Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Bet savādi. Cik zēns bija līksms, kad Akka sāka ru­nāt, tik noskumis viņš jutās tagad, kad viņa bija beigusi Viņš neteica ne vārda, bet novērsās un sāka raudāt.

— Ko tad tas nozīmē? — Akka jautāja. — Izskatās tīri tā, it kā tu no manis būtu vairāk sagaidījis, nekā tev tagad piesolu.

Bet zēns domāja par bezrūpīgām dienām un jautriem jokiem, par piedzīvojumiem un brīvību, un ceļojumiem augstu gaisā zemei pāri, kas viss viņam tagad būs jā­zaudē, un viņš no bēdām skaļi raudāja.

— Man nemaz negribas kļūt atkal par cilvēku, — viņš šņukstēja. — Es vēlos tikt jums līdzi uz Lapzemi

— Es tev kaut ko teikšu, — Akka atbildēja. — Rūķīti var viegli aizvainot, un baidos, tev būs ļoti grūti kādu citu reizi to sastapt tik labā omā, ja tagad atraidīsi viņa piedāvājumu.

Dīvaini bija ar šo zēnu, ka viņš līdz šim nevienam vēl ne reizes nebija no sirds pieķēries, ne tēvam, ne mā­tei, ne skolotājam, ne skolas biedriem, ne arī kaimiņu zēniem. Viss, ko tie jebkad bija no viņa prasījuši, rota­ļas vai darbs, vienalga, tas viss viņam bija licies gar­laicīgs. Tāpēc arī tagad viņam nebija neviena cilvēka, pēc kura viņš ilgotos vai kura tam trūktu.

Vienīgie, ar ko viņš cik necik sapratās, bija zosu gane Oze un viņas brālis mazais Matss, bērni, kas, tāpat kā viņš, ganīja zosis. Bet arī ar tiem viņu nesaistīja īsta draudzība. Ak, nē, pavisam nē!

— Es negribu atkal kļūt par cilvēku! — zēns elsoja. — Es gribu jūs pavadīt uz Lapzemi! Tādēļ arī biju veselu nedēļu paklausīgs!

— Mēs tev neliegsim mūs pavadīt, kamēr vien tev patiks, — teica Akka. — Bet vispirms pārdomā krietni, vai tu labāk nevēlētos atgriezties atpakaļ mājās. Varētu nākt diena, kad tu to nožēlotu.

— Nē, — zēns atteica, — tur nav nekā ko nožēlot. Man vēl nekad nav gājis tik labi kā te pie jums.

— Nu tad lai notiek tā, kā tu vēlies, — Akka piekrita.

— Paldies, paldies! — zēns sauca. Un viņš jutās tik laimīgs, ka tagad tāpat varētu raudāt aiz prieka, kā pirmīt raudāja aiz bēdām.

Skones dienvidaustrumos netālu no jūras atrodas veca pils, kuru sauc par Glimingu mājokli. Tā sastāv no vienas vienīgas augstas un stipras akmens ēkas, ko līdze­najā apkārtnē var saskatīt verstīm tālu. Pilij tikai četri stāvi, bet tā ir tik varena, ka parastā zemnieku māja, kas atrodas uz tās pašas zemes tai blakus, izskatās kā bērnu paijiņa.

Ārējie mūri, starpsienas un velves šajā akmens namā tik biezi, ka iekšienē tikko vēl atliek vieta biezajiem šķērsmūriem. Kāpnes un ejas ir šauras, un istabu pilī nav daudz.

Lai mūri būtu stiprāki, augšējos stāvos ietaisīti ne­daudzi logi, bet apakšējā — tikai mazi gaisa caurumi. Senos kara laikos ļaudis bija pārlieku priecīgi, ja varēja ieslēgties tik lielā, stiprā mājoklī, tāpat kā tagad aukstā ziemas laikā viņi priecājas, ja var ietīties kažokā. Bet, kad iestājās labie miera laiki, cilvēki vairs negribēja dzīvot pils tumšajās, aukstajās mūra telpās. Jau kopš ilga laika viņi Glimingu pili atstājuši un pārvietojušies tādās telpās, kas pieejamas gaisam un gaismai.

Tajā laikā, kad Nilss Holgersons klejoja ar meža zosīm, Glimingu pilī cilvēki vairs nedzīvoja, bet iemīt­nieku tomēr tur netrūka. Uz jumta lielā ligzdā ik vasaru apmetās svēteļu pāris, zem jumta mājoja divas naktspūces, ejās karājās sikspārņi, virtuvē uz plīts dzīvoja vecs kaķis un apakšā pagrabā bija simtiem melnu, kādas vecas sugas žurku.

Žurkas gan nav lielā cieņā pie citiem zvēriem, bet Glimingu pils melnās žurkas bija izņēmums, un par tām runāja aizvien ar godbijību, tāpēc, ka cīņās pret saviem ienaidniekiem tās bija parādījušas drošsirdību, kā arī ļoti daudz izturības lielajos nelaimes laikos, kas bija pie­meklējuši viņu cilti. Viņas piederēja pie žurku cilts, kas kādreiz bijusi ļoti liela un varena, bet tagad atradās tuvu izmiršanai. Ilgus gadus melnās žurkas apdzīvoja Skoni un visu apkārtni. Tās varēja atrast ik pagrabā, pajumtēs, šķūņos, pieliekamajos kambaros, virtuvēs, saimniecības ēkās un staļļos, baznīcās un pilīs, alus darītavās, dzirnavās un cilvēku apdzīvotās ēkās; bet tagad viņas bija no turienes izdzītas un gandrīz iznīkušas. Tikai atsevišķās vietās vēl varēja sastapt dažas no tām, bet nekur viņu nebija tik daudz kā Glimingu pilī.

Kad kāda cilts izmirst, tad pie tā galvenokārt vai­nīgi cilvēki; bet šajā gadījumā tā nebija. Ļaudis gan bija karojuši pret melnajām žurkām, tomēr kaut cik ievē­rojamu postu nebija varējuši tām nodarīt. Melnās žurkas uzvarēja kāda viņu pašu cilts, kuru dēvēja par pelēka­jām žurkām. Pelēkās jeb tā saucamās klejojošās žurkas senos laikos šeit nebija nemaz dzīvojušas. Viņas bija cē­lušās no nabaga ieceļotājām, kas pirms dažiem simt ga­diem atvestas šurp ar kādu Lībekas kuģi uz Malmes ostu, kur tad nokļuvušas malā. Tie bija nabaga radījumi bez dzimtenes, pusizsalkuši; viņas apmetās ostā, peldēja starp pāļiem, zem tiltiem un pārtika no atkritumiem, ko cilvēki svieda ūdenī. Nekad viņas neuzdrošinājās ieiet pilsētā, kas piederēja melnajām žurkām.

Bet ar laiku, kad pelēkās žurkas bija skaitā vairoju­šās, tās saņēma dūšu un devās pilsētā iekšā. Sākumā tās apmetās tikai dažās vecās, atstātās mājās, ko melnās žurkas bija pametušas. Viņas meklēja barību ielu note­kās un mēslu kaudzēs un bija mierā ar visu, ko melnās žurkas nevēlējās pat aizskart. Tās bija ļoti norūdītas, pieticīgas un bezbailīgas un dažos gados kļuva tik vare­nas, ka viņām ienāca prātā padzīt melnās žurkas no Malmes. Viņas tām atņēma jumtu telpas, pagrabus un noliktavas, sāka tās mērdēt badā vai arī nokoda, jo ne­baidījās no cīņas.

Kad Malme bija ieņemta, viņas devās mazākos un lie­lākos baros iekarot visu zemi. Gandrīz nesaprotami, kādēļ melnās žurkas nesalasījās lielā kopīgā karagājienā un neiznīcināja pelēkās, kamēr to vēl nebija tik daudz.

Bet melnās bija stipri pārliecinātas par savu varu un nemaz nespēja iedomāties, ka varētu šo zemi kādreiz pa­zaudēt. Viņas mierīgi dzīvoja savos īpašumos, kamēr pelēkās žurkas tām atņēma māju pēc mājas, pilsētu pēc pilsētas. Viņas tika mērdētas, izspiestas, iznīcinātas. Skonē tās nekur citur nebija varējušas patverties kā vie­nīgi Glimingu pilī.

Vecajai mūra ēkai bija tik biezas sienas un tik maz žurku eju, ka melnajām žurkām laimējās pili noturēt un aizkavēt pelēkajām žurkām tur ielauzties. Cīņa starp uz­brucējām un pils iemītniecēm ilga gadu no gada, nakti pēc nakts. Tomēr melnās žurkas cītīgi sargāja savu pili un izrādīja nicināšanu pret nāvi, tāpēc viņas līdz šim bija paturējušas vareno ēku un šeit aizvien palika uzva­rētājas.

Jāsaka, arī melnās žurkas, kamēr tās vēl bija vare­nas, tapa tāpat nīstas no visām dzīvām radībām kā tagad pelēkās un ne bez iemesla. Arī viņas krita virsū nabaga nelaimīgiem ieslodzītiem, mocīja tos un apgrauza līķus; tās izzaga beidzamo runkuli no nabagu ļaužu pagrabiem, guļošām zosīm viņas nokoda kājas, vistām zaga olas un mazos, maigām dūnām segtos, dzeltenos cālīšus, kā arī izdarīja vēl tūkstošiem citu nedarbu. Bet, kamēr nu viņas bija kritušas nelaimē, viss tas tika it kā piedots un visi apbrīnoja šīs cilts beidzamās žurkas, kas spēja tik ilgi turēties pretim pelēkajām.

Pelēkās žurkas, kas dzīvoja Glimingu pilī un tās ap­kārtnē, joprojām turpināja cīņu un izlietoja katru gadī­jumu, lai ieņemtu vareno ēku. Viņas gan varētu nedau­dzajām melnajām žurkām ļaut mieru Glimingu mājoklī, jo pelēkajām piederēja visa pārējā zeme. Bet tas tām nenāca ne prātā. Viņas parasti sacīja, ka te esot runa par viņu godu un melnās žurkas katrā ziņā jāuzvarot. Bet, kas pelēkās žurkas labāk pazina, tie zināja, ka tām ir vēl cits iemesls: cilvēki izlietoja Glimingu pili par graudu noliktavu, un tādēļ pelēkās negribēja mesties mierā, iekams melnās nebūs uzveiktas.