājās. Tālāk iet viņš neuzdrīkstējās, bet stāvēja un prātoja, ko lai nu iesāk.

Stāvēdams un gudrodams, uzlicis pirkstu uz deguna, viņš izdzirda aiz muguras soļus. Pagriezies tas ieraudzīja, ka pa aleju nāk bariņš cilvēku. Zēns steigšus aizlavījās aiz ūdens mucas, kas atradās blakus vārtiem, un tur paslēpās.

Nācēji bija kādi divdesmit jaunieši no tautas augst­skolas, viņi acīm redzot bija devušies kādā tālākā gājienā. Tos pavadīja skolotājs, un, kad viņi bija nonā­kuši pie vārtiem, skolotājs lūdza kādu brītiņu pagaidīt, bet pats iegāja iekšā pavaicāt, vai viņi drīkstētu apska­tīt veco Vitševles pili.

Jaunieši bija sakarsuši un noguruši kā pēc ilga gā­jiena. Viens no viņiem juta tādas slāpes, ka devās pie ūdens mucas un noliecās, lai padzertos. Pār plecu viņam bija metāla soma, kas laikam traucēja, jo jauneklis somu nometa zemē. Somas vāks atsprāga vaļā, un varēja re­dzēt, ka iekšā atrodas pavasara puķes. Soma bija nokritusi zēnam tieši pie kājām, un viņš nu domāja, tagad esot lieliska izdevība iekļūt pilī un uzzināt, kas noticis ar zostēviņu. Žigli viņš ielīda somā un cik jau nu labi varēdams paslēpās zem anemonēm un māllēpēm.

Tikko viņš bija paslēpies, jauneklis paņēma somu un, aizcirtis vāku, uzmeta to plecos. Tad atgriezās skolotājs un teica, ka esot dabūjis at­ļauju apskatīt pili. Vispirms viņš tos ieveda pils pagalmā. Tur tad apstājās un stāstīja par veco celtni.

Viņš tiem atgādināja, ka zemes pirmie cilvēki dzīvo­juši klinšu dobumos un zemes alās, zvērādu un zaru tel­tīs, iekams iedomājušies celt sev mītnes no baļķiem. Un cik gan pūļu un darba, un neatlaidības bijis jāziedo, kamēr no vienkāršas baļķu mājas ar vienu pašu istabu pratuši uzcelt tādu pili kā Vitševli ar simt istabām!

Viņš paskaidroja, ka šādas pilis bagātie un varenie. vīri sev sākuši celt pirms trīssimt piecdesmit gadiem. Skaidri redzams, ka Vitševle celta tajā laikā, kad Skoni apdraudējuši kari un laupītāji. Virs vārtu velves vēl tagad paceļas sargtornis, apkārt pilij stiepjas sardzes ejas un stūros atrodas stipri torņi ar metru bieziem mūriem. Un tomēr šī pils nav celta sensenos laikos, kad ciltis karoja cita ar citu. Jenss Brahe, kas cēlis šo pili, jau rūpējies, lai ēka būtu krāšņa un bagātīgi izrotāta. Ja viņi redzētu lielo, stipro Glimingas akmens pili, kas celta tikai nepilnus simt gadus agrāk, tad viegli ievērotu, ka šīs pils cēlājs Jenss Holgersens Ufstands domājis tikai par to, lai pils būtu stipra un liela, neveltīdams ne mazāko uzmanību tās skaistumam un ērtībām. Ja tur­pretim viņi pavērotu Marsvinsholma un Sventorpa pilis un Evedas klosteri, kas celts kādu gadsimtu vēlāk par Vitševli, tad redzētu, ka šīs pilis celtas jau mierīgākos laikos. Kungi, kas tās cēluši, nav rūpējušies par to nocietināšanu, bet gan centušies, lai viņiem būtu lielas un krāšņas dzīvojamās telpas.

Beidzot visa sabiedrība devās pilī, bet, ja zēns bija cerējis, ka nu varēs izlavīties no somas, tad alojās, jo somu jauneklis paturēja plecā, un Nilsam bija jāseko pa visām pils telpām. Gājiens ļoti ieilga. Skolotājs ik mirkli apstājas, lai paskaidrotu un pamācītu.

Kādā telpā atradās senlaicīga krāsns, skolotājs pie tās apstājās, lai pastāstītu par dažādām kurināmām ierīcēm, kādas cilvēki laiku gaitā lietojuši. Pirmā krāsns mājas iekšienē bijusi istabas vidū sakrauti akmeņi ar dūmu caurumu griestos, pa kuru istabā pūtis vējš un lijis lietus. Tad sākuši lietot lielu mūra krāsni bez dūmeņa. Šāda krāsns gan uzturējusi istabā siltumu, bet pildījusi toar dūmiem un tvanu. Tajā laikā, kad celta Vitševle, cilvēki jau pazinuši vaļējās krāsnis, kas gan bijušas ap­gādātas ar dūmeni, bet lielākā daļa siltuma pa to izplū­dusi ārā.

Ja nu zēns kādreiz bija bijis nepacietīgs un straujš, tad todien viņš krietni vien mācījās paciesties. Bija jau pagājusi vairāk nekā stunda, kamēr viņš nekustīgi gu­lēja somā.

Kad viņi iegāja nākamajā istabā, skolotājs apstājās pie kādas veclaicīgas gultas ar augstu baldahīnu un krāšņiem aizkariem. Viņš tūliņ sāka stāstīt par agrāko laiku gultām un guļvietām.

Skolotājs nesteidzās. Viņš taču nezināja, ka kādā somā ieslēgts nabaga puisēns un gaidīt gaida, kamēr tas beigs. Ienākot istabā ar zeltainām tapetēm, skolotājs stāstīja, kā cilvēki agrākos laikos rotājuši savas sienas, un, apstājies pie sena ģimenes portreta, pastāstīja par daždažādiem tērpiem. Svētku zālēs viņš stāstīja par agrāko laiku kāzu un bēru paražām.

Tad viņš arī mazliet pastāstīja par krietnajiem vīriem un sievām, kas dzīvojuši šajā pilī. Par vecajiem Brahirniem un Barnekuviem, par Kristianu Barnekuvu, kas atdevis savu zirgu karalim, kad tas bēdzis; par Margretu Ašbergu, Čella Barnekuva sievu, kura pēc vīra nāves veselus piecdesmit trīs gadus valdījusi muižā; par baņ­ķieri Hagermani, Vitševles iebūvieša dēlu, kas ieguvis tādu bagātību, ka varējis nopirkt visu Vitševles pili; par Šjerneverdiem, kuri Skones ļaudis apgādājuši ar labā­kiem arkliem, un tie tad varējuši atmest smagos koka arklus, ko tikko pavilkuši trīs vērši.

Visu šo laiku zēns izturējās pavisam klusi. Ja viņš kādreiz aiz palaidnības bija ieslēdzis māti vai tēvu pagrabā, tad tagad nu pats dabūja mācību, jo skolotājs runāja stundām ilgi.

Beidzot viņi atgriezās pagalmā, un tur skolotājs stāstīja par cilvēku grūto un neatlaidīgo darbu, kamēr tie ieguvuši sev darba rīkus un ieročus, drēbes, mājas, mē­beles un greznumlietas. Viņš paskaidroja, ka šī vecā Vitševles pils esot it kā robežstabs. Te varot saskatīt cil­vēku sasniegumus pirms trīssimt piecdesmit gadiem, un no tiem tad varot spriest, vai cilvēki progresējuši vai ne.

Taču šo runu zēnam nevajadzēja noklausīties, jo skol­nieks, kas viņu nesa, atkal juta slāpes un iezagās virtuvē, lai palūgtu kādu lāsi ūdens. Kad nu Nilsu ienesa vir­tuvē, viņš laikam mēģināja apskatīties, vai neieraudzīs zostēviņu, sāka kustēties un tik cieši piespiedās pie vāka, ka tas atsprāga vaļā. Šādi vāki jau vienmēr ļoti viegli at­veras, un jauneklis, nekā liela nedomādams, aizcirta to ciet. Taču virēja ievaicājās, vai somā esot čūska.

— Nē, tikai augi, — skolnieks atbildēja.

— Bet tur, nudien, kaut kas kustējās, — virēja tiepās,

— Nu, paskatieties pati, vai…

Tālāk viņš netika, jo Nilss vairs neuzdrošinājās pa­likt somā, bet ar joni izlēca uz grīdas un metās pa dur­vīm ārā. Meitas tik tikko paguva viņu saskatīt, tomēr steidzās tam pakaļ. Skolotājs vēl stāvēja un runāja, kad to pārtrauca skaļi saucieni:

— Ķeriet viņu ciet! Ķeriet viņu! — ļaudis sauca, skriedami laukā no virtuves, un jaunekļi metās pakaļ pui­šelim, kas žigli kā žurka šāvās projām. Viņi to gribēja notvert pie vārtiem, bet tādu mazu radījumu nemaz nav tik viegli saķert. Cauri dārzam viņš aizjoņoja līdz sētas mājas pagalmam. Cilvēki klaigādami un smiedamies visu laiku dzinās tam pakaļ. Nabadziņš skrēja, ko kājas nesa, tomēr likās, ka vajātāji viņu notvers.

Skriedams garām kādai strādnieku mājiņai, zēns iz­dzirda zoss gāgināšanu un pamanīja baltu dūniņu uz kāpnēm. Tur, tur atrodas zostēviņš! Nilss bija uz parei­zām pēdām. Nu zēns vairs nedomāja par meitām un pui­šiem, kas viņu pašu vajāja, bet drāzās augšup pa kāp­nēm un nokļuva priekšiņā. Tālāk viņš netika, jo istabas durvis bija aizvērtas. Vajātāji, kas tam sekoja, tuvojās, bet iekšā zostēviņš kliedza aizvien žēlāk. Galīgā izmi­sumā zēns saņēma dūšu un no visa spēka pieklauvēja pie durvīm.