Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Viņam likās, ka viss vientuļais Evedas klostera parks, kas bija tik liels kā mežs, pieder viņam vienam pašam, un viņš nejuta ne mazākās ilgas pēc šaurās istabiņas un savas dzimtenes mazajiem laukiem.

Trešdien viņš noticēja, ka meža zosis grib viņu patu­rēt pie sevis, bet ceturtdien šo cerību zaudēja.

Ceturtdiena sākās gluži tāpat kā iepriekšējā diena. Meža zosis ganījās lielajos laukos, un zēns devās parkā meklēt barību. Pēc kāda laika Akka viņam piebiedrojās un jautāja, vai viņš kaut ko esot atradis. Nē, viņš nekā nebija atradis. Te Akka uzgāja kādu ķimeni, pie kuras karājās vēl neaiztikti visi graudiņi. Bet, kad zēns bija paēdis, Akka teica, viņai liekoties, viņš klejojot par daudz pārdroši pa parku. Vai tad viņš nemaz nezinot, no cik daudz ienaidniekiem jāsargājas tik mazam radījumam, kāds esot viņš. Nē, to viņš nezinot, zēns atbildēja. Tad Akka sāka šos ienaidniekus uzskaitīt.

Kad viņš ejot mežā, viņam jāuzmanoties no lapsas un no caunas, kad esot krastmalā, tad nedrīkstot piemirst ūdru, kad sēžot uz mūra, lai domājot par sermuli, kas varot izlīst pa vismazāko caurumu, un, pirms viņš lie­koties gulēt lapu čupā, tā iepriekš jāpārmeklējot, vai zem tās neesot ierīkojusies odze uz ziemas guļu. Tikko viņš parādoties klajā laukā, tā jāpiesargājoties no ērgļa un vanaga, kas lidinoties augstu gaisā. Lazdu krūmājā viņu varot saķert zvirbuļu vanags. Kraukļi un vārnas atrodo­ties visur, un tiem lai viņš daudz neticot. Tiklīdz meto­ties krēsla, lai labi uzmanoties no lielajām pūcēm, kas lidojot bez trokšņa, tā, ka pielaižoties pavisam klāt, iekams viņu tuvumu varot jaust.

Kad zēns dzirdēja stāstām par tik daudz ienaidnie­kiem, kas draud ar nāvi, viņam likās gluži neiespējami saglabāt dzīvību. No nāves gan viņam lielas bailes ne­bija, tomēr būtu patīkamāk, ja viņu neviens neapēstu. Tādēļ viņš Akkai jautāja, ko darīt, lai izsargātos no plē­sīgiem zvēriem.

Akka tūliņ atbildēja, ka viņam jāmēģinot būt labās attiecības ar mazajiem zvēriem mežā un laukā, ar vāverītēm, zaķiem, žubītēm, zīlītēm, dzeņiem un cīruļiem, tad tie viņu briesmās brīdināšot, parādīšot viņam paslēptu­ves, bet vislielākā vajadzības brīdī sametīšoties kopā, lai viņu aizsargātu.

Bet, kad vēlāk dienā zēns gribēja izlietot šo padomu un griezās pie vāverītes Sirles ar lūgumu, lai tā viņam nelaimes brīdi izpalīdzētu, tad izrādījās, ka tas viņam maz derēs.

— Uz mazo zvēru palīdzību tu nedrīksti cerēt, — teica Sirle. — Vai tu domā, ka viņi nezina, ka tu esi zosu gans Nilss, kas pagājušajā gadā izpostīja bezdelīgu ligzdas, sasita strazdu olas, iesvieda ūdenī jaunās vārnas, melna­jiem strazdiem izlika cilpas un vāverītes ieslodzīja sprostā. Tev pašam sev jāpalīdz, kā māki, un tu vari vēl priecāties, ka mēs nesametamies kopā, lai padzītu tevi atpakaļ pie tavējiem.

Tā bija tieši tāda atbilde, kādu zēns senāk mierīgi nebūtu noklausījies. Bet tagad viņam kļuva bail, ka arī meža zosis var dabūt zināt, cik ļauns viņš bijis. No tā brīža viņš atradās pastāvīgās bažās, ka galu galā meža zosis neatļaus viņam palikt pie sevis, un tādēļ, būdams viņu sabiedrībā, neatļāvās ne mazāko nerātnību. Pro­tams, tagad, kad zēns bija tik mazs, viņš nevarēja no­darīt daudz ļauna, bet izdevības tam būtu diezgan iznīci­nāt putnu ligzdas un sasist viņu oliņas. Taču viņš aiz­vien bija gluži rātns, nevienai zosij nebija izrāvis ne spalvu no spārna, nevienu reizi nebija atbildējis nepie­klājīgi un, kad viņš Akkai deva laburītu, katrreiz noņēma cepuri un palocījās.

Visu ceturtdienu viņš domāja, ka zosis negrib viņu ņemt līdzi uz Lapzemi tādēļ, ka viņš tik ļauns. Un, kad vakarā izdzirda, ka vāverīšu māte Sirle esot nozagta un viņas jaunpiedzimušajiem mazuļiem nu būšot jānomirst badā, viņš nolēma tiem palīdzēt, un mēs jau zinām, cik labi Nilsam Holgersonam tas izdevās.

Kad piektdien zēns atkal ieradās parkā, viņš dzirdēja žubītes katrā krūmājā dziedam par to, ka ļauni laupītāji nozaguši vāverīti Sirli viņas tikko piedzimušiem bērni­ņiem un ka zosu zēns Nilss iedrošinājies aiziet pie cilvē­kiem un aiznesis vāverītei viņas mazuļus.

— Ko gan tagad parkā tā cildina, — dziedāja žubī­tes, — kā Sprīdīti, no kura visi tā baidījās, kamēr viņš vēl bija zosu gans Nilss? Vāverīte Sirle nes viņam riekstus, nabaga zaķīši met viņa priekšā kūleņus, stirnas. ņem viņu uz muguras un skrien projām, kad lapsa Smirre parādās tā tuvumā. Zīlītes viņu biedina no va­naga, žubītes un cīruļi apdzied viņa varoņdarbu.

Zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka Akka un citas meža zosis arī par to dzirdējušas, bet tomēr piektdiena pagāja, un neviens viņam neteica, ka viņš drīkst palikt pie zosīm.

Līdz pašai sestdienai Smirre ļāva tām mierīgi ganī­ties Evedas klostera laukos. Bet, kad sestdien agri viņas tur nolaidās, lapsa kūmiņš gulēja te paslēpies un sekoja tām no tīruma uz tīrumu. Kad Akka redzēja, ka lapsa tām mieru nedos, viņa ātri nolēma pacelties gaisā un aiz­laisties ar visu baru vairākas jūdzes pār Fera līdzenumu un Linderedas kalnu muguru. Tur viņa nolaidās zemē Vitševles apvidū. Bet šeit Vitševlē, kā jau iepriekš mi­nēts, tika nozagts zostēviņš. Ja zēns nebūtu pielicis visus spēkus, lai tam palīdzētu, zostēviņš būtu beigts.

Kad zēns sestdienas vakarā kopā ar zostēviņu atgrie­zās pie Vombezera, viņam pašam likās, ka izdarījis krietnu darbu, un tagad prātoja, ko par to teiks Akka un meža zosis. Ar uzslavām tās neskopojās, tomēr neteica vārdu, pēc kura viņš ilgojās.

Un tad atkal pienāca svētdiena. Vesela nedēļa bija nu pagājusi, un zēns vēl joprojām palika tikpat mazs kā pirmajā dienā.

Tomēr tā nemaz neizskatījās, ka viņam būtu lielas bēdas par to. Svētdienas pēcpusdienā viņš sēdēja lielā, kuplā vītolā ezera malā un pūta stabuli. Ap viņu pulcējās tik daudz zīlīšu, žubīšu un strazdu, cik vien kokā bija vietas, un dziedāja katrs savu dziesmiņu, kuras zēns uz savas stabules mēģināja izspēlēt.

Bet šī māksla zēnam nebija labi pazīstama. Viņš pūta nepareizi, ka mazajiem skolotājiem spalvas cēlās stāvus, un izbijušies tie kliedza un sita ar spārniem. Zēns tik sirsnīgi smējās par viņu uzbudinājumu, ka stabule izkrita no rokām.

Viņš sāka pūst no jauna, bet arī šoreiz negāja labāk un viss putnu bars žēlojās:

— Šodien tu, Sprīdīt, spēlē vēl nelādzīgāk kā parasti. Tu nevari izdabūt nevienas tīras skaņas. Kur tavas do­mas, Sprīdīt?

— Manas domas ir citur, — atbildēja zēns. Un tā arī bija taisnība. Viņam aizvien bija jādomā par to, cik ilgi gan drīkstēs palikt pie meža zosīm un vai tikai šodien jau viņu nesūtīs projām.

Piepeši zēns nosvieda stabuli un nolēca no vītola zemē, jo redzēja, ka Akka ar visām zosīm garā rindā nāk pie viņa. Viņas nāca neparasti lēni un svinīgi, un zēnam tūliņ kļuva skaidrs, ka viņš tagad dabūs zināt, ko viņas nodomājušas ar to darīt.

Kad zosis beidzot apstājās viņa priekšā, Akka teica:

— Tev ir iemesls par mani brīnīties, ka neesmu tev vēl pateikusies par to, ka mani izglābi no Smirres na­giem. Bet es piederu pie tiem, kas labāk atmaksā ar dar­biem nekā vārdiem. Un liekas, mīļo Sprīdīt, ka man iz­devies izdarīt tev lielu pakalpojumu. Redzi, es sūtīju ziņu tam rūķītim, kas tevi apbūris. Sākumā viņš negribēja ne dzirdēt par tava vecā izskata atdošanu, bet es viņam sūtīju ziņu pēc ziņas un liku pateikt, cik labi tu te pie mums esi uzvedies. Tagad viņš liek tevi sveicināt un sa­cīt, ka, tiklīdz būsi atgriezies mājās, tu kļūsi atkal cilvēks.