Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kad četrkājainie sasniedz rotaļu laukumu, viņi ap­metas uz klinšu pauguriem, katra zvēru suga atsevišķi, kaut gan pats par sevi saprotams, ka šajā dienā valda vispārējs miers un nevienam zvēram nav jābaidās, ka otrs tam uzbruks. Jauns zaķītis šajā dienā var mierīgi pastaigāties pa to pašu pakalnu, kur apmetusies lapsa, un var būt drošs, ka pat viņa garās ausis paliks sveikas un veselas. Bet tomēr zvēri apmetas atsevišķi, jo tāda ir vecu vecā paraža.

Kad visi zvēri novietojušies pa pakalniem, viņi ap­skatās pēc putniem. Laiks šajā dienā parasti mēdz būt jauks. Dzērves ir labas laika pareģes, un viņas neaici­nātu zvērus, ja taisītos uz lietu. Kaut gan gaiss dzidrs un nekas nestājas skatienam ceļā, tomēr četrkājainie putnus neredz. Tas savādi. Saule jau stāv augstu pie debesīm, un putniem vajadzēja būt ceļā.

Saredzami tikai mazi, tumši mākonīši, kas lēni vir­zās pār līdzenumu. Bet, lūk! Piepeši viens no šiem mākonīšiem pagriežas un dodas taisni uz Kulla kalnu. Nonācis tieši virs rotaļu laukuma, tas apstājas un sāk skanēt vienās dziesmās. Tas nolaižas zemāk un tad atkal paceļas, un dzied, un trallina. Pēkšņi viss mākonis it kā nokrīt uz kāda pakalna, un nākamajā mirklī tas pilnīgi pārklāts pelēkiem cīruļiem, skaistām sarkanpelēkbaltām žubītēm, raibiem strazdiem un zaļpelēkām zīlītēm.

Tūliņ pēc tam pār līdzenumu laižas vēl kāds māko­nis. Tas apstājas virs katras mājas, būdiņas vai pils, virs ciematiem un pilsētām, zemnieku mājām un dzelz­ceļa stacijām, zvejas vietām un cukurfabrikām; un ikreiz, liekas, tas uzsūc no zemes mazu, virpuļojošu putekļu stabu. Šis mākonis aug un aug, un, kad tas beidzot dodas uz Kulla kalnu, tad kļuvis tik liels, ka pat no Heganesas līdz Mellei met ēnu pār zemi. Kad tas ap­stājas virs rotaļu laukuma, tad aizklāj sauli, un labu brīdi uz pakalniem līst zvirbuļu lietus, pirms tie, kas laizdamies bija atradušies mākoņa vidū, atkal ierauga dienas gaismu.

Bet tagad parādās vislielākais no šiem putnu māko­ņiem. Tas sastāv no putnu bariem, kas atlaidušies no visām pusēm. Šis mākonis ir tumši pelēkzils, un neviens saules stars nevar izlauzties tam cauri. Tas laižas tumšs un baigs kā negaisa padebesis. No tā skan elles trok­snis, briesmīgi kliedzieni, atbaidoši smiekli un drausmīgi ķērcieni. Zvēri ap rotaļu laukumu priecīgi, kad beidzot no šī mākoņa, ķērkdami un spārnus sizdami, nolīst zemē kraukļi, kovārņi, vārnas un žagatas.

Pēc tam pie debess parādās ne tikvien mākoņi, bet arī vesels pulks dažādu svītru un zīmju. Tad austrumos redzamas taisnas, punktētas līnijas. Tie ir meža putni no Geingas apvidus: rubeņi un medņi, kas laižas garās svītrās, dažus metrus cits aiz cita. Ūdensputni, kas ap­dzīvo Moklepenas salu pie Falsterbu, laižas tagad pār Eresundu daždažādās figūrās: trīsstūros vai garos āķos, līkos kāšos vai puslokos.

Lielajā sapulcē, kas notika tajā gadā, kad Nilss Holgersons ceļoja ar meža zosīm, Akka ieradās ar savu zosu baru vēlāk par visiem citiem putniem, jo viņai bija jālaižas pāri visai Skonei, lai nokļūtu Kulla kalnā. Tur­klāt, tikko pamodusies, viņa vēl bija meklējusi Sprīdīti, kas, savu svilpīti pūzdams, jau vairākas stundas gāja pelēkajām žurkām pa priekšu un veda tās projām no Glimingu pils. Pūču tēvs bija atgriezies ar ziņu, ka mel­nās žurkas būšot mājās tūliņ pēc saules lēkta, un tādēļ nedraudēja vairs nekādas briesmas, ja torņa pūces svilpe apklustu un pelēkās žurkas dotos, kurp tām patika.

Akka tomēr nebija pirmā, kas uzgāja zēnu, kurš ar savu garo svītu devās uz priekšu. Tā nebija Akka, kas piepeši nolaidās zemē, saķēra to knābī un uzšāvās atkal gaisā, tas bija pats svētelis Ermenriķis, kas devās ceļā, lai viņu uzmeklētu. Kad svētelis mazo ienesa savā ligzdā, viņš lūdza zēnu piedot, ka iepriekšējā vakarā izturējies pret viņu necienīgi.

Nilss bija par to priecīgs, un viņi abi ar svēteli kļuva lieli draugi. Arī Akka bija pret zēnu sevišķi sirsnīga un vairākas reizes glaudīja savu veco galvu gar zēna roku. un uzslavēja viņu tādēļ, ka tas palīdzējis tiem, kas at­radušies briesmās. Taču zēnam par godu jāsaka, ka viņš nevēlējās saņemt nepelnītu uzslavu.

— Nē, Akkas māt, — viņš pretojās. — Nedomājiet, ka es pelēkās žurkas aizvilināju, lai palīdzētu melnajām. Es tikai gribēju pierādīt Ermenriķa kungam, ka kaut kam lieti deru.

Tikko viņš to bija pateicis, tā Akka jautāja svētelim, vai viņš atrodot par iespējamu ņemt Sprīdīti līdzi uz. Kulla kalnu.

— Es domāju, mēs varam uz viņu tāpat paļau­ties kā paši uz sevi, — viņa teica. — Viņš mūs nekādā ziņā cilvēkiem nenodos.

Svētelis karsti ieteica ņemt Sprīdīti līdzi.

— Pats par sevi saprotams, Akkas māt, ka jums jāņem Sprīdītis līdzi uz Kulla kalnu, — viņš teica. — Tā jau mūsu laime, ka kaut kā varam atlīdzināt par to, ko viņš šonakt mūsu dēļ pārcietis. Un, tā kā man tagad ļoti žēl, ka vakar tik ļauni pret viņu izturējos, es pats uz savas muguras aiznesīšu Sprīdīti sapulces vietā.

Nekas gan nav patīkamāk kā tas, kad tiec uzslavēts no tādiem, kas paši gudri un krietni, un zēns vēl nekad nebija juties tik laimīgs kā tagad, kad dzirdēja meža zosi un svēteli tā runājam.

Tā nu Nilss uz svēteļa muguras devās ceļā uz Kulla kalnu. Bet, kaut gan viņš jutās ļoti pagodināts, tad tomēr tam ceļā bija jāpārcieš lielas bailes, jo Ermen­riķis lidošanā bija meistars un laidās daudz lielākā ātrumā nekā meža zosis. Kamēr Akka ar vienmērīgiem spārnu vēzieniem devās arvien taisni uz priekšu, svētelis sev sagādāja baudu ar dažādiem lidošanas paņēmieniem. Te viņš augstu gaisā stāvēja gluži mierīgi uz vie­tas, spārnus nemaz nekustinādams, te atkal šāvās lejup un, likās, nokritīs kā akmens zemē, te rotaļādamies kā viesulis meta lielus un tad aizvien mazākus lokus ap Akku. Zēns to visu pārdzīvoja pirmo reizi, un, kaut gan nesajuta lielas bailes, tomēr viņam bija jāatzīst, ka senāk nemaz nav zinājis, ko īsti nozīmē labi lidot.

Tikai vienu vienīgu reizi viņi ceļā apstājās, kad Akka pie Vombezera piebiedrojās savam baram un tam pazi­ņoja, ka pelēkās žurkas uzvarētas. Tad visi kopā laidās taisnā ceļā uz Kulla kalnu.

Te viņi nolaidās uz tā pakalna, kas bija atstāts meža zosīm. Kad zēna skatieni klejoja no viena pakalna uz otru, viņš ieraudzīja uz kāda paugura briežu daudzžuburainos ragus, uz kāda cita — vanagu pelēkos cekulus. Viens pakalns bija gluži sarkans no lapsām, kāds cits — melns un balts no ūdensputniem, un vēl kāds cits — pelēks vienīgi no pelēm un žurkām. Kāds uzkalns bija viss apklāts melniem kraukļiem, kas pastāvīgi ķērca, vēl kāds cits — cīruļiem, kuri nevarēja un nevarēja mierīgi nosēdēt uz vietas, bet arvien cēlās gaisā un gavilēja no prieka.

Pēc vecas paražas vārnām bija jāuzsāk rotaļas un priekšnesumi ar deju gaisā. Viņas sadalījās divos pul­kos, kas laidās viens otram pretim. Sastapās, apgriezās un tad sāka atkal no jauna. Šai dejai bija vairāki pa­ņēmieni, un, ja skatītāji dejas noteikumus labi nezināja, tad deja likās mazliet vienmuļīga. Vārnas gan bija ļoti lepnas uz to, bet visi pārējie zvēri it priecīgi, kad deja beidzās. Tā viņiem likās tikpat drūma un neprātīga kā ziemas vētras rotaļa ar sniega pārslām. Visi garlaiko­jās un ar nepacietību gaidīja kaut ko jautrāku.

Nebija arī ilgi jāgaida. Pēc vārnām nāca zaķi. Garā rindā, bez sevišķas kārtības tie devās uz priekšu pa vienam, tad pa trim vai četriem blakus. Visi zaķi bija sacēlušies pakaļkājās un skrēja tik ātri, ka viņu garās ausis kustēt kustējās. Skrienot tie griezās paši ap sevi, taisīja augstus lēcienus un ar priekšķepām sita sev pa krūtīm, ka skanēja vien. Daži meta kūleņus vienu pēc otra, citi atkal salocījās līkumā un vēlās kā riteņi. Bija redzami tādi, kas stāvēja uz vienas kājas un sviedās apkārt, un atkal citi, kas mēģināja skriet uz priekškājām vien. Viss tas notika bez sevišķas kārtības, bet zaķu priekšnesumā bija tik daudz jautrības, ka visi zvēri, kas viņos noraudzījās, sāka straujāk elpot. Tagad bija pa­vasaris, prieks un līksme atgriezās. Ziema jau aiz mu­guras, vasara tuvojās. Drīz vien dzīvot būs bauda.