Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kad zaķi bija pabeiguši, nāca lielo meža putnu kārta. Simtiem medņu savā mirdzoši melnajā tērpā, ar gaišsārtām acu apmalēm apmetās uz kāda milzīga ozola, kas atradās laukuma vidū. Mednis, kas sēdēja uz aug­stākā zara, saslēja spalvas, nokāra spārnus, izšāva asti gaisā, tā, ka bija saredzamas baltās virsspalvas. Tad viņš izstiepa kaklu un izgrūda no piepūstās rīkles: «Čiek, čiek, čiek!» Vairāk viņš nespēja. Bija vēl sadzirdamas dažas neskaidras skaņas, kas gurkstēja tam rīklē. Tad viņš aizvēra acis un čukstēja: «Sis, sis, sis! Uzklausiet, cik skaisti, — sis, sis, sis!» Un viņš nokļuva tādā sa­jūsmā, ka ne dzirdēja, ne redzēja, kas notiek ap viņu.

Kamēr pirmais mednis vēl turpināja savu sis, sis, sis, trīs citi, kas sēdēja zem viņa, iesāka dziedāt, un, pirms tie beidza, uzsāka savu dziesmu vēl desmit citi, kas sēdēja mazliet zemāk; un tas turpinājās no zara uz zaru, kamēr it visi medņi dziedāja, svilpoja, gurkstēja. Visi viņi atradās līdzīgā sajūsmā, un šī sajūsma it kā apreibināja visus citus zvērus. Ja asinis tiem iepriekš pa dzīslām ritēja jautri un viegli, tad tagad tās joņoja smagi un karsti. «Jā, droši vien tagad atnācis ziedonis,» domāja zvēri. «Ziemas sals izzudis, pavasara uguns liesmo pār zemi.»

Kad rubeņi redzēja, kādi panākumi medņiem, tie vairs nespēja mierīgi noturēties. Tā kā tuvumā nebija neviena koka, kur tie visi varētu salaisties, tie steidzās uz tādu laukuma vietu, kur visi bija tik augstu, ka rubeņu skaistās, graciozi izliektās astes spalvas un resnie knābji vien rēgojās no tiem laukā, un iesāka dziedāt «ruturu- rutiruki- urr- urr!».

Tieši tad, kad sākās sacīkste starp medņiem un rube­ņiem, notika kaut kas negaidīts. Kamēr visi zvēri do­māja tikai par medņu dziesmu, kāda lapsa it klusi pie­līda pie meža zosu pakalna. Viņa gāja ļoti uzmanīgi un bija jau krietni tuvu, iekams kāds pamanīja. Piepeši to tomēr ieraudzīja kāda meža zoss, un, tā kā viņa neva­rēja iedomāties, ka lapsa būtu ielavījusies starp zosīm ar labu nodomu, tad ātri iesaucās:

— Meža zosis, sargieties! Meža zosis, sargieties!

Lapsa saķēra to aiz kakla, laikam gan galvenokārt tāpēc, lai piespiestu klusēt, bet meža zosis jau bija saucienu izdzirdušas, un visas pacēlās gaisā. Un, kad tās visas bija spārnos, zvēri ieraudzīja lapsu Smirri stāvam uz meža zosu pakalna ar nokostu zosi mutē.

Lapsa Smirre bija iztraucējusi svētku mieru un tāpēc tika tik bargi sodīta, ka tai visu mūžu vajadzēja nožēlot, ka nebija varējusi pārvarēt savu atriebības dziņu, bet mēģinājusi tuvoties Akkai un viņas zosu baram. Smirri tūliņ apstāja vesels pulks lapsu un nosodīja to pēc vecās paražas: «Kas traucē lielās svētku dienas mieru, tiek no zemes padzīts.»

Neviena lapsa negribēja, lai spriedumu mīkstinātu, jo visas zināja, ka tādā gadījumā arī viņām būtu jāat­stāj rotaļu laukums un tās nekad vairs nedrīkstētu to apmeklēt. Tātad spriedums bija vienbalsīgs: Smirrei aiz­liegt uzturēties Skonē. Lapsai nu bija jāšķiras no ģime­nes un bērniem, no saviem medību apvidiem, no savām alām un paslēptuvēm, kas līdz šim bija piederējušas tikai viņai vien, un jāmeklē laime svešumā. Un, lai it visas vietējās lapsas zinātu, ka Smirre padzīta, tad ve­cākā starp lapsām nokoda tai labās auss galiņu, un, tik­ko tas bija izdarīts, visas jaunās lapsas sāka asinskāri kaukt un mesties Smirrei virsū. Viņa nevarēja nekā cita darīt kā laisties lapās un, visu jauno lapsu pavadīta, metās projām no Kulla kalna.

Viss tas notika pa to laiku, kamēr cīkstējās rubeņi un medņi. Bet šie putni bija tik lielā sajūsmā paši par savu dziedāšanu, ka neko ne redzēja, ne dzirdēja, un viņi arī nemaz neliktos traucēties.

