Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Neesat nemaz par to tik pārliecināts, Ermenriķa kungs, — Akka atteica. — Man liekas, es pazīstu kādu vecu meža zosi, kas labprāt aizkavētu tādu kauna lietu.

Kad Akka to bija pateikusi, svētelis izbrīnījies pacēla galvu un skatījās viņā lielām acīm. Tur bija ko brīnī­ties, jo vecajai Akkai taču nebija ne nagu, ne knābja, kas noderētu cīņai. Un turklāt tā vēl bija dienas putns. Tikko iestājās nakts, tā cieši aizmiga, kamēr žurkas cīnījās tieši naktī.

Bet Akka, likās, bija stingri apņēmusies melnajām žurkām palīdzēt. Viņa pasauca Iksi no Vasijaures un pavēlēja tai vest zosis uz Vombezeru, un, kad tās mēģi­nāja ko iebilst, viņa kā pavēlot teica:

— Man liekas, būs labāk mums visām, ka jūs pa­klausāt. Man jālaižas uz lielo mūra pili, un, ja jūs mani pavadāt, cilvēki pagalmā mūs ieraudzīs, un tad viņi šaus uz mums. Vienīgais, ko gribu ņemt līdzi, ir Sprī­dītis. Viņš var ļoti noderēt, jo viņam labas acis un viņš spēj palikt nomodā arī naktī.

To dienu zēns bija nelabā omā, un, kad dzirdēja, ko Akka stāsta, viņš izstiepās visā savā garumā un, rokas uz muguras salicis, degunu gaisā, spēra dažus soļus uz priekšu, lai paskaidrotu, ka viņam nenāk ne prātā cīnī­ties ar žurkām un lai Akka meklē sev citu palīgu.

Bet, tikko viņš parādījās, svētelis sakustējās. Pēc svēteļu paražas, viņš visu laiku bija stāvējis ar noliektu galvu. Tagad kaut kas viņa kaklā sāka gurkšķēt, it kā viņš smietos. Zibeņātri viņš nolieca knābi, saķēra zēnu un uzmeta to dažus metrus augstu gaisā. Šo paņēmienu tas atkārtoja septiņas reizes, zēnam kliedzot un zosīm saucot:

— Ko jūs, Svēteļa kungs, darāt, tā taču nav varde!

Tas ir cilvēks, Ermenriķa kungs!

Beidzot svētelis nolika zēnu sveiku un veselu zemē un teica Akkai:

— Es tagad laidīšos atpakaļ uz Glimingu pili, Akkas māt! Visi, kas vien tur dzīvo, bija ļoti noskumuši, kad aizlaidos prom. Viņi droši vien priecāsies, kad tiem paziņošu, ka meža zoss Akka un Sprīdītis, šis cilvēks pundurītis, nāks tos glābt.

Pēc šiem vārdiem svētelis izstiepa kaklu, savēcināja spārnus un kā šautra no izvilkta loka devās projām. Akka saprata, ka svētelis viņu izsmej, bet neizrādīja to.

Viņa pagaidīja, kamēr zēns sameklē savas koka tupe­lītes, kas bija nokritušas zemē, kad svētelis to svieda gaisā, tad uzsēdināja zēnu sev uz muguras un laidās svētelim pakaļ. Zēns nepretojās un neteica ne vārda par to, ka negrib doties līdzi. Viņš bija tīri zaļš no dusmām. Šis iedomīgais garknābis ar garajām, sarka­najām kājām domā, ka Sprīdītis nekam nederot. Nu, gan viņš parādīs, kas par puiku ir Nilss Holgersons no Rietumvemmenhegas.

Neilgi pēc tam Akka jau stāvēja svēteļa ligzdā uz Glimingu pils jumta. Tā bija liela un varena ligzda. Pašā apakšā tai bija palikts rats un uz tā vairākas kār­tas zaru un zāļu. Ligzda bija tik veca, ka šeit daždažādi krūmāji un augi bija sākuši laist saknes; un, kad svē­teļa sieva sēdēja uz olām, viņa varēja ne tikvien prie­cāties par brīnišķīgo skatu, kas tai no šejienes atklājās uz pusi Skones, bet arī par mežrozēm un laimiņiem vis­apkārt ligzdai.

Zēns ar Akku tūliņ nomanīja, ka te notiek kas nepa­rasts. Uz ligzdas malas sēdēja divas naktspūces, vecs, pelēksvītrains kaķis un kāds ducis vecu žurku ar gariem zobiem un asarojošām acīm. Tie vis nebija tādi zvēri, kas parasti būtu atrodami kopā mierīgā sabiedrībā. Ne­viens no tiem nepaskatījās un neapsveica Akku. Tie ne par ko vairs nedomāja, bet stīvām acīm sekoja dažām garām, pelēkām līnijām, kas bija redzamas lejā uz kai­lajiem laukiem. Visas melnās žurkas sēdēja pavisam klusi. Varēja redzēt, ka tās izmisuma pārņemtas un saprot gluži labi, ka nespēj aizstāvēt ne pili, pat ne savu dzīvību. Abas pūces vārstīja lielās acis, briesmīgi ķērcīgā balsī stāstīja par pelēko žurku cietsirdību un teica, ka nu arī šīm jāatstājot savs miteklis, jo pelēkās žurkas nežēlojot ne olas, ne jaunus, vēl lidot nespējīgus putnus. Vecais, svītrainais kaķis bija pārliecināts, ka pelēkās žurkas to nokodīs, tiklīdz tādā lielā skaitā ielauzīsies pilī; tas ņaudēja un bāra melnās žurkas:

— Kā gan jūs varējāt būt tādas muļķes, ka atļāvāt saviem labākajiem karotājiem aiziet no šejienes? Kā jūs tā varējāt noticēt pelēkajām žurkām? Tas pavisam nepiedodami!

Visas divpadsmit žurkas neatbildēja ne vārda; bet svētelis par spīti savām bēdām tomēr nevarēja noturē­ties, kaķi nepaķircinājis:

— Nebaidies, peļu ķērāj! — viņš teica. — Vai tu nemaz neredzi, ka Akkas māte un Sprīdītis nākuši pili glābt? Vari būt drošs, ka tas viņiem izdosies. Tagad man jāliekas uz auss un es esmu gluži mierīgs. Rīt, kad pamodīšos, Glimingu pilī vairs nebūs nevienas pelēkās žurkas.

Zēns pameta Akkai ar acīm, rādīdams, cik ļoti vēlē­tos dot svētelim reiz pa muguru, kad tas, stāvot uz vienas kājas uz pašas ligzdas malas, taisījās iemigt.

Bet Akka nemaz neizskatījās apvainota, viņa apmie­rināja zēnu un teica:

— Tad jau būtu pavisam ļauni, ja kāds, kas tik vecs kā es, nezinātu izkļūt no vēl lielākām grūtībām kā šīs te. Ja jūs, pūču tēv un māt, kas spējat būt visu nakti nomodā, varat aiznest no manas puses dažas ziņas, tad, domāju, viss atkal būs labi.

Abas pūces bija ar mieru izpildīt šos uzdevumus, un Akka uzdeva pūču tēvam uzmeklēt aizceļojušās melnās žurkas un skubināt tās, lai pēc iespējas ātri griežas at­pakaļ; bet pūču māti tā aizsūtīja pie torņa pūces, kas. dzīvo Lundas baznīcas tornī, ar tik noslēpumainu uzde­vumu, ka Akka pūču mātei to drīkstēja paziņot, tikai klusītiņām čukstot.

Bija jau ap pusnakti, kad pēc ilgas meklēšanas pelē­kās žurkas beidzot uzgāja kādu vaļēju pagraba lodziņu. Tas gan bija diezgan augstu mūrī, bet žurkas nostājās cita uz citas, un drīz vien drošākā žurka jau sasniedza lodziņu, lai pa to iekļūtu Glimingu pilī, pie kuras mūriem tik daudz viņu priekšteču bija atradušas nāvi.

Brīdi pelēkā žurka sēdēja lodziņā un gaidīja, ka kāds tai uzbruks. Galvenais aizsargu pulks droši vien bija projām, bet viņa domāja, ka mājās palikušās melnās žurkas bez cīņas vis nepadosies. Pukstošu sirdi viņa klausījās vismazākajā troksnītī, bet viss palika kluss. Tad pelēko žurku barvede saņēma dūšu un ielēca auk­stajā, tumšajā pagrabā.

Pārējās žurkas cita pēc citas sekoja savai barvedei. Visas izturējās klusi, jo sagaidīja, ka melnās žurkas viņām uzbruks. Tikai tad, kad pagrabā bija saradies tik daudz žurku, ka tām vairs uz grīdas nebija vietas, viņas iedrošinājās doties tālāk.

Kaut gan neviena no viņām vēl nebija pilī bijusi, viņas tomēr it viegli atrada ceļu. Viņas drīz vien uzgāja tās ejas, pa kurām melnās žurkas devās uz augšējiem stāviem. Bet, pirms viņas rāpās augšā pa šaurajām kāp­nēm, tās vēl uzmanīgi klausījās. Šī melno žurku iztu­rēšanās viņas vēl vairāk uzbudināja nekā atklāts uzbrukums. Kad beidzot viņas sasniedza pirmo stāvu, tās nemaz negribēja ticēt savai laimei.

Tikko viņas tur iegāja, tām jau iesitās nāsīs labības smarža. Telpa bija pilna ar lieliem labības kūļiem. Bet vēl nebija laiks priecāties par uzvaru. Ar lielāko rūpību viņas vispirms pārmeklēja lielās, tukšās telpas. Vecajā pils virtuvē viņas uzlēca uz plīts, kas aizņēma gandrīz pusi virtuves, un vienā no nākamajām istabām tikko neiekrita kādā akā. Viņas pārmeklēja vismazākos caurumus, bet melnās žurkas nekur neatrada.