Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kādu rītu zosis, kas atradās uz Vombezera ledus un gulēja, atmodās ļoti agri no saucieniem augstu gaisā.

— Trirop! Trirop! — atskanēja no turienes. — Dzērve Trianute liek sveicināt meža zosi Akku ar visu viņas zosu baru. Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!

Akka ātri izstiepa kaklu gaisā un atbildēja:

— Paldies un labdienas! Paldies un labdienas!

Pēc tam dzērves laidās tālāk, bet meža zosis vēl ilgi dzirdēja, kā tās sauca pār katru lauku un mežiem ap­augušu pakalnu:

— Trianute liek sveicināt! Rīt Kulla kalnā būs lielā dzērvju deja!

Meža zosis ļoti priecājās par šo ziņu.

— Tev laime, — tās teica baltajam zostēviņam, — ka tu varēsi būt klāt pie lielās dzērvju dejas.

— Vai tad tas ir kaut kas tik neparasts — redzēt dzērves dejojam? — jautāja zostēviņš.

— Tas ir kaut kas tāds, ko tu vēl nekad neesi pat sapnī redzējis, — atbildēja meža zosis.

— Nu mums jāapdomā, ko lai rīt darām ar Sprīdīti, lai ar viņu neatgadās kāda nelaime, kamēr ceļosim uz Kulla kalnu, — teica Akka.

— Sprīdīti nevar atstāt vienu! — sauca zostēviņš.

— Ja dzērves viņam neatļauj noskatīties dejā, tad es pa­lieku pie viņa.

— Nevienam cilvēkam nekad nav atļauts būt klāt dzērvju sapulcē uz Kulla kalna, — Akka atteica, — un es neuzdrošinos Sprīdīti ņemt tur līdzi. Bet vēlāk dienā mēs to vēl pārrunāsim. Tagad mums vispirms jāpadomā, ko lai sadabūjam brokastīs.

Ar to Akka deva zīmi pacelties gaisā. Arī šodien viņas Smirres dēļ barību meklēja ļoti tālu un uzdrošinājās nolaisties purvainajās pļavās uz dienvidiem no Glimingu pils.

Visu cauru dienu zēns sēdēja kāda neliela dīķa krastā un pūta niedru stabuli. Viņš bija sliktā omā, tāpēc, ka nedrīkstēja noskatīties dzērvju dejā, un nespēja ne vārda parunāt ne ar zostēviņu, ne ar meža zosīm.

Ak, cik tas bija rūgti, ka Akka vēl aizvien viņam ne­uzticas! Ja zēns bija atteicies kļūt atkal par cilvēku tikai tādēļ, ka viņam vairāk patika klejot ar nabaga meža zosu baru, tad taču viņai būtu jāsaprot, ka tāds zēns nevar zosis nodot. Un tāpat viņai vajadzēja saprast, ka tas ir viņas pienākums — parādīt viņam it visu, kas vien ievē­rojams, viņš taču no tik daudz kā bija atteicies, lai tikai paliktu pie meža zosīm.

«Man viņām tieši jāpasaka savas domas,» zēns sprieda. Tomēr pagāja stunda pēc stundas, bet viņš savu nodomu neizpildīja. Tas varbūt izklausās savādi, bet zēns sajuta tik lielu cieņu pret veco Akku, ka, likās, pre­toties tās gribai viņam nemaz nav tik viegli.

Purvainās pļavas vienā pusē, kur ganījās zosis, atra­dās plats akmens mūris. Kad pret vakaru zēns pacēla galvu, lai runātu ar Akku, viņš pamanīja šo mūri. Iz­trūcies viņš iekliedzās, tā, ka visas zosis pavērās augšup, un arī viņas pārsteigtas skatījās uz to pašu vietu. Pirmajā acumirklī viņas visas līdz ar zēnu domāja, ka ieapaļajiem akmeņiem, no kuriem sastāvēja mūris, radu­šās kājas un ka tie ceļas un skrien projām. Bet drīz vien viņas ieraudzīja, ka tas bija žurku bars, kas skrēja pa mūri. Žurkas kustējās ļoti ātri un skrēja uz priekšu rindā cieši blakus cita citai, un viņu bija tik daudz, ka labu brīdi tās noklāja visu mūri.

Zēns jau tad baidījās no žurkām, kad bija vēl liels, stiprs cilvēks. Kā lai viņam tagad nebūtu bail, kad kļuvis tik mazs, ka divas vai trīs žurkas to viegli varēja uzva­rēt? Drebuļi skrēja viņam pār muguru, kamēr noraudzī­jās žurku gājienā.

Bet savādi, arī zosis likās sajūtam pret žurkām tādu pašu riebumu. Viņas ar tām nesarunājās, un, kad žur­kas bija garām, nodrebinājās, it kā viņu spalvās būtu iekrituši netīrumi.

— Tik daudz pelēko žurku ir ceļā, — teica Iksi no Vasijaures, — tā nav nekāda laba zīme.

Tagad zēns gribēja izmantot gadījumu un teikt Akkai, ka, pēc viņa domām, viņu gan vajadzētu ņemt līdzi uz Kulla kalnu; bet viņš atkal pie tā netika, jo kāds liels putns piepeši nolaidās zemē zosu barā.

Kad šo putnu uzlūkoja, tad varēja domāt, ka tas savu ķermeni, kaklu un galvu aizņēmies no kādas mazas, baltas zoss. Bet pie visa tā viņam bija lieli, melni spārni, garas, sarkanas kājas un garš knābis, pārāk liels viņa mazajai galvai un vilka to uz leju, tāpēc putns izskatījās it kā mazliet noskumis un norūpējies.

Akka steidzīgi sakārtoja spārnus un daudzas reizes paklanījās, dodamās svētelim pretim. Viņa nebija sevišķi pārsteigta, ieraugot to tik agrā gadalaikā Skonē, jo zināja, ka svēteļu tēviņi ierodas krietnu laiku iepriekš, lai apskatītos, vai ligzda nav pa ziemu cietusi, pirms svēteļu mātītes uzņemas pūles pārlidot Baltijas jūru. Bet viņa tomēr brīnījās, ka svētelis to uzmeklē, jo viņš vismīļāk pastaigājās tikai ar savējiem.

— Negribētu domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar jūsu mājokli, Ermenriķa kungs, — Akka sacīja.

Un nu tiešām izrādījās, ka pilnīgi taisnība, ja stāsta, ka svētelis tikai reti kad atverot knābi nežēlodamies. Tā kā svētelim bija grūti izdabūt vārdus, tad viss tas, ko viņš teica, izklausījās vēl skumjāks. Viņš labu laiku klakšķināja ar knābi un tad runāja aizsmakušā, vārgā balsī. Viņš žēlojās par visu. Viņa ligzda augstu virs Glimingu pils jumta esot ziemas vētrās galīgi sapostīta, un viņš arī nemaz nevarot atrast Skonē barību. Cilvēki paņemot pamazām visus viņa īpašumus. Tie nosusinot viņa purvus, apstrādājot un iznīcinot viņa staignājus. Viņš esot nodomājis doties prom no Skones un nekad vairs šurp neatgriezīšoties.

Kamēr svētelis žēlojās, meža zoss Akka, kas nekur neatrada ne pajumtes, ne patvērumu, klusumā nodomāja: «Ja man klātos tik labi kā jums, Ermenriķa kungs, tad es gan būtu par lepnu sūdzēties. Jūs taču varējāt palikt par brīvu meža putnu, un tomēr cilvēki jūs tik labi ierauga, ka neviens no viņiem neraida uz jums lodes un arī nezog olas no jūsu ligzdām.»

Bet viņa paturēja savas domas pie sevis un teica svētelim tikai to, ka nemaz nevarot ticēt, ka viņš atstā­šot mājokli, kas jau kopš savas pirmās dienas esot svē­teļa miteklis. Tagad svētelis ātri jautāja, vai zosis esot redzējušas pelēko žurku gājienu uz Glimingu pili, un, kad Akka atbildēja, ka esot gan šīs velna apsēstās redzējušas, viņš tai stāstīja par drošsirdīgajām melnajām žurkām, kas jau kopš ilgiem gadiem pili aizsargājušas.

— Bet šonakt Glimingu pils nāks pelēko žurku varā, — teica svētelis nopūzdamies.

— Kāpēc tad tieši šonakt, Ermenriķa kungs? — Akka jautāja.

— Tāpēc, ka gandrīz visas melnās žurkas devās vakar vakarā uz Kulla kalnu, domādamas, ka visi zvēri steigsies turp, — atbildēja svētelis. — Bet, redziet, pelē­kās žurkas palika mājās un tagad salasās, lai naktī iebruktu pilī, tāpēc, ka to aizsargā vienīgi dažas neva­rīgas žurkas, kas nespēja doties līdzi uz Kulla kalnu. Viņas arī savu mērķi sasniegs; bet es esmu tik daudzus gadus nodzīvojis mierā un saticībā ar melnajām žurkām, ka man nemaz nepatīk satikties ar viņu ienaidniecēm.

Tagad Akka saprata, kāpēc svētelis pie viņām atnā­cis. Viņš bija tā sašutis par pelēko žurku rīcību, ka gribēja par tām žēloties. Bet, pēc svēteļu paražas, droši vien arī neko nebūtu darījis, lai nelaimi novērstu.

— Vai jūs esat melnajām žurkām par to ziņojis, Ermenriķa kungs? — Akka jautāja.

— Nē, — svētelis atbildēja, — tas jau arī neko nelīdzētu. Iekams viņas varēs tikt atpakaļ, pils jau būs ieņemta.