Pēc meža putnu sacīkstes nāca Hekebergas briežu rinda. Vairāki briežu pāri cīnījās reizē. Ar mierīgu sparu tie metās viens uz otru, tā, ka viņu ragi ar pērko­nam līdzīgu troksni sasitās kopā un ragu žuburi cieši sa­vijās, tad tie mēģināja atgrūst viens otru atpakaļ. Viršu puduriņi no viņu nagu cirtieniem lidoja pa gaisu, viņu elpa kūpēja kā dūmi ap muti, no kakla tiem lauzās drausmīgi krācieni un putas tecēja pa pleciem.

Visapkārt uz pakalniem valdīja dziļš klusums, un dzīvniekos pamodās jaunas jūtas. Visi jutās drošsirdīgi un stipri, pilni atjaunota spēka, it kā pavasari no jauna atdzimuši, gatavi vislielākām dēkām. Tie nemaz nejuta niknumu cits pret citu, un tomēr visur cilājās spārni, kaklu spalvas saslējās un nagi asi izstiepās. Ja brieži būtu vēl brīdi turpinājuši sacīksti, tad uz visiem pakalniem iedegtos kaislīga cīņa, jo visos dzīvniekos bija pa­modusies karsta dziņa parādīt, ka arī viņi ir dzīvības pilni, ka ziemas sastingums izgaisis un spēks joņo visās dzīslās.

Bet brieži beidza savu sacīksti īstā brīdī, un no pa­kalna uz pakalnu atskanēja saucieni: «Tagad nāk dzērves!»

Un tad nāca šie pelēkie, kā miglā tērptie putni garām spalvām, izrotātiem spārniem un sarkanu cekuliņu pa­kausī. Šie putni ar savām garajām kājām, slaidajiem kakliem un mazajām galvām it kā pilni noslēpuma no­slīdēja no pakalna. Uz priekšu kustēdamies, pa pusei laizdamies, pa pusei dejodami, tie griezās apkārt. Glezni paceltiem spārniem tie kustējās neizprotamā ātrumā. Likās, ka notiek pelēku ēnu rotaļa, kurai acis tik tikko spēj sekot. Šķita, šo deju tām bija iemācījusi migla, kas plīvo virs vientuļiem purvājiem. Deja bija tik burvīga, ka visi, kas vēl nekad nebija bijuši Kulla kalnā, tagad sa­prata, kādēļ visu sanāksmi sauc par «dzērvju deju». Kaut kas mežonīgs bija šai dejā, un tomēr tā modināja visos skatītājos brīnišķīgas ilgas. Neviens vairs nedo­māja par cīņu. Bet it visi, kam bija spārni un kam to ne­bija, sajuta sevī dziņu pacelties augstu augstu virs mā­koņiem, lai redzētu, kas atrodas aiz tiem, sajuta dziņu atstāt aiz sevis smago miesu, kas tos sien pie zemes, un doties uz debesīm.

Šīs ilgas pēc nesasniedzamā, pēc tā, kas atrodas ārpus dzīves, zvēri izjuta vienreiz gadā, kad tie redzēja dzērvju deju.

Nu nāca ceļojuma pirmā lietainā diena. Kamēr meža zosis uzturējās Vombezera malā, bija skaists laiks; tajā dienā, kad tās devās ceļā uz ziemeļiem, sāka līt, un zēns stundām ilgi sēdēja uz zostēviņa muguras, izmircis līdz kauliem un aukstumā drebēdams.

No rīta laiks bija skaidrs un gaišs. Meža zosis pacē­lās augstu gaisā. Viņas laidās vienmērīgi un bez steigas, ieturēdamas stingru kārtību. Akka bija priekšgalā, bet pārējās — divās taisnās rindās aiz viņas. Zosis nekavēja laiku, tērzējot un dzenot jokus ar māju kustoņiem un zvēriem lejā, bet, nespēdamas tomēr pilnīgi atturēties, viņas, vēcinot spārnus, taktī sauca līdzi: «Kur tu esi?» — «Esmu te!» — «Kur tu esi?» — «Esmu te!» Visas zosis piedalījās šajos saucienos un tikai reizi pa reizei tospārtrauca, lai rādītu zostēviņam ceļa zīmes, kuras tās ievēroja ceļojot. Ceļa zīmes bija Lindernogāzes grēdu kailie pauguri, Uvesholma muiža, Kristianstates baznī­cas tornis, kroņa muiža Bekaskuga, kas atradās šaurajā jomā starp Upmanezeru un Ivezeru, un Risa kalna stāvā krauja.

Ceļojums bija vienmuļš. Kad parādījās pirmie lietus mākoņi, zēns priecājās par šo pārmaiņu. Senāk, kad viņš uz lietus mākoņiem bija noraudzījies no zemes, tie aizvien bija likušies pelēki un garlaicīgi, bet atrasties šeit augstu gaisā starp pašiem mākoņiem likās pavisam kas cits.