Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Durvis atvēra kāds bērns, un Nilss palūkojās istabā. Istabas vidū sēdēja kāda sieva, turēdama zostēviņu, un pašlaik grasījās apgriezt tam spārnus. Zostēviņu bija atraduši viņas bērni, bet viņa nekā ļauna nedomāja tam nodarīt. Gribēja to ielaist pie savām zosīm, tikai iepriekš apgriezt tam spārnus, lai viņš nevarētu aizlaisties. Taču zostēviņam tā būtu vislielākā nelaime, tāpēc viņš kliedza un vaimanāja, cik skaļi vien spēja.

Laime, ka sieva jau agrāk nebija paguvusi izpildīt savu nodomu. Viņas šķēres bija ķērušas tikai divas spal­vas, kad atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās zēniņš. Bet kaut ko tādu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Tas varēja būt tikai rūķītis, un izbailēs sieva nometa šķēres, sasita plaukstas un aizmirsa saturēt zostēviņu.

Tikko tas jutās brīvs, tā metās uz durvīm. Viņš ne mirkli nekavējās, bet, garāmskrejot, saķēra zēnu aiz ap­kakles un paņēma to sev līdzi. Nokļuvis uz kāpnēm, zos­tēviņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Tai pašā laikā viņš graciozi atmeta kaklu un uzsēdināja Nilsu uz savas mīkstās muguras.

Tad viņi uzlidoja augstu debesīs, bet visi Vitševles ļaudis stāvēja un pavadīja tos skatieniem.

To dienu, kad meža zosis izjokoja lapsu, zēns pava­dīja kādā atstātā vāverītes ligzdiņā dziļā miegā. Pret vakaru pamodies, viņš gauži noskuma. «Nu zosis mani drīz sūtīs atpakaļ uz mājām,» viņš domāja, «un tad man neatliek nekas cits kā rādīties tē­vam un mātei tādam, kāds tagad esmu.»

Bet, kad viņš nonāca pie meža zosīm, kas peldēja pa Vombezeru un mazgājās, tās neminēja ne vārda par viņa promsūtīšanu. «Viņas laikam domā, ka baltais par daudz noguris, lai vēl šovakar dotos ar mani ceļā,» zēns prātoja.

Nākamajā rītā zosis jau ilgi pirms saules lēkta jutās mundras, un zēns bija cieši pārliecināts, ka viņiem abiem ar zostēviņu būs jādodas atpakaļ uz mājām. Bet brī­nišķīgā kārtā abi drīkstēja pavadīt zosis viņu rīta lido­jumā. Zēns nevarēja izprast, kas gan tādai atlikšanai par iemeslu. Bet tad viņš sagudroja, ka meža zosis negrib sūtīt zostēviņu tik garā ceļā, pirms tas vēl nav iebaudījis krietnu brokasti.

Lai nu būtu kā būdams, zēns no sirds priecājās par katru stundu, kas viņu šķīra no atkalredzēšanās ar vecākiem.

Meža zosis laidās pār Evedas klostera muižu, kas atradās ļoti jaukā parkā ezera austrumu pusē un izska­tījās brīnum skaista ar lielo pili, glīti izbruģēto parādes pagalmu, kam apkārt stiepās zemi mūri un paviljoni, ar savu veco dārzu, apcirptajiem krūmājiem, kuplajām ale­jām, dīķiem, strūklakām, greznajiem kokiem un īsi apgrieztajiem zāļu laukumiem, kuru dobēs pavasara puķes; jau rotājās pilnos ziedos.

Kad meža zosis rīta agrumā lidoja pāri muižai, ne­viens cilvēks vēl nebija redzams. Kad viņas par to bija labi pārliecinājušās, tās nolaidās gluži tuvu suņa būdai un sauca:

— Kā sauc šo būdu? Kā sauc šo būdu?

— Suns tūdaļ izskrēja laukā no sava mājokļa un rēja pilnā kaklā:

— Vai jūs to saucat par būdu, jūs klaidones? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir liela akmens pils? Vai jūs ne­maz neredzat, cik tai skaistas sienas, cik daudz logu, kas par vareniem vārtiem, kādas greznas terases, vau, vau, vau? Un jūs to saucat par būdu? Vai tad jūs nemaz nere­dzat, kāds te pagalms, kāds dārzs, siltumnīcas un mar­mora tēli? Un to jūs saucat par būdu? Vai tad ap būdām ir visapkārt parks ar skābaržu mežiem un lazdu birzīm, ar pļavām, egļu mežiem un zvēru dārzu, kas pilns stirnu, vau, vau, vau? Ak, to jūs saucat par būdu? Vai jūs esat redzējušas būdu ar tik daudz piebūvēm, ka no tām sa­stādās vesels ciemats? Jūs gan laikam pazīstat ļoti daudz tādu būdu, kurām pašām ir sava baznīca un sava mācī­tāja muiža, zemnieku un rentsmājas, vau, vau, vau? Un to jūs saucat par būdu, jūs klaidones? Pie šīs būdas pie­der vislielākās zemes, jūs ubagu cilts! Jūs no sava aug­stuma nevarat ieraudzīt nevienu pēdu zemes, kas nepie­derētu pie šīs būdas, vau, vau, vau!

Suns izgrūda to visu gandrīz vienā pašā elpas vil­cienā; zosis lidoja pār pagalmu šurpu turpu un klausījās viņā, kamēr tam bija jāatvelk elpa, tad viņas sauca:

— Kāpēc tad tu esi tik nikns? Mēs jau nemaz nevai­cājām par pili, bet tikai par tavu suņa būdu.

Kad zēns dzirdēja šo ķircināšanos, viņš vispirms smējās, bet tad viņā pamodās doma, kas to uzreiz pada­rīja nopietnu. «Ak, cik daudz gan tu dzirdētu tādu joku, ja drīkstētu kopā ar meža zosīm ceļot līdz pašai Lapzemei,» viņš klusi nopūtās. «Ja nu tu reiz esi samaitājis savu dzīvi, tad tāds ceļojums būtu vislabākais, kas tev varētu atgadīties.»

Meža zosis nolaidās kādā lielā laukā viņpus muižas un dažas stundas ganījās, meklēdamas saknes. Pa to laiku zēns iegāja lielajā parkā blakus laukam un cītīgi meklēja, vai pie lazdu krūma zariem šur tur nebūs atro­dams kāds pagājušā rudens rieksts. Pa parku staigājot, viņam atkal un atkal uzmācās domas par atgriešanos mājās. Aizvien no jauna viņš sev iztēloja, cik jauki gan būtu, ja drīkstētu palikt pie meža zosīm. Salt un bado­ties gan viņam nāktos, bet toties viņš būtu brīvs, atsvabināts no dažādiem darbiem un mācīšanās.

Kamēr zēns vēl nodevās šīm domām, vecā, pelēkā zoss piepeši nolaidās viņam blakus un jautāja, vai viņš arī esot ko ēdamu atradis. Nē, viņš nekā neesot atradis, zēns atbildēja. Akka mēģināja viņam palīdzēt, bet arī viņa riekstus neatrada, tomēr uzgāja dažus mežrožu augļus, kas karājās pie kāda krūma. Zēns tos apēda gardu muti; bet viņam ienāca prātā, ko gan teiktu māte, ja zinātu, ka tās dēls pārtiek no jēlām zivīm un sasalu­šiem mežrožu augļiem.

Kad meža zosis beidzot bija paēdušas, viņas devās atkal uz ezeru un līdz pusdienai, daždažādi rotaļādamās, kavēja laiku. Viņas aicināja balto zostēviņu ar viņām cīkstēties lēkšanas, lidošanas un peldēšanas mākslā, un lielais baltais arī centās uz vislabāko, bet žiglās meža zosis viņš tomēr nepārspēja. Zēns visu laiku sēdēja zostēviņam mugurā, skubināja to un bija tikpat jautrs kā citi. Tie bija tādi smiekli, kliedzieni, gāgināšana, ka tīri jābrīnās, kāpēc kungi pilī to nepamanīja.

Kad meža zosīm apnika rotaļas, tās pārlaidās uz le­dus un dažas stundas atpūtās. Pēcpusdienu viņas pava­dīja gandrīz tāpat kā priekšpusdienu, vispirms kādu lai­ciņu paganījās, tad mazgājās un pēc tam rotaļājās ledus malā līdz pašam saules rietam; tad viņas nostājās uz ledus un tūliņ iemiga.

«Jā, tieši tāda dzīve man patiktu,» zēns nodomāja, kad vakarā palīda zem zostēviņa spārna. «Bet rīt gan mani sūtīs projām.»

Pirms iemigšanas viņš vēlreiz apdomāja visus labu­mus, kas celtos no ceļojuma ar meža zosīm. Viņu nebārs, kad būs slinks, visu cauru dienu viņš varēs klejot apkārt, un viņa vienīgās rūpes būs sadabūt kaut ko ēdamu. Ta­gad viņam tik maz vajadzētu pārtikai.

Tad viņš sev iztēloja, ko gan visu dabūtu skatīt, cik daudz dažādu piedzīvojumu pieredzētu. Ak, tas būtu pa­visam kas cits nekā darbs un rājieni mājās. «Ak, kad tikai es drīkstētu zosīm līdzi ceļot, tad nemaz nežēlotos, ka esmu apburts,» viņš domāja.

Ne no kā viņam tagad vairs nebija bail kā vien no atpakaļsūtīšanas uz mājām; bet arī trešdien zosis par to nekā neminēja. Diena pagāja tāpat kā iepriekšējā, un brīvā dzīve te ārā zēnam iepatikās aizvien vairāk.