Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kad pils pirmais stāvs atradās pilnīgi viņu varā, tās tikpat apdomīgi devās uz otro. Atkal tām vajadzēja grūti un bīstami rāpties pa mūriem; katru mirkli viņas ar bailēm gaidīja piepešu uzbrukumu. Un, kaut gan brīnišķīgā graudu smarža vilināja, viņas tomēr, ieturē­damas vislielāko kārtību, piespieda sevi pārmeklēt sen­laiku ļaužu istabu ar vareniem pīlāriem un akmens galdu, pavardu un dziļos logu iedobumus, un caurumu grīdā, pa kuru vecos laikos bija lējuši verdošu piķi uz uzbrūkošo ienaidnieku.

Bet melnās žurkas kā bija, tā palika neredzamas. Nu pelēkās meklēja ceļu uz trešo stāvu. Pils lielā svētku zāle bija tikpat auksta un tukša kā pārējās telpas. Bei­dzot viņas nokļuva pēdējā stāvā, kas sastāvēja tikai no vienas lielas, tukšas telpas. Vienīgā vieta, kas tām neienāca prātā un ko tās nepārmeklēja, bija lielā svēteļu ligzda uz jumta, kur tieši šajā acumirklī pūču māte modināja Akku un pastāstīja tai, ka torņa pūce Flameja esot uzklausījusi viņas lūgumu un sūtot pieprasīto lietu.

Kad pelēkās žurkas tik apzinīgi bija pārmeklējušas visu pili, viņas apmierinājās. Tās saprata, ka melnās žurkas būs pili atstājušas, nemaz nedomādamas preto­ties, un ar jautru prātu devās pie labības kaudzēm. Bet, tikko tās bija nobaudījušas pirmos graudus, apakšā pils pagalmā atskanēja mazas svilpītes spalga skaņa. Žurkas pacēla galvas no labības un nekustēda­mās klausījās, tad paskrējās dažus soļus uz priekšu, it kā gribēdamas atstāt labības gubas, bet atgriezās atkal atpakaļ un sāka no jauna mieloties.

Atkal spalgi un skaļi atskanēja svilpe. Nu notika kas savāds. Žurka, divas žurkas, jā, pat vesels žurku bars pameta graudus, nolēca no graudu kaudzēm un metās skriešus pa visīsāko ceļu lejā pagrabā, lai dotos no pils ārā. Tomēr vēl daudzas pelēkās žurkas bija palikušas. Tās kavējās pārdomās. Glimingu pils bija ar tādām grūtībām beidzot ieņemta, un viņām negribējās to atstāt. Bet tad tās atkal izdzirda svilpes skaņas, kurām nevarēja nesekot. Vislielākā steigā, pa galvu pa kaklu tās metās prom no labības, skrēja cauri šaura­jiem mūra caurumiem un kūleņu kūleņiem vēlās pagalmā cita uz citas.

Pagalma vidū stāvēja mazs zeņķītis un pūta svilpīti. Tam visapkārt bija jau liels bars žurku, kas viņā klau­sījās kā apburtas, un katru brīdi arvien vēl nāca jaunas klāt. Kad zēns, kaut arī uz īsu brīdi, apklusa, likās, ka žurkas metīsies uz viņu un to vai aprīs, bet, tikko viņš sāka pūst svilpītē, viņas bija atkal tā varā.

Kad zeņķītis ar savu svilpīti bija visas pelēkās žur­kas izvilinājis no Glimingu pils, viņš sāka lēni iet no pagalma laukā uz lielceļa; un visas pelēkās žurkas tam sekoja, jo svilpīte viņu ausīs skanēja tik valdzinoši saldi, ka tās nespēja pretoties.

Zeņķītis gāja viņām pa priekšu un veda tās pa ceļu uz Valbīju. Bez apstājas viņš pūta savu svilpīti, kas likās taisīta no kāda zvēra raga, kaut gan šis rags bija tik mazs, ka mūsu laikos vairs nav neviena zvēra, kam tas būtu varējis piederēt. Neviens arī nezināja, kas šo svilpīti pagatavojis. Bet torņa pūce Flameja to bija at­rdusi Lundā kādā baznīcas iedobumā Viņa to bija parādījusi krauklim Bataki, un viņi abi tad prātojuši, ka šis gan būšot viens no tiem ragiem, ko senos laikos izgatavojuši tādi cilvēki, kas gribējuši iegūt varu pār žurkām un pelēm. Krauklis bija Akkas draugs un viņai izstāstījis, ka Flamejai pieder tāds rets dārgums.

Un tiešām, žurkas nespēja pretoties svilpītes skaņām. Zēns gāja viņām pa priekšu un pūta tik ilgi, kamēr zvaigznes mirdzēja pie debesīm, un žurkas visu laiku viņam sekoja. Viņš pūta rītausmā, pūta, saulei lecot, bet žurkas viņam sekoja un sekoja, aizvien vairāk attālinā­damās no Glimingu pils labības krātuves.

Jāsaka, ka visā Skonē, kur taču paceļas tik daudzas krāšņas celtnes, nevienai no tām nav tik skaistas sienas kā vecajam Kulla kalnam.

Kulla kalns ir zems un garš. Tas nav ne stāvs, ne varens. Tā plato muguru apklāj meži un tīrumi, un vir­šiem apauguši klajumi. Vietumis paceļas viršiem klāti vai gluži kaili pauguri. Tur augšā nav nekā sevišķi skaista, ne ievērojama, viss tur izskatās gluži tāpat kā kaut kurā citā Skones augstienē. Ceļinieks, kas dodas pa taku pāri kalna mugurai, jūtas it kā mazliet vīlies. Bet, ja nu viņš nogriežas no sava ceļa, iet uz kalna malu un pa stāvo nogāzi norau­gās lejup, tad viņa acīm atklājas tik daudz jauka un skaista, ka viņš nemaz nezina, kā lai to uzreiz aptver.

Kulla kalns nestāv vis kā citi kalnāji uz cietzemes ar ielejām un līdzenumiem visapkārt. Viņš ir it kā iesviests jūrā, cik tālu vien bijis iespējams. Apakšā neat­rodas ne mazākā zemes strēmelīte, kas to aizsargātu no jūras bangām, kuras to skalo un veido pēc savas patikas.

Tādēļ arī kalna sienas tik bagātīgi izrobotas, cik vien jūra ar savu palīgu vēju varējusi paveikt. Tur dziļi kalna sānos iegriezušās asas aizas, tur sastopamas mel­nas klinšu smailes, kas pastāvīgu vēja brāzmu nospod­rinātas. Virs ūdens paceļas arī atsevišķi klinšu bluķi, un tur var uziet tumšas alas ar šaurām ieejām. Stāvas, kailas klinšu sienas te mainās ar glezni apaugušām no­gāzēm, tad atkal šeit atrodas mazi zemesragi ar jūras līčiem, kā arī nelieli, apaļi oļi, ko ik vilnis apskalo un pārveido. Tur ir arī vareni klinšu vārti un asi akmens bluķi, ko pastāvīgi pārklāj baltas ūdens putas, un atkal citi akmeņi, kas vienmēr noraugās tumši zaļajā, mūžīgi mierīgajā dzelmē. Milzīgas gropes tur iekaltas klintīs, un varenās spraugas aicina ceļinieku doties tālāk līdz pašai kalnu gara Kulla alai.

Ap visām šīm aizām un klintīm augšup, lejup, uz visām pusēm stiepjas dažādi vīteņaugi. Arī koki redzami, bet vēju vara te tik liela, ka tiem tāpat jāpārvēršas staipekņos un krūmājos, lai varētu noturēties uz kalna sāniem. Ozoli noliekušies un ložņā pa zemi, kamēr to lapas paceļas virs tiem kā biezs, izliekts, zaļš jumts, un skābaržu koki zemiem stumbriem, līdzīgi lielām lapu teltīm, pilda spraugas un ceļ virs tām biezu lapu jumu.

Šis brīnišķīgās klinšu sienas ar bezgalīgo, zilo jūru apakšā un skaidro debesi augšā — viss tas cilvēkiem darījis Kulla kalnu tik mīļu, ka augu vasaru tie bariem nāk šurp. Grūtāk noteikt, kādēļ šis kalns pievelk arī zvērus, bet tie šeit salasās katru gadu, lai nodotos savām rotaļām. Šī paraža pastāv jau no senseniem laikiem; vajadzēja būt te klāt tad, kad pirmais jūras vilnis pie Kulla kalna sašķīda putās, lai izskaidrotu, kādēļ tieši šis kalns izvēlēts par sapulces vietu.

Kad sapulcei jānotiek, tad brieži, stirnas, zaķi, lap­sas un visi citi četrkājainie zvēri dodas ceļā uz Kulla kalnu jau naktī, lai cilvēki tos nepamanītu. Tieši pirms saules –––lēkta tie visi dodas uz rotaļu laukumu, kādu vir­šiem apaugušu līdzenumu no ceļa pa kreisi, netālu no kalna augstākās virsotnes.

No visām pusēm rotaļu laukumu ieslēdz apaļas klin­tis, kas zvērus aizsedz cilvēku acīm; laukumu var atrast tikai tāds, kas tur nejauši aizmaldās. Un marta mēnesī grūti iedomāties ceļinieku, kas šurp noklīstu. Visus sve­šiniekus, kas vasarā kāpelē pa klintīm un rāpjas augšup pa kalnāja sienām, rudens vētra aizdzinusi jau pirms vairākiem mēnešiem. Un uzraugs, kas dzīvo pie pašas bākas, tāpat viņa sieva un saimes ļaudis, staigā tikai savus parastos ceļus un neklejo pa tukšajiem viršu laukiem